Projekts Etiopietis: and still… under 100 minutes!

Shalom! Aizvadītajā nedēļas nogalē norisinājās skriešanas pasākums, kurā piedalās arī vesels lērums to, kuri parasti skrien vienu līdz 2.5 reizes gadā, proti, Lattelecom Rīgas maratons. Un visus tos klasiķus, kuri ar lepnumu svētdien soctīklos publicēja bildes ar tekstiem "es  skrēju maratonu, murr, lepojos, mans pirmais, gribu vēl", pozējot ar dzeltenas, zilas vai zaļas krāsas numuriem, man nāksies apbēdināt – maratons aizvien ir 42.195 kilometri un viss, kas ir mazāk, aizvien ir pasaciņas, kas jāj sirmā kumeliņā : ) Taču labā ziņa – jūs enīvej esat malači, neatkarīgi no veiktās distances.

Tieši Rīgā 2009.gadā sākās man apzinātā skrējēja karjera, kad Rīgā, būdams normāls pelmenis (drīzāk dižpelmenis), notuntulēju piecus kilometrus. Pēc gada sekoja jau 21.0975 km, pēc vēl diviem – jap, 42.195. Šogad šis maģiskais cipars bija plānots trešo reizi, taču pēc 14. aprīļa Stirnu buka Tērvetē, kad organisms pateica – no, you can't, nācās pārmesties uz divreiz īsāku distanci, proti, pusmaratonu.

Principā, ja neņem vērā dažus "tiri piri", gatavošanās posms bija visumā kvalitatīvs. Varētu ielikt kādu septiņnieku desmit baļļu sistēmā (hm, bet varbūt būt vēl paškritiskākam un ielikt 6.5?), lai gan viss ir relatīvs, protams, ka organisma klapatu dēļ līdz galam visus "treniņprocesa sapņus" piepildīt neizdevās. Par to vēlāk.

Starp citu, nedēļu pirms Rīgas noskrēju Cēsīs. Sākotnēji "Cēsu pavasaris" nebija manā plānā, bet novadnieki atgādināja un konsultējoties ar tēvu nonācu pie secinājuma, ka jā – viens ņiprais pirms Rīgas būtu tieši laikā. Iepriekšējā blogā pieminētās krāsainās tabletītes izskatās, ka bija optimizējušas mana organisma normālu darbību, taču uzrāvos uz "snaudošo čakarētāju", proti, it kā bija saaukstēšanās pazīmes, jūtīgs kakls, taču nekā cita – viss pārējais normā.

Zināju, ka Cēsīs būs kaut kas no "Jānis, Jānītis" trases, tikai īsākā variantā (šajā gadījumā 8km), tāpēc aptuveni zināju ar ko rēķināties. Tomēr drusciņ pārsteidza, ka pirmā puse pārsvarā gāja lejup, bet otrā puse – gluži pretēji – augšup. Kopumā ar distanci tiku galā veiksmīgi, ja neskaita diezgan sūru sesto kilometru, kad visticamāk kāpuma metru dēļ tika nocilpots nepilnās sešās minūtēs (visi pārējie – stabili zem piecām). Kāpumos es arī sapratu, ka ar savārgušu vai pusvārgušu kaklu aršana diez ko laba nav – tādas vecu durvju skaņas vien nāk laukā. Taču atgriežoties pie skaistā un burvīgā – biju rēķinājies ar aptuveni 37 minūtēm distancē un finišā biju tuvu tam – 37: 27. Tātad apmierināts.

Nedēļa pirms pusmaratona, kas bija akurāt jubilejas (40.), aizritēja čiļiņā ar viegliem skrējieniem. Jā, vēl arī bija slavenā olbaltumvielu / ogļhidrātu diēta, ko allažiņ pielietoju pirms svarīgākajiem startiem. Jo tuvāk bija sacensību diena, jo jutos arvien labāk, bet pret jūtīgo kaklu  atradu kaujinieku kāda pūšama aerosola veidā, kas situāciju šķietami un reāli vērsa uz labo pusi. Un bonusā vēl sestdienas vakarā vēl noskatījos vienu feinu filmu par skriešanu "Without limits" par kādu ambiciozu čali, kas tic saviem spēkiem, proti, Stīvu Prefonteinu, kura dzīve diemžēl traģiski aprāvās vien 24 gadu vecumā. Filmu noteikti rekomendēju. Iedvesmojoša!

Nereti būtisks rādītājs tam, kāds būs skrējiens ir pašsajūta un noskaņojums sacensību dienas rītā. Šajā ziņā viss bija kulē – pamodos ar pirmo modinātāju (well, principā pārsteidzoši, jo parasti tas ir otrais vai trešais), jestri dziedāju līdzi dziesmām no savas plejlistes (kas vienmēr ir laba zīme) un viss vēstīja, ka būs laba diena. Un jā, kaujas svars bija par 3 kilo vieglāks nekā pirms Liepājas pusmaratona. Vārdu sakot, it kā bija radies maldīgs priekšstats, ka zvaigznes sastājušās kā vajag, lai mērķi sasniegtu. Teorijā mērķis dalījās trīs daļās – 1) izskriet savu otro labāko pusmaratonu (tātad vismaz 1:34:17), 2) izskriet ap 1h33, 3) izskriet ap 1h:32, tātad paspēkoties ar personisko rekordu. Objektīvi vērtējot trešais punkts līdz galam nebija ticams, taču pārējie divi reāli. Biju par to drošs gan pirms starta, gan tagad.

Skaidrs, ka tādā mega pasākumā kā Rīgas maratons svarīgi ir tas, cik tuvu startam Tu tiec, jo neatkarīgi no Tevis noteikti būs kadri, kas ir stabili lēnāki par Tevi (pelmeņi un dižpelmeņi, taču es jau arī gan jau kādam šķietu mazlietiņ pelmenīgs) , bet iekārtosies maksimāli labākā starta koridorā. Tas, ka Tu esi aiz viņiem vai viņi priekšā Tev gan nav viņu vaina, drīzāk Tavs feils, jo kas gan Tev traucēja izplest elkonīšus un aizcīnīties līdz koridoram uzreiz aiz elites?  Visas atrunas, ka rinda uz tualetēm and that shit šoreiz arī nederēs, jo tikai Tu esi atbildīgs par saviem ceļojumiem uz tualetēm un laicīgu nokļūšanu uz tām. Ar šo es gribu pasvītrot, ka nekādas atrunas nemeklēju.

Lai vai kā, startā iekārtojos kaut kur pa vidu, bet visdrīzāk tuvāk priekšai nekā pakaļai. Kādu brīdi veiksmīgi virzījos uz priekšu, līdz secināju, ka vairs uz priekšu netieku. Padomāju: "Pajāt, distance taču ir gara" un biju gatavs kaujai.  Līdz starta līnijai tiku divās minūtēs un četrās sekundēs, kas principā sūkā, jo pirms gada, kad skrēju maratonu, šis laiks bija… 13 sekundes.  Un tas savulaik viņgad aiztaupīja to čakaru, kas rodas, ja jāapdzen tie, kas ir jūtami lēnāki par tevi. Šogad šis uzdevums bija jāpilda pilnā sparā un pirmais kilometrs ar šo atjautības uzdevumu vien pagāja. Jā, laikam arī otrais. Neskatoties uz to, tie bija visumā veikli, respektīvi, 4:23 un 4:17, taču, protams, apdzīšana pa zālīti un lavierējot tomēr atņem enerģiju. Un man šķiet, ka es tur pakāsu daudz. Drīzumā iekārtojos komforta tempā, lai gan īsti komfortā neatrados. Nezinu, elpošana kaut kā cimperlīgi uzvedās, kas iespējams aizvien bija "snaudošā čakarētāja" nopelns.

Taču vismaz distances pirmajā ceturtdaļā nebija tās fatālās sajūtas "nu būs sūdi" un arī skaitļi bija patīkami – pirmie 5km pa 21:32. Tālāk jau varējām vērot neuzkrītoši lejup slīdošu līkni - pirmie 10 pa 43:59, savukārt pirmā puse  46:29, kas nozīmē, ka noturot tempu tie pusītē būtu ap 1h33, bet "plīstot pēc standarta" – ap 1h35. Diemžēl tuvāk pusdistancei es jutu, ka ir zināmas problēmas, "savāds gudrums rumpi lejup māc" un distances otrā puse to tikai apliecināja. Jauda zuda un ne tā kā parasti, bet pamatīgāk. Jo tuvāk bija finišs es sapratu, ka šeit nav runa ne par 1:34 vai 1:35 un ne pat 1:36. Faktiski šeit bija cīņa un izdzīvošana par "zem 100 minūtēm". Tieši tāpēc pievarot trešo tiltu no trim, proti, salenieku, es  sāku ignorēt pulsometru, lai lieku nečakarētu savu prātu. Skrēju pretī finišam cik spēju, cīnījos ar sevi, mēģināju domāt par skaistām sievietēm man priekšā (mhm, patiešām tur tādas bija, turklāt veiklas)  un galu galā tomēr ierakstījos  simtiņā – 1:39:49.

Sestais pusmaratons pēc kārtas zem 100 minūtēm, 15.labākais (tikpat arī zem 100) pusmaratons no 40. Ja atmetam ambīcijas, tad skaitļi patiesībā ir simpātiski. Reiz bija periods vairāku gadu garumā, kad "zem 100" bija kā nepiepildāmas erotiskās fantāzijas…  Un vēl – izrādās, ka neskatoties ne uz ko, šis ir mans ātrākais pusmaratons Aigara Norda rīkotajā pasākumā. Teju vai pārsteidzoši, ņemot vērā kādas ambīcijas parasti ir uz šito slaveno maija skrējienu. Bet acīmredzot "karma iz a bič"  un Rīgā nekas dižs man nav lemts. Lai gan savulaik es tā domāju arī par Liepāju. So… katru porču, kā teiktu Slaviks no "Ekstrasensu cīņām", ir iespējams neitralizēt.

Ja pragmatiski pieejam lietām, tad ir daži neatbildēti jautājumi par Rīgas (pus)maratonu. Parasti, salīdzinot pirmo pusi ar otro, plīsiens ir 2:30 līdz 3:00 minūtes, taču Rīgā tās bija vairāk nekā 7 (!!!) minūtes. Tāpat esmu piefiksējis tendenci, ka šogad tempa kritums parādās jau pēc trešdaļdistances. Ok, skurpulozi izpētot pirmos divus pusmaratonus, jāatzīst, ka izteiktāks tas tomēr bija Liepājā (drīzāk ātrāks), savukārt Rīgā plīsiens izpaudās jūtamāk by default, lai arī sākās ap desmito. Kāpēc? Tas man nav īsti skaidrs. Varbūt par maz alus, seksa un rokenrola.

Eksistenciālos izturības jautājumus (izturība vienmēr bijusi mans trumpis) jau pēc finiša pie alus pudeles šķetināju ar savu dzīvesgudro tēvu , kā arī garāko brāli (bračka gan baigi šķetināšanā nepalīdzēja, tikai izteica pārgudrus spriedumus) un šķetināšana turpināsies. Ir mums pāris teorijas, piemēram, intervālu treniņu iztrūkumus (bija, bet mazāk nekā paredzēts – gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ). Garie treniņi principā bija līmenī. Iespējams, ka savu lomu neuzkrītoši nospēlēja organisma klapatas (jā, teorētiski Rīgā tās nelika par sevi manīt (praktiski nelika), bet nekad nevar zināt vai savas lomas nenospēlēja vairāki "snaudošie čakarētāji"). Man ir laiks trīs ar pusi mēneši, lai tiktu skaidrībā, kas un kā, jo vasarā noteikti pusmaratonus neskriešu un pie personiskajiem dižmērķiem atgriezīšos Valmieras un Siguldas pusmaratonos. Vasarā Stirnu buki, piecīši, desmitnieki un citi forši skrējieni.  Shalom!


Etiopieša 40 pusmaratoni:Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Valmiera 2017 (17.09): 1:34:18
Sigulda 2017 (07.10.): 1:35:24
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48*
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Liepāja 2018 (07.04): 1:37:35
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2018 (20.05): 1:39:49
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39

P.S. bildei principā nav nekāda sakara ar blogu, tikai tīri teorētiski, ja pievelkam aiz ūsām... iedomājos savu 100 minūšu sakarā arī veco labo joku "simts pret simts", ko slaveno vācieti Oļegu parodējošais Aldis K.  izmeta ne mazāk slavenajā raidījumā "Ak kungs".

Projekts Etiopietis: Tu neesi Tu pats, kad esi izsalcis!

Shalom! Pirms nedēļas stāstīju par seno un viedo tautas gudrību "less ir more". Pa nedēļu mans vaigs kļuvis priecīgāks. Nezinu vai pie vainas ir tās mazās, smukās kapsuliņas, ko man izrakstīja dakteronkuls vai paika, ko es šķinu iekšā katru mīļu dienu. Bet varbūt Stirnu buks? Noteikti, ka pa druskai no visa, bet par visu pēc kārtas.

Jā, nu jau kādu laiciņu es ēdu kapsuliņas (jap, pēc šaibām un ripām neizskatās), ko uzrakstījis mans doks, sauksim viņu par Pašu (var arī par Pavļiku). Vienas ir tādas spilgti dzeltenas, vēl vienas ir divās krāsās – puse brūna, puse bezkrāsaina (tā tak nav krāsa!), bet ar mazām granuliņām iekšā. Nezinu vai palīdz, to parādīs analīzes un tamlīdzīgi pētījumi,  bet organisms arī sācis uzvesties pieklājīgāk. Un tiem, kam interesē vai pēc kapsuliņu lietošanas man nerādās rozā pingvīni, kas uz olimpiskā ledus lēkā tulupus, akseļus un ritbergerus – diemžēl nē : )

Iespējams, ka organisma pieklājība ir saistīta arī ar to, ka mazliet esmu pamainījis paiku, ko ēdu. Esmu vairāk pārgājis uz augļiem un dārzeņiem, zivīm, sēklu maizi arī varu atļauties (siers, protams, pats par sevi, zinot, cik liels tā fans esmu) un tamlīdzīgi. Diemžēl pagaidām esmu uzlicis veto rīsiem, griķiem, makaroniem un citām ogļhidrātu paradīzēm -  gluži vienkārši pēdējā laika pieredze ir rādījusi, ka šits var hepenoties, ja kaut ko no tā ēd. Nākas ogļhidrātus meklēt citur, lai gan neesmu drošs, ka arī ātros ogļhidrātus mans organisms akceptētu. Dienu pirms Stirnu buka bailīgi iekapāju auzu cepumus – nu, sacensību rītā bija tāda diskutabla sajūta, taču pirms starta viss bija labi.

Iepriekšējos blogos minēto veselības / organisma klapatu dēļ Ogres Zilo kalnu Stirnu bukā izdomāju skriet Zaķos, respektīvi, 12.5 kilometru distanci. Sestdienas rītā pamodos ar diskutablu pašsajūtu, bet pēc stundas jau virtuvē uzdancoju pie Auļu "Diņķa", pa ceļam uz sacensībām arī noskaņojums kļuva arvien liderīgāks un sapratu, ka... jā, šodien varētu būt viens dzīvespriecīgi ņiprs skrējiens. Tā arī sevi noskaņoju – čalīt, pēc tām mokām un herņas, kas bija pirmajā posmā, šoreiz izbaudi skrējienu. #JeSuisShalom

Uz starta izgāju biš par ātru, bet ir aizdomas, ka mutes bajārs jeb informators drusku pačakarēja tautai prātu (nu, ja čalis plkst. 12:55 saka, ka starts zaķiem pēc 20 minūtēm, tad man sanāk  13:15 (lai gan oficiāli plānots 13:30)  - otrs variants, ka man ir štruntīga dzirde, lai gan tad ir lielais jautājums – kāpēc visa tauta sāka pulcēties krietni laicīgi). Principā tie ir sīkumi,  varēju saulē pakaltēt savu rižo bārdu : ) Marinējoties startā sastapu arī "kalnu karalieni ar rūdījumu"  (šad tad konsultējos ar viņu arī medicīnas jautājumos, jo nu… kāpēc gudram cilvēkam nepajautāt par sfēru, ko viņš pārzina?), pārmijām pāris vārdus un man galvā dzima viltīga ideja – sak, tai sprinta etapa kalnā vajadzētu spiest no sevis visu, ko var, varbūt ar es varu būt veiklāks. Lai gan es laikam nekad nevienā no Stirnu buka sprinta kalniem nebiju uzkapājis bez staigāšanas, teorētiski bija šansīte to paveikt pērn Milzkalnes bukā, jo tur tas kalniņš bija pateicīgs, bet šaurs, tāpēc mani piebremzēja Taņa, Fedosejs un Žora, kuri bija priekšā un taciņas platumā vai platāki.

Izšauj piščiks, sāk skanēt "Diņķis" un esam trasē. Pirmajā kilometrā jutu, ka skrienas labi un šis būs labs skrējiens, ja vien kāds mazs meža raspizģajs (kā Tērvetē) pēkšņi nenospers enerģiju. Pēc pirmā noskrietā kilometra dzirdēju čalis aizmugurē sakām "Eu, baigi ātrs kilometrs". Paskatos – 4:52min/km – tiešām seksīgi. Un tieši tad sākās šaurā meža taciņa, kur jaunekļiem un jaunkundzēm gribot negribot nācās sabremzēties vai maukt pa biezokņiem un bezceļiem. Izvēlējos pirmo un tāpat vēlāk apsteidzu tos spriganos zaķus, kas lēca pa bezceļiem. In your face, ha! Nākamie divi kilīši bija ap piecarpus minūtēm uz km, nākamie – ap piecām. Sestajā sekoja sprinta etaps – paskatījos uz kalnu – nē, nu jā, augsts, bet pārfrāzējot jeņķu onkuli Obamu – yes, I can! Sāku maukt no sirds un no rajona, kaut kur pusceļā vai drusku vēlāk paguru, bet aktīvi strādāju ar rokām un gāju garām tautiešiem kā nazis caur sāli. Jap, seksīgi un bez pāriešanas soļos. Nu labi, labi, pieveicot sprinta etapu man kājas principā bija kā gumijas un aiz to saguruma es gandrīz nolikos uz mutes (vai pakaļas – kā paveicās), bet tomēr noturējos. Respektiņš "Eleven" kompresijas zeķēm – ātri vien kājas atkal atgriezās normā. 

Sestais arī izrādījās lēnākais kilometrs (6:11), bet ātrākais bija vēl tikai priekšā. Turpinājumā bija vēl pāris respektabli kaln(iņ)i , kurus pieveicu visumā cienījami, šur tur mazliet saguru un aizelsos, bet mīksto netēloju – pat dzirdināšanas punktos īsti nesabremzējos (iespējams, ka vienā gan, lai rāmi padzertu un atvilktu elpu pēc kalniņa). Ātrākais izrādījās 11. kilometrs (4:48) – sākumā domāju, ka tas bija kāds no kilometriem, kur trase nereti veda lejup (bet tas laikam bija desmitais), taču nē – tā bija taka, kas veda paralēli ceļam Tīnūži – Ogre: principā plus mīnus līdzenais posms (nu ja, protams, mans skils līdzenumos ir dižs).  Pēdējais pilnais kilītis (11.01 – 12.00) bija drusciņ grūtāks, jo bija pāris kāpumi, bet pēdējie 0.56 īsti nē – tad finiša tuvums deva vajadzīgo adrenalīnu, ņiprumu un tā (ja tas būtu pilnais kilometrs, tad būtu ātrākais – ap 4:38).

Pēdējie pārsimts metri patiesībā bija ļoti mīlīgi – mazie bērniņi stiepa savas rociņas un bija grēks neiedot katram pa "piecītim". Atceros, ka vēl pilsoniski atbildīgi padomāju – bet, ja nu kādam šis "piecītis" ir īpaši svarīgs? Varbūt kāds nemaz tajā dienā neskrēja, vienkārši bija starp līdzjutējiem, bet saņemot "piecīšus" no lūšiem, bukiem, zaķiem un vāverītēm, guva iedvesmu un vakarā paziņoja: "Mammu! Papu! Piesakiet mani Piebalgas Stirnu bukam" (o jā, to es rekomendēju mūžīgi mūžos). Un patiesībā "piecīšu došana" iedvesmoja arī mani, jo tas tak ir tik forši! 12.56 kilīšu finišs pa 1:07:20. Labi! Zaķa distancē tā ir 165. vieta jeb starp pirmajiem 14%, pieņemot, ka 100% ir ap 1200 dalībniekiem konkrētajā distancē (lai gan nūjotāji jau īsti neskaitās).

Jāatzīst, ka "kalnu karalieni" Eviju beigās tomēr sprintā tomēr neapskrēju (ha, naivais lašara) – viņai 1:16, man 1:28. Sekundi pakāsu arī klasesbiedram Arčam (bļin, būtu zinājis…). Tātad jāturpina kačāt skilu Šmerļa mežā, lai Piebalgas Vanagkalnā es uzcilpoju leģendāri un ar šarmu! Nē, cilpo zaķi, bet vismaz savā galvā (ja organisms atļaus) es esmu apņēmies skriet vismaz stirnu buka distanci. Tātad es lēkšu!

Secinājumi? Pēc personiski sērīgā  un veselības klapatām apvītā Stirnu buka pirmā posma biju reāli izsalcis pierādīt, ka "jes, ai ken". Pirmkārt jau pašam sev – no vienas puses, baudīt skrējienu, no otras – maukt no sirds un no rajona. Īpaši pēc pirmajiem kilometriem, kad jutu, ka organisms devis akceptu demonstrēt skilu. Jo Tu neesi Tu pats, kad esi izsalcis. Un izsalkums tika neitralizēts veiksmīgi. Pēc finiša – smaids, šaloms un prieks! Riktīgs murr (vai arī meow).

Vislielākais prieks par organismu, ar kuru šoreiz izdevās vienoties par abpusēji izdevīgu sadarbību. Ar vēsu prātu esmu secinājis, ka faktiski sezonas trešais skrējiens organisma komforta ziņā bijis vislabākais. Jo Liepājā, kur noskrēju visumā cienījamu pusmaratonu, tomēr arī distances otrajā pusē organisms tomēr drusku paniķojās. Bet, ja salīdzina ar Tērveti… nu, tad Ogrē pavisam cita pasaule. Paldies Tev, mans organism, turpināšu ēst augļus, dārzeņus, tunci, Vaļeras zivis un tā tālāk. Aliņu gribētu, bet īsti nevar – vismaz tā rakstīts kapsuliņu instrukcijā. Mazums – ja nu sāk rādīties Bībers ponija izskatā, dziedot Britnijas Spīrsas trešā albuma tituldziesmu "I'm a Slave 4U"? Nē, to es negribu! : )

Rīgas pusmaratons jau pēc divām nedēļām, bet savā potenciālo startu sarakstā esmu ieskicējis arī 8 kilometru skrējienu "Cēsu pavasaris", kas notiks svētdien. Tas ir tāds fifty-fifty variants, lai gan ātruma treniņš man, protams, noderētu. Jūnija sākumā visticamāk nāksies izšķirties starp Salaspils pusmaratonu (10km, diez vai visus 21km) un Carnikavas piejūras skrējienu (6km). Pagaidām vīzija ir aptuveni tāda:

Ticamākie starti maijā un jūnijā:
13.05. Cēsu pavasaris  (8km)
20.05. Lattelecom Rīgas (pus)maratons (21km)
02.06. Salaspils pusmaratons  (10km)
03.06. Carnikavas piejūras skrējiens (6km)
09.06. Stirnu buks #3 Piebalga (12, 20 vai 30km)
23.06. Jānis, Jānītis Cēsīs (12km)