Shalom, brāļi un māsas, draugi un biedri, lojālie sekotāji un dižā skrējēju
nācija. Sestdien atkal skrēju Stirnu bukā, atkal bija forši un actiņas jau mirdz
pēc dalības nākamajos posmos, kas tuvākā pusotra mēneša ietvaros notiks Gaiziņkalnā
un Līgatnē. Bet par visu pēc kārtas, jo galu galā aktuālā tēma šobrīd ir Šlokenbuks.
Man vēl svaigā atmiņā pērnā gada Šlokenbekas Stirnu buks, kur lūša distancē
pamanījos divreiz noraut uz mutes, atdauzīt ribas un finišā ieklunkurēt kā sērīgais
Vasīlijs. Psiholoģiski tas bija radījis manī iespaidu, ka šis posms ir diži grūts (jo pērn sasisto ribiņu dēļ sanāca
druciņ pamocīties), lai gan patiesība un sestdiena parādīja, ka Šlokenbuks nav
tik baiss kā viņu mālē. Šoreiz, visticamāk, jau pieminētā psiholoģiskā faktora
dēļ izvēlējos buka distanci (23km), lai gan pēc sajūtām finišā varēja startēt
arī lūsī – drusciņ vairāk sagurtu, kādas 40 minūtes vēlāk finišētu, bet tie jau
tādi sīkumi vien ir.
Sens tik sens bija tas laiks un stāsts, kad mēs, trīs ņipri skrējēji – Jānis,
Andis un Māris – bukā jozām vienu un to pašu distanci. Ja atmiņa neviļ, tad
pēdējo reizi tas bija 2017.gada 29.jūlijā pasakainajā Pokaiņu mežā. Toreiz finišējām
drusku vairāk kā desmit minūšu robežās, veiklāko soli nodemonstrējot Andim.
Šoreiz man galvenais bija nepakāst viņam 20 minūtes, kā tas gadījās Kamparkalna
Stirnu buka niecīgajā Zaķa distancē (un visas gudrās atrunas par to, ka
gatavojos pārgājienam, taupīju spēkus un tā tālāk šoreiz nevarēja izmantot,
ha).
Pāris pirmos kilometrus skrējām kopā ar Māri, kamēr Andis, kā ierasts, maskējās
kaut kur aizmugurē. Jutos labi, tāpēc vienubrīd no Māra notinos, bet pēc brīža
viņš atkal bija klāt. Līdz sprinta etapam, kas bija kādā septītajā kilometrā,
atkal pamuku (lai gan redzeslokā viņš bija teju visu laiku). Principā arī sprinta
kalnā uzskrēju tīri tā neko, bet kādus 30-40 metrus pirms sprinta etapa finiša pamanīju, ka kā zibens
zellis man garām panesies Andis. Ak, šis viltīgais taktiķis : ) Varēja noprast, ka jauneklis ir tīri labā
formā un manos plānos neietilpa par katru cenu dzīties pakaļ. Tikmēr Māris kaut
kur bija pazudis. Vēlāk izrādījās, ka viņam ar 23 kilometriem izrādījās par maz
– nolēma apmaldīties un pieķert trīnīti klāt. Tātad viņam sanāca buklūsis!
Trase pati par sevi bija tīri forša (nu kā jau vienmēr, izņemot gadījumus, kad
trase ir pasakaina (Korneti, Piebalga)) - ja neņem vērā pāris dižus kalnu
kāpumus, vairāk vai mazāk puslīdz īzī pīzī pasākums. Kas vēlreiz apliecina, ka
iepriekšējā gadā man lielāko daļu "ai, cik grūti" sajūtu radīja
sasistās ribas nevis pati distance. Vai arī es pamazām sāku uzņemt formu rudens
pusmaratoniem.
Lai gan šogad nebiju plānojis raut uz mutes, kaut kur ap 18.-19.kilometru (precīzi
gan neatceros), tomēr ieslēdzu lidojuma režīmu. Kājiņas jau bija sagurušas,
pārāk augstu viņas necilāju un tādā gadījumā zaudējot koncentrēšanos kaut uz
brīdi, var nepamanīt kādu viltīgi paslēpušos saknīti un aizķerties. Tā arī man
sanāca – aizķēros un eleganti nolikos uz sāniņa. Tā mīksti un pufīgi. Vai nu
zeme mīksta vai es speķītī palaidies : )
Svara vērotāji gan pēdējo variantu neapstiprina – ziņo, ka speķītis sāk zustin
zusti. Pēdējais kilometrs man izrādās
bija visveiklākais, kas apliecina faktu, ka enerģijas rezerves vēl bija gana
(varbūt tiešām vajadzēja lūsi?). Finišs 2:24:51 jeb aptuveni tā kā es biju
plānojis optimistiskajā variantā (līdz 2h30).
Šis man jau bija 12 stirnu buka posms, un, interesanti, ka distances esmu
draudzīgi sadalījis – bijuši gan 4 lūši, gan 4 stirnu buki, gan 4 zaķi. Zaķiem
gan parasti bijis kāds racionāls izskaidrojums – piemēram, debijas reizē 2016.gadā
vairāk nejaudāju ņemt, pērn Līgatnē Zaķi izvēlējos, jo tas bija pēc
traumatiskās Šlokenbekas un baidījos pirms svarīgā Siguldas pusmaratona vēlreiz
noraut uz mutes vai sevi samocīt, šopavasar Ogrē zaķojos tā iemesla dēļ, ka
organisma niķu dēļ nācās nomest apgriezienus, bet Kamparkalnā – piesardzības nolūkos,
jo posms bija vien pāris dienas pirms pārgājiena Iecava – Mauragi. Tīri pēc
aicinājuma es esmu diezgan stabils buks vai pat lūsis. Šogad lūsēns skriets tikai
reizi (pērn – 3), bet gribētos vēl vismaz vienreiz. Iespējams, sezonas "Grand
Finale" posmā Līgatnē.
Tikmēr nākamais starts, pēc visa spriežot, būs 8.septembrī Gaiziņkalna Stirnu
bukā, kam pēc nedēļas sekos Valmieras pusmaratons. Vai starp Valmieru un
Līgatni, kas septembra beigās, būs arī vēl kāds skrējiens septembra trešajā
nedēļā – par to ekspertu panelis vēl diskutē. Lai jau padiskutē, es tikmēr
uzkačāšu skilu rudens varoņdarbiem. Shalom!
Piedāvātā ziņa
otrdiena, 2018. gada 21. augusts
ceturtdiena, 2018. gada 16. augusts
Apputējušie pieraksti: lēnāk skriesi, tālāk tiksi
Shalom, brāļi un māsas, skrējēji un skrējēju atbalstītāji, pārgājienu cienītāji un visi pārējie prātīgie ļaudis. Raugi, etiopieša blogs nav bijis jau vairāk nekā mēnesi, varētu padomāt, kur tad pašpasludinātais noziedējis, bet viss ir loģiski – pirmkārt, gatavojas pārgājienam Iecava – Mauragi…
(…un te mēs ieliekam pieturzīmi, jo patiesībā – pirms pārgājiena šis blogs jau bija uzrakstīts, bet aizmārša aizmirsa to nopublicēt : ) Tātad pirmais blogs nepilnu divu mēnešu laikā un gandrīz trīs nedēļas pēc sacensībām. Bet nu tā kā tūlīt nākamais buks, tad izvelkam apputējušos pierakstus un lasām…)
Kad runa ir par Stirnu buku, tad skaidrs, ka izvēle ir tikai viena un tā ir JĀ! Tiesa, balstoties uz intuīcijas sūtītiem signāliem Kamparkalnā tika nolemts skriet (un iet) vien Zaķa distanci (kas akurāt bija ap 11.7 km) un labi, ka tā – karstu laiku principā nepanesu (it sevišķi, ja uzkrauts uz pleciem), lai arī dēvēju sevi par kaut kādu tur etiopieti, ha!
Kamparkalnā pa lielam (vai pa mazam?) bija pāris svarīgi mērķi – izbaudīt skrējienu, nepārkarst un nesačakarēt, teiksim, potīti. Pirms Iecava – Mauragi šitādi joki nebūtu labi. Kājas atstāju elitārā kvalitātē, karsts bija pēc vella, bet ar to skrējiena baudīšanu… nu tā, sāksim visu no sākuma.
Jau vairākkārt esmu minējis, ka svarīgs faktors ir pašsajūta sacensību rītā. Sestdien pamodos laicīgāk par laicīgu, uzliku motivējošu mūziku, ieturēju minimālas un ierastas brokastis un tad radās sajūta – piķis un zēvele, vecie joki ir atpakaļ ciemā! Ar vecajiem jokiem šeit tiek domāta tā organisma performance, kas Tērvetes Stirnu bukā man atslēdza enerģijas padevi. Jau biju aizmirsis par tām klapatām un te pēkšņi: "Surprise, surprise!" Lai gan, kā parādīja vēlākā situācija, tik traki nebija, kaut kā man izdevās ar organismu sarunāt, lai klaji tos vecos jokus nespēlē.
Tas, ka šis nebūs nekāds ātrais Stirnu buka Zaķis (kā piemēram, Ogrē), bija skaidrs jau uzreiz – karstums kā uz pannas, cepot kotletītes, starts kalnā, vēl bariņš kalnu un šauru meža taciņu, kas limitē apdzīšanas iespējas (var jau, bet enerģiju sper ne pa jokam) un tā tālāk. Tāpēc visumā normāli uzbliezu pirmajā kalnā, iespēju robežās centos izpausties arī sprinta etapā (kas šoreiz jau otrajā kilometrā), bet tālāk skatījos pēc situācijas. Un situācija bija apmēram tāda – meža takās biju diezgan štruntīgs (arī apavu izvēles dēļ – izdomāju paķert svaigos, tā vietā, lai skrietu ar veciem un nojātiem, bet pie kājām tik ļoti pieradušiem), pļavās mani par kotleti mēģināja pārvērst saule, bet tiekot uz grants ceļiem (nu, cik tad viņu tur bija) vai kāda ne pārāk nelīdzena seguma, jutos kā zivs ūdenī. Un, protams, kilometru pirms finiša arī – saožot finišu, allaž manī pamostas cīnītājs Fedosejs, kurš saka: "Puis, pusdistanci muļķi laidi, nu ir laiks – ej, parādi, cik smuki tu skrien un apdzen tautiešus". Jā, distancē es nekautrējos pastaigāties, izbaudīt dabu (cik forša atruna neskriešanai, vai ne?), galvenais – nepārmocīt sevi pirms pārgājiena. Kā saka – lēnāk skriesi, tālāk tiksi… Un jātiek ir no Iecavas līdz Mauragiem : )
Kamparkalna Stirnu buka Zaķītis visu savu nesteidzību arī attaisnoja – lēnākais zaķskrējiens ar tempu 7:27km/min. Salīdzinājumam – Ogres zilajos kalnos šopavasar bija 5:21, debijas Stirnu buka Zaķī 2016.gada nogalē – 5:32. Kaut cik ar Kamparkalnu lēnuma ziņā var konkurēt vien pērnā gada Līgatne, kur arī laikam biju ieslēdzis atpūtas režīmu – 7:17min/km.
Bet jau šajā nedēļas nogalē nākamais Stirnu buka posms, šoreiz Milzkalnē, kur šoreiz balstoties uz sev vien zināmiem apsvērumiem izvēlējos buku. Ieslēgsim jaudu un skriesim ar baudu.
P.S. Kas attiecas uz pārgājienu Iecava – Mauragi, tad par to, kā jau jūs zināt varēja lasīt Facebook lapā @ParumuPargajiens, kā arī viss tika saspamots manā laika joslā. Bet, ja īsumā vēlreiz – bija kolosāli!
Abonēt:
Ziņas (Atom)