Renesanse. Izlaušanās: Laipni lūgti liftā!

Shalom! Gadā man ir aptuveni 10 nozīmīgi svētki - Jāņi, Ziemassvētki, Pārumu pārgājiens un septiņi Stirnu buka posmi : ) Tātad aizvadītajā nedēļas nogalē atzīmējām vienus no svētkiem, kas šoreiz lokalizējās iekš to Ventiš pus! Ceturto reizi sezonā izvēlējos buka distanci un labi, ka tā, jo ar zaķi, ko nemaz neapsvēru, būtu gauži par maz, bet ar lūsi, ko gan puslīdz nopietni apsvēru, būtu Sahāra.

"Ņipro Ikru" Lilastes nodaļa uz Kurzemes pusi devās jau piektdien, jo kā sacīt jāsaka - profesionāla attieksme, tai skaitā laicīga ierašanās, ir puse no uzvaras. Pirms starta biju sev sazīmējis plānu noskriet ap 2h00 - 2h20, lai gan bukā kaut ko prognozēt ir apmēram tikpat droši un uzticami kā paļauties uz laika prognozēm. Raugi, mums pirms pāris nedēļām arī mēģināja iestāstīt, ka siltās vasaras dienas jau aiz muguras, bet izrādās, ka vasara tomēr vēl nav notinusi makšķeri.

Vēl pirms doties trasē gan nācās risināt citu aktuālu jautājumu, ko pirms starta risina ļaužu tūkstoši - proti, pirms starta paspēt arī uz tualeti. Faktiski, ja pusstundu pirms starta esi rindas viņā galā, tad tikt labierīcībās pirms starta šāviens ir atskanējis ir diezgan minimālas - varbūt kādi 27%. Atkarīgs no rindas un lielā veiksmes faktora - cik kurā rindā ir to, kuriem ir lielās un cik to, kuriem mazās darīšanas. Neielīgstot detaļās un niansēs - uz startu paspēju. Sīkums, bet patīkami - skrēju nedaudz vieglāks nekā būtu pretējā gadījumā : )

Pirmie septiņi kilometri tādi arī bija - diezgan viegli un stabili zem sešām minūtēm, lai gan drusku trāpījās arī kāpas un jūras krastiņš. Jau nodomāju - hm, kur ir kalni, kur ir āres, kur ir Andis, kur ir Māris? Tiklīdz tika ieskriets tādā krietnākā mežiņā, tā arī pauguri nometa tempu par pusminūti, minūti, atkarībā no pauguru koncentrācijas konkrētos trases posmos. Principā, es tajos kalniņos tiku augšā diezgan viegli - kamēr daļa skrējēju pārgāja soļos, es pie sevis nodomāju, ka, ko nu es te niekošos un gar maliņu smuki visus apskrēju. Nē, vispār maldinu - visus neapskrēju, jo līderi bija jau aizmukuši, bet tos, kas bija bariņā, tos gan.

Drīz pēc tam, kad sākās kalni, noķēru arī Andi un Māri - čaļus, kas mauca lūša distanci. Ņemot vērā manu WC epopeju, kas liedza starta koridorā ielīst priekšgalā un es nokļuvu kaut kur pa vidu starp priekšu un pak... tas ir... aizmuguri, bet abi augstākminētie ar šo problēmu nesaskārās, būtībā man nācās viņus iedzīt, kas pēc visa spriežot man tīri labi izdevās. Tiesa, satiku es viņus vien otrajā dzirdināšanas punktā, tieši, kad distances sadalījās - lūši pa labi, buki uz priekšu. Mhm, nabaga lūši aizskrēja uz Sahāru vai Maroku, kur nu viņus tur Rimants bija iedzinis. Es tikmēr aizmaucu uz liftu.

Kas ir lifts? Tas ir seksīgs kalns ar kāpu smiltīm, kurā Tu skrien augšā, bet tas nelietis Tevi velk uz leju un tā tikšana uz augšu ir visnotaļ cimperlīga. Tāds pats ir arī netālu no mājām, sak, būtu zinājis, būtu vismaz patrenējies, jo cilvēks pie pilna prāta parasti liftā neskrien : ) Es esmu tikai braucis lejā, mhm, jā, tas gan ir forši, īpaši, ja jāpaspēj uz vilcienu. Visādi citādi - liftskriešana ir bezjēdzīga nodarbe, bet, ja gribi apavus pilnus ar smiltīm un pludmales noskaņu aiz nagiem - aiziet, uz priekšu! Principā Ventspils puses liftā tiku augšā diezgan veikli (cik nu veikli tas ir iespējams) un veiksmīgi, atlika tikai nomesties četrāpus un kārpīties augšā. Tur gan paņēmu pauzi - pirmkārt, mana niķīgā pēda sāka īdēt un pieprasīt pusminūtes pārtraukumu, otrkārt, vajadzēja izkratīt smiltis no botiņām. Tur bija arī viena no divām reizēm, kad mans temps nokritās līdz 7:45min/km. Otrā reize bija sprinta etapā Lembja hūtē - skaidrs, ka tiekot kalna galā es atkal paņēmu pauzi un atpūtināju / pavingrināju pēdu, lai pēdējos trīs kiļus var nobliezt zvērā.

Mhm, tas arī izdevās, bet šeit jāsaka paldies arī tautiešiem - pazīstamas sejas liek samotivēties, turklāt, ja Tev paskrien garām 22 gadus vecāks kungs un sprauni atraujas, Tu saproti, ka tā to nevar atstāt. Tad nu turēju viņam līdzi, labi pavilkām viens otru uz priekšu, bet pēdējā kilometrā es paņēmu un notinos. Neatkarīgie eksperti, kas visu vēroja trases malā, saka, ka finiša spurts Ventiņos man bijis springans un krietni simpātiskāks nekā senioru mačos Salaspilī pirms diviem mēnešiem. Pēdējo kilometru tendences varen seksīgas ar pēdējo kili kā ātrāko - 5:32, 5:12 un visbeidzot 4:53. Tā nu akurāt 21.7 kilometrus noskrēju pa 2:14:30, ieņēmu 154.vietu no 479 bukiem (grupā 99. no 199) un viss principā burvīgi. Varēju kādas 3 minūtes uz niķīgās pēdas rēķina nomest, paceltos par kādām 30 vietām (t.sk. 15 grupā), bet tas jau nebūtiski. Kaifs noķerts, posms burvīgs un viss lieliski. Iespējams, ka lūši, izdzīvojuši "Rimanta tuksnesi", domā savādāk, bet tas jāprasa viņiem. Māri, kad būs blogs? : )

Nākamais skrējiens izskatās, ka būs "Apkārt Lielezeram" Limbažos (14.3km), bet septembra sākumā vēl vieni svētki - Stirnu buks Krimuldā. Septembra vidū savukārt atbildīgs darba cēliens - sezonas pirmais no diviem pusmaratoniem, kur ambīcijas tikpat lielas un augstas kā "Burj Khalifa" (mhm, tiem, kas nezina, ejiet un googlējiet, susuriņi). Čaviņa!

Renesanse. Izlaušanās: ambīcijas, varēšana un realitāte

Shalom! Reti ir tādi gadījumi, kad pašā vasaras viducī veselu mēnesi neskrienu sacensībās. Tas gan ir apzināts lēmums, jo jūlijā, lai arī bija daži skrienamie varianti, dažādu iemeslu dēļ tie palika nerealizēti, bet tā, ka es galīgi laiskojos un laidu muļķi arī nebija - galu galā tieši jūlija beigās un augusta sākumā notika viens no sezonas svarīgākajiem notikumiem - pārgājiens Andrupene - Mauragi. Par to sīkāk apstāstīšu konkrētā pasākuma lapā, bet tagad par pirmo skrējienu sacensībās pēc mēneša pauzes, respektīvi, 10.55 kilometriem BigBank Skrien Latvija posmā Kuldīgā.

Pēc seksīgajiem desmit ar asti kilometriem šopavasar Liepājā, kur, kā baumo, noskrēju otro visu laiku labāko tīro dešuku (42:12) un tendenciozajiem rezultātiem dažādos skrējienos turpmāk, skaidrs, ka ambīcijas sita augstu vilni. Pilsētā runā, ka man vairs nav centnera dzīvmasas, kas ir vēl viens arguments, ka es varu būt (un gadās, ka esmu) zibenīgi ātrs. Skaidrs, ka katram ir savs zibenīgums, mans ir ap 4 minūtēm uz kilometru. Pareizāk sakot drusku virs.

Uz Kuldīgu ierados ar dižu domu - pārsist savu personālo bestu 10.00 kilometros - oficiāli par ātrāko uzskatu 2011. gada Ozolniekus (41:50), bet neoficiāli fiksāka bijusi 2012.gada Olaine (41:44), kur gan trase patiesībā esot bijusi īsāka un vispār tur asfalts mijās ar takām, tātad... Bet lai viss būtu tīri, protams, es jebkurā gadījumā biju apņēmies skriet vismaz 41:43, bet galvā ieskicēju 41:30. Izshēmoju aptuveno tempu, kā arī tempkritnes (mhm, stilīgs jaunvārds, isn't it?) tendences un lieta darīta. Noskaņojums pirms starta bija lielisks, atlika tikai ātri aizskriet līdz finišam : ) Iekšējā balss, kura man tāda daiļrunīga un parasti arī diezgan precīza, gan teica, ka PB ies gar degunu, taču būšu visā visumā (un galaktikā) apmierināts.

Sirdī būdams elites skrējējs (vismaz kādreiz svarā virs 100 es noteikti tāds biju) nostājos gandrīz aiz elites, lai starta kustība būtu veikla un nebremzētu manu esību, kā tas ir gadījumos, kad nostājas kaut kur bara vidū un tad mīcās kā tēlnieks Vasīlijs pa māliem. Tālab ātri tiku trasē, faktiski Vasju simboliski notēloju pirmos 80 metrus, bet tālāk jau nesos ap minētajām četrām minūtēm uz kili. Pirmie trīs kilometri faktiski bija pēc ekspektācijām - 4:01, 4:06 un 4:07. Baigi gāzt uz leju nevarēja, jo, lai ierakstītos 41:30, vidēji vajadzēja jozt uz 4:09. Taču sekoja pirmā relatīvā neražiņa - kur gadījies, kur ne, nākamajos trijos kilometros temps stabili nokrita, attiecīgi,uz 4:15, 4:15 un 4:14. Ja tā tas viss būtu arī noturējies, tad viss būtu seksīgi - visticamāk, sasniegtu, kā minimums, sezonālo bestu, varbūt 10.0 ierakstītos zem 42 minūtēm, bet varbūt arī ieskrietu PB. Taču skaisti sapņot neaizliegsi - baigi jaudīgās vilkmes nākamajos četros kilometros nebija, par ko liecina katra kilometra rādītāji - 4:31, 4:26, 4:26 un 4:37 (veh). Tādējādi akurāt 10.00 tika noskrieti pa 42:58. Tas ir gluži tālu no PB, diezgan tālu arī no SB un arī neiekļūst labāko dešuku TOP5, jo veiklākie desmitnieki man izkārtojušies starp 41:50 un 42:50. TOP6 jau arī ir principā normāli, mhm.

Un tagad par skaisto - Edmundiņš jeb "Endomondo" saka, ka Kuldīgā man bijis ātrākais trīnītis (12:14) un SB piecītī (20:42, par 13 sekundēm uzlabots Salaspils stadionā saskrietais), kā arī provizoriski trešais veiklākais pieckilomīters. Līdz PB piecītī gan vēl krietni tālu (oficiālie dati liecina, ka 20:15). Ir pie kā strādāt un es zinu pie kā. Ak, jā, aizmirsu pateikt, ka 10.55 Kuldīgā bija pa 44:58, tātad pusmaratons būtu 1:29:56 : ) mhm, mhm, kā tad, ambīcijas skrien pa priekšu ņiprajiem ikriem. Var piemest droši standarta 2-3 minūtes, kas otrajā pusē nāk klāt. Virpinot savu lielo bārdu un eksistenciāli prātojot, skaidrs, ka šobrīd (šajā minūtē un sekundē) personiskais pusītē man diez vai būtu pa zobam, bet kā teica kāds klasiķis - ješčo ņe večer. Šobrīd, iespējams, esmu gatavs uz 2nd best pusīti, bet līdz Valmierai vēl mēnesis un līdz Siguldai divi. Līdz tam es uzkačāšu muskulas un dzeršu mazāk al(s)u. Vai arī vairāk : )

Nākamā pietura - Stirnu buks Ventspils. Varbūt pat divi buki pēc kārtas, jo trīs nedēļas pēc ventiņiem būs Krimulda, bet pa vidam pagaidām nekā tāda, kur baigi actiņas mirdzētu. Nuuu... moška apkārt Lielezeram apskriešu, tīri treniņa pēc. Bet kā zināms, "moška" neskaitās : )