Shalom, fenomenālā skrējēju nācija. Viņsestdien finalizēju vienu no saviem sezonas "must do", proti, izskrēju visus šīs sezonas Stirnu buka posmus. Sezona bija lieliska, es izbaudīju katru no skrējieniem, par ko sirsnīgs paldies Rimants un viņa komandai – tas, ko jūs darāt un ko esat izveidojuši, ir kaut kas patiesi fantastisks. Par Stirnu buku runā pat tie, kas to nekad nav skrējuši, jo redz, dzirdējuši, ka ir kāds sacensību seriāls, pēc kura visi ir kaifā. Tie ir nākamie dalībnieki. Es arī pirms diviem gadiem biju "nākamais dalībnieks", jo buka kalnu karaliene Evija mani mudināja, ka "Tev ir jāskrien Stirnu buku". Domāju – kas tur tāds īpašs? Noskrēju 2016.gadā Beverīnā Zaķi, noķēru mazuma piegaršu un pēc finiša biju kaifā. Tādā, ka pēc tam blogā to vaļsirdīgi nosaucu par "kolektīvo orgasmu, ko sniedz skriešana". Fair enough : )
Taču atgriežoties pie mūsdienām, kā ja teicu, dalība visos šīs sezonas Stirnu buka posmos bija mans "must do". Pērn nācās izlaist vienu posmu čomu būšanas dēļ, jo nošāvu divus zaķus ar vienu šāvienu – apciemoju manu diždraugu Bruno un noskrēju Aizkraukles pusmaratonu, kas vēsturē iegājis kā pirmais 21.0975, kurā esmu kāpis uz pjedestāla (bronza). Šogad jau uzreiz zināju – skriešu visus. Tas ir jāizdara. Kaifs ir jāķer vispārākajā pakāpē. Noķēru. Kaifu. Sāpes. Ciešanas. Krampjus. Spēku izsīkumu. Enerģijas zudumu. Autopilotu. Un pāri visam – yes, baby, skriešanas kolektīvo orgasmu.
Līgatnes Stirnu bukā skaidri zināju, ka skriešu kādu no garākajām distancēm – lūsi vai buku. Tīri no sirds gribējās lūsi, jo ar to sezonu sāku (un gribēju nobeigt), taču klausot intuīcijai un veselajam saprātam izvēlējos buku, jo nejutos drošs par sportisko kondīciju, kā arī zināju, ka organizatori būs parūpējušies par sasodīti grūtu (bet pasakainu) sezonas "Grand Finale". Izvēle bija pareiza.
Startā diezgan ātri palaidu priekšā vienu no saviem lojālākajiem skriešanas čomiem Māri. Parasti viņš elpo manus putekļus, bet šoreiz kā multenē par "road runner" aiznesās pa priekšu. Domāju – lai jau skrien, noķeršu ap kādu desmito. Ap trešo mani apgāja Iecavas ņiprais ikrs Andis. Uz viņa jautājumu, kā skrienas atbildēju ar fake news jeb "viegli", bet laikam Dieviņam sestdien nebija laba humora izjūta. Sak, es Tev parādīšu "viegli". Parādīja.
Vispār diezgan agri sapratu, ka šī nav mana skrienamā diena – it kā skrējās normāli un nekādu globālu klapatu nebija, bet kaut kas īsti nebija lāgā. Ap desmito kilometru Māri nebiju noķēris. Toties, kad pie dzirdināšanas punkta, kur sadalās buki ar lūšiem (ap 11.-12.) mani apskrēja bijušā dūdiņa, es pie sevis nodomāju: "Pārum, lūk ir Tavs līmenis. Šodien Tevi apskrien viņa, rīt penZonāri un nūjotāji". Par šo pavērsienu šķiet pārsteigts biju gan es, gan viņa. Nē, nu skaidrs, ka visu jau varēja pavērst tā, ka vai nu viņa ir lieliskā formā (par ko prieks) vai es sūdīgā (par ko… haha, saņemies, speķotais lašara) vai (visdrīzāk) – abi kopā.
Lielākie mēsliņi sākās vēlāk. Ap kādu padsmito, kas varēja būt 15., bet īsti neatceros, vēl sev netipiski nozīmējos lieliskā fotovīra Mareka priekšā, pretojoties gravitācijai un paceļot savu speķi pāris centimetrus virs zemes (domāju, ka tas ir vispareizākais apzīmējums, lai gan patiesību sniegs bilde, ko Mareks noknipsēja). Drīz pēc tam, jutu, ka sāk vilkt augšstilbu. It kā neredzams vīriņš (sauksim viņu par Fedoseju) bakstītu to. Sākumā domāju, ka pārpratums, bet ātri sapratu, ka pie manis ieradies krampis, sak, "Hello, Janis, my old friend". Bingo, pirmoreiz kopš 2012.gada Rīgas maratona. Pirmoreiz Stirnu bukā. Par to mums atkal jāiedzer…
Skaidrs, ka turpinājums bija atkarīgs no krampjiem – kad tie mani ņēma priekšā kā Dītrihs Rozamundi vācu pornofilmā, tad diez ko labi es uz priekšu netika, kad Dīdrihs ar Rozamundi ieturēja pauzi, tad varēju pat drusciņ paskriet. Vai paiet. Vismaz nebija jāstāv dīvainā pozā, atgāžot pakaļu, jātēlo vingrotājs, kas iemaldījies starp stirnu bukiem un tā tālāk. Bet krampji atgriezās vēl un vēl. Un arvien vairāk vietās. Tagad domāju… 2012.gadā Rīgas maratonā krampji mani ņēma pie dziesmas abās kājās un visur no 26. līdz 40.kilometram. Kā es tiku līdz finišam? No kurienes tas spīts un "kaut vai rāpus, bet finišs jāsasniedz". Protams, ka gēni, bet… pēc Līgatnes krampjiem, kas bija tikai vienā kājā un augšstilbā es uz savu 2012.gada ciešanu ceļu Rīgas maratonā skatos ar respektu, cieņu un savā ziņā pat apbrīnu. Tur tiešām jābūt raksturam.
Atgriežoties pie Līgatnes, būsim godīgi – uz daudzo kāpumu fona sprinta etaps bija faktiski īzī pīzī pasākums. Par nelaimi, tajā posmā, lai arī krampji nebija maksimālajā intensitātē, tomēr mani ņēma pie dziesmas, un vienīgais, ko es varēju – soļot vai viegli patipināt. Tas rezultājās ar respektablo 1600.vietu Sprinta etapā. Izcils rezultāts un fantastiska precizitāte : )
Ja neiet, tad neiet līdz galam. Visas distances garumā biju gana uzmanīgs, lai nenorautu uz mutes, tomēr ap kilometru pirms finiša, saskāros ar neizbēgamo un uzmetu diezgan šarmantu kūlenīti. Man pat patika. Nošmulējos. Pirms finiša pieliku soli, jo krampji, lai gan ar mani draiski saspēlējās, it kā būtu gatavi atgriezties, tomēr pažēloja, ļaujot cienījami ieskriet finišā. Skaitļiem nav nozīmes. Stirnu buks šosezon bija lielisks. Klau, Rimant, kad būs zināms nākamās sezonas kalendārs?
Pēc nedēļas uzskriešu dzimtajā Iecavā, plaši reklamētajā un slavenajā "Iecavas rudenī", kur allaž skrien augsta līmeņa zvaigznes. Piemēram, es un Andis : ) bet tam sekos Siguldas pusmaratons. Pag, es teicu pusmaratons? Vispār pēc Līgatnes nopietnu apsveru nomainīt distanci no 21 uz 10.5, jo gribu turpināt savu "zem 100 minūtēm". Visticamāk, izlemšu pēdējā brīdī, balstoties uz sajūtām treniņos un "Iecavas rudenī". Intriga saglabājas…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru