Renesanse. Izlaušanās: Apslimis lūsis = motivēts zaķis

Shalom! Viņsestdien jeb sestdienā, kas nupat paskrēja, tā pa nopietno atklāju jauno skriešanas sezonu, jo jūdzes skrējiens un 3000 metru soļošanu par sezonas atklāšanu īsti nevar nosaukt. Galvenokārt jau ciparu dēļ, jo, kas gan ir pāris kilometri, ja treniņā tiek skrieti 30+, sacensībās 10, 15 un uz augšu?! Un arī tāpēc, kas bija pirmais starts šogad brīvdabā. Un kur gan citur atklāt sezonu, ja ne "Stirnu bukā" - grandiozākajā vienas dienas festivālā cilvēces vēsturē!

Carnikavā, kas bija sezonas "Grand Opening", pieteicos lūša distancei (31km), kā jau tauta bija nobalsojusi. Un arī pats es sirdī esmu lūsis, tāpēc šķita loģiska izvēle. Cita lieta, ka par sevi jau ilgāku laiku lika manīt pēda, kas parasti pēc 10-12 kilometriem kļuva kaprīza, bet padomāju - heh, nu līdz finišam jau tikšu kaut vai rāpus. Ok, šo ķermeņa signālu noignorēju, tāpēc uzšāva pa citu vietu - elpceļiem. Droši vien arī tāpēc, lai es beigtu mētāties ar frāzēm par tēmu "kopš skrienu, praktiski neslimoju" : ) Ak, Tu mani nedzirdi, Pārum? Tad būs Tevi jāpārmāca. Tā nu pašā sacensību priekšvakarā pieņēmu nepopulāru lēmumu skriet nevis "lūsi", bet "zaķi". Ņemot vērā, ka neesmu politiķis, nepopulāri lēmumi manu reputāciju baigi neietekmē, vienīgi pašam paliek mazliet žēl, ka "varēju tak pamocīties 30 kilometrus, bet nākas aprobežoties ar 10+". Taču galu galā izvēle izrādījās pareiza. Saslimis lūsis = pikts un motivēts zaķis : )

Atzīšos, ka pirms starta iešāvu "Ibumetin". Profilaksei un drošībai. Un varbūt arī psiholoģiskajam aspektam. Un arī iesildījos, beidzot piepildot savu sapni un debitējot "susurā" : )  Mhm, skriet starp simtiem laimīgu bērnu ir pacilājoši. Tur var arī dzirdēt daudz interesanta, kā savi vecāki motivē bērnus. Cits nesaka neko. Cits mierina, ka vēl jau tāds nieciņš palicis. Cits slavē, ka bērnam lieliski padodas. Un tā arī ir - ikviens bērns, kas iziet uz starta jau ir uzvarētājs.

Diez vai ar mums, tā sacīt, "vecā kaluma" bukiem ir savādāk. Izmantojot slavenāko un pretrunīgāko latviešu teicienu, jāatzīst, ka...nē, nu jā, esam izbaudījuši arī zaudējuma rūgtumu, veiksmes un neveiksmes un buciņā ķeram dižkaifu. Lai gan šobrīd es vairāk par sevi. Cipari, protams, ir svarīgi un es noteikti drīz paziņošu, kādiem rezultātiem dzīšos pakaļ šogad, bet pagaidām (kamēr es iesildos sezonai un dakterēju veselību) lielu baudu sagādā pats skrējiens.

Protams, ka arī Carnikavas "zaķī" uz starta izgāju ar zināmām bažām, zinot pēdas "10 kilometru likumu" (bet trase bija 13) un sāpošo kaklu, kas faktiski baigos izklaides manevrus nepieļāva. Bet acīmredzot ibumetīns, kombinācijā ar sacensību adrenalīnu iedeva pareizo ķīmisko formulu, lai skriet varētu ar prieku un tā tālāk. Bija mana elpa gan skaļa un skanīga, bet pēc visa spriežot tempam baigi nekaitēja. Aptuvenos kalnus un paugurus zināju, tie mani nebiedēja, bet visvairāk bremzēja jūras krasta posmi, kas par laimi bija relatīvi īsi. Ja saaukstēšanās praktiski nekādu iespaidu neatstāja uz sniegumu trasē, tad pēdas "zvaniņš" gan noskanēja jau pieminētajā desmitajā kilometrā, kas visdrīzāk par nelaimi, sasaucās ar pāris labiem kalniem, kad soli gribot negribot bija jāliek uz pēdas priekšgalu. Tāpēc nav brīnums, ka 10. un 11. kilometrs izrādījās vienīgie, kas bija lēnāki par 6 minūtēm (6:12 un 6:03). Pēc tam jau atkodu, ka man labā kāja vienkārši jāliek tikai un vienīgi (maksimāli, cik tas iespējams) uz papēdi, pretējā gadījumā varēšu stenēt un vaidēt, iet un bubināt vai vēkšpēdus vārtīties kā vabole, jo "paskriet tak nevar". Var, var, tīri teorētiski var skriet arī uz rokām vai lekt uz vienas kājas. Ha!

Pēdējie divi kilometri apliecināja, ka arī skrienot ar vienu kāju uz papēdi, temps ir labs un kopējo rezultātu baigi neietekmē (mhm, bukā gan tas varētu radīt zināmas problēmas, jo tad sanāktu vēl 10 kilīši). 12. kilometrs tika noskriets vidēji pieklājīgā tempā uz 5:22, bet pēdējais gandrīz kļuva par ātrāko (ja vien pakaļu kustinātu savas trīs sekundes ātrāk), respektīvi 4:43. Kopumā 13.26 kilometri pa 1:11:03. Pēc vidējā tempa, ja nemaldos, ātrākais zaķis (dalīti ar Ogres Zilajiem kalniem), tātad treniņprocess pareizajā virzienā. Rezumē - distances izvēle pareiza un savus "bukus" un "lūšus" es vēl noteikti noskriešu. Izbaudīju "zaķi" un personiski pateicos "Stirnu buka" papum Rimantam par kārtējo lielisko trasi un posmu. Stabils ameizings.

Svētdien, beidzot nolēmu savest kārtībā savu pēdu starptautiski atzīta fizioterapeita paspārnē (mhm, tā ir reklāma), un, protams, ka problēmas sakne izrādījās ne gluži pēdā, bet pa ceļam uz to. Tuvākajās nedēļās tiksimies vēlreiz, lai saprastu vai viss kārtībā un cik labi skrienas. Prognozēju, ka skrienas lieliski, jo... sportiskā forma ir valdzinoša, ne velti saķēru vīrusu dažas dienas pirms mačiem. Tas tak "izcilās formas likums".

Nākotnes vīzija? Aizvien pieļauju, ka 13. aprīlī skriešu Liepājā, bet stabili, ka tie būs 10km. Kāpēc ne pusmaratons? Ļoti vienkārši - kamēr neesmu drošs, ka kāja visus 21km klausīs, nav ko skriet, bet 10km būs labs tests, lai saprastu, kādā tieši formā līdzenumos es varētu būt. Esmu sev uzlicis zināmu latiņu, lai atļautos kādu štruntīgu pusmaratonu, you know : )

Renesanse. Izlaušanās: 887 dienas un stāsts par motivāciju

Shalom, brāļi un māsas, dižā skrējēju, skrējēju atbalstītāju un, protams, dīvāna ekspertu nācija. Vērīgākie cilvēki ir pamanījuši, ka t.s. "renesanses blogs" ir gaužām nevarīgs un kluss un jaunu ziņu nav. Lai gan meloju - neviens to nav pamanījis, izņemot Māri. No tā es secinu, ka vienīgais lojālais mana bloga lasītājs ir Māris : )

Bet par visu pēc kārtas. Diezgan ņiprs bija tas periods, kad skrēju katru dienu pēc kārtas, kas sākās tālajā 2016.gada 5.septembrī. Tā es vicoju veselus divus gadus ar astīti, neskatoties ne uz ko (un viss pārējais, kas varēja šeit sekot, lai labāk paliek aizkadrā). Sērija noslēdzās 2019.gada 8.februārī pēc 887 dienām pēc kārtas (kāpēc ne 888? - nu, sorry, nezināju). Un man nepatraucēja ne orkāns, ne vīruss, ne liela temperatūra vai kāds gaužs savainojums, vienkārši tētis pateica: "Šodien neskrien". Un  viss. Skaidrs, ka stāsts apakšā ir drusku dziļāks, bet par to droši vien privātās lekcijās, ja?!

Kas bija galvenie trumpji, skrienot katru dienu? Viennozīmīgi, disciplīna! Tu zināji, ka ir jāskrien, lai vai tur kas. Un tā arī notika. No otras puses... jā, disciplīna bija, bet motivācija pēdējā laikā kliboja kā pensionārs Fedosejs uz tramvaju... sak, 3 vai 5 kilometru skrējiens ar sakostiem zobiem - check! Nu tikai tāpēc lai būtu. Un tad Tu paņem pauzi (kādas divas nedēļas),vēl pāris lietiņus glauni saliekas un guess what - nu labi, Tu neskrien katru dienu, bet Tu izej skriet, baudi skrējienu, esi motivēts.

Jā, iespējams, manā gadījumā pozitīvu lomu nospēlēja arī treniņu vides maiņa. Tagad man apkārt lielākoties pasakaini meži un valdzinoša jūra - skrien, baudi un esi regulārā kaifā (jobcik, pat aliņš nav jādzer). Protams, arī Juglai nav ne vainas (bet tur man ar kilometru krāšanu pērn klājās gandrīz visslinkāk, ja vien nebija koptreniņš ar bloga lojālāko lasītāju) un arī Iecavai ne tik (tur krājās lieli un diži kilometri kopā ar Andi), bet... nu jūs jau ziniet - vides maiņa palīdz daudzos gadījumos un arī skriešanā.

Šobrīd ir tāda interesanta sajūta... it kā es gaidītu tikai "Stirnu buka" sezonu, bet "Skrien Latvija"... nu piedodiet, kā būs, tā būs. Skaidrs, ka, ja jutīšu, ka esmu labā formā, tad pavasarī un rudenī skriešu, bet pagaidām "skrienlatviešu" manā provizoriskajā kalendārā nav. Vismaz tā stabili ne. Apsveru Liepāju (13.04.), bet nudien neesmu drošs, ka pusmaratonu (jo labā pēda, kad man lika par sevi manīt jau pērnās sezonas beigās, man diskutē kā politiķi pirms vēlēšanām), apsveru Jelgavas nakti (bet visdrīzāk 10.55), Kuldīgu (arī drīzāk čiriku), bet Valmiera un Sigulda ir mani īpašie posmi un tur gan vajadzēja maukt pusi un maukt tā, ka mati ceļas stāvus un gan tarakāni manā galvā, gan lojālie fani sajūsmā lauž krēslus, galdus un visu, kas pa rokai.

Kas attiecas uz "Stirnu buku", tad manā plānā ir... khm, Piekrastes (Carnikavas), Tērvetes, Kalnsētu (Saldus), Pilssalas (Alūksne), Piejūras (Ventspils), Krimuldas un Vendenes (Cēsu) Stirnu buki. Respektīvi, gluži kā pērn - pilns komplekts un dzīve izdodas. Pērn man bija trīs buki un trīs zaķi + viens lūsis, šogad ideālā variantā plānoju vairāk lūšu, apmēram tikpat buku un mazāk zaķu. Lai gan korekcijas, protams, var ieviest jau pieminētā pēda un ir tā, ka pirmajam posmam Carnikavā mana pēda saka, ka jāņem zaķis, iekšējā balss piedāvā buku, bet sirdī esmu lūsis. Tā ir mega dilemma, idritvaikociņ, jobcik rozā!

Starp citu, Carnikavas lūsi (protams, ISK Ņiprie Ikri interpretācijā) šosestdien (23.03.) kopā ar Andi treniņa nolūkos noskrējām un teikšu kā ir - laipni lūgti pasakā, lūši, buki, zaķi, vāveres, susuri, surikāti, pandas, makaki un citi zvēri. 31 kilometra vietā noskrējām 37,  bet katru no tiem izbaudījām un varam droši apgalvot, ka "Stirnu buks" ir sagatavojis fascinējošu posmu ar savām rozīnītēm, kēksiņiem un citiem gardumiem. Rūdītiem bukiem patiks, debitanti iemīlēs šo pasākumu no matu galiņiem līdz papēžiem.

Kas vēl? Āāā, pareizi, speķa jautājums jeb cik kilo esmu pazaudējis pa ceļam. Hm, nu šo sadaļu atturēšos publicēt, jo kaut kas nav lāgā - svari joko, svārstoties pat sešu kilo robežās. Laikam veca baterija, redze švaka vai tamlīdzīgi : ) Tas, kas ir skaidrs - cipari ir uz leju, pirms sezonas fiziski esmu labā formā un tā tālāk. Gan jau tālākajos blogos iznirs arī cipari. Protams, ja līdz nākamajam nebūs jāgaida pusotrs mēnesis. Gan jau ka ne - Māris tak man piespamos pilnu WhatsApp : ) Shalom!