Renesanse. Izlaušanās: Grand Finale! Bet vēl jau paga, paga, paga...

Shalom! Tādi laiki, redz, pienākuši, kad "Grand Finale" pienāk negaidot. Lai gan, ja esam korekti, tad... kādam negaidot, kādam gaidot. Pirms 10 mēnešiem uzsāku slavenā "Etiopieša" projekta 4. sezonas apakšprojektu "Renesanse. Izlaušanās", kas paģērēja -15 kilo līdz nākamajam pusmaratonam, kam bija jābūt ātrākam par personālo bestu, turklāt jau šī gada pavasarī. Bet kā teica kāds gudrs cilvēks: "Labs nāk ar gaidīšanu". Mhm, mhm!

Skrupulozas kilo zaudēšanas atskaites, ja kāds vēl vispār atceras, bija vien pašā "Renesanse. Izlaušanās" sākumā. Jo sākumā jau arī smuki krīt : ) Kolīdz sāka krist nesmuki (vai pareizāk sakot - krita uz augšu vai vārtījās uz vietas), tā arī rotaļas ar cipariem tika noslēptas un viss pasniegts kā "es skrienu tur un tur, man iet tā un tā", un visi (labi,varbūt ne gluži visi) aizmirsa, kāds bija "Renesanse. Izlaušanās" pamatmērķis. Tad nu pa  punktiem atgādināšu:

- mīnus 15 kilo dzīvsvarā  (līdz nākamajam pusmaratonam, tātad pavasarim), kas nozīmē, ka šobrīd uz tablo ir +15.0.
- pusmaratons zem 1:31:56, bet vispār [nameiz un] - zem 1:30:00
- maratons zem 3:30:00,
- 5km zem 20:00 un 10km zem 41:30.
- aliņa izdzeršana 12 sekundēs

Par šīs listes prioritātēm biju uzstādījis pirmo, otro un piekto, bet trešais un ceturtais - pēc situācijas. O jā, kā jau tika minēts - pusmaratonam vajadzēja būt jau pavasarī, taču dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ diezgan agri es sapratu un izziņoju, ka pusīte līdz rudenim ir ļoti mazticams variants. Pamatā tam bija problēmas ar labo pēdu, bet, protams, ka pirms pusmaratona gribēju arī pārliecināties, ka esmu labā formā. Tam man vajadzēja aptuveni 15 startus 2019.gadā. Tendences bija visumā labas - pavasarī biju gana labā formā, kam sekoja dabiski neliels formas kritums siltajos vasaras mēnešos, bet ne jau es pirmo reizi ar pīpi uz jumta - zvans tētim, sak, ir tādas un šitādas problēmas, bet rudenī vajag nodot uguņus Valmierā (un Siguldā). Aprunājāmies, ieskicējām vīziju un viss skaidrs.

Piemēram, Kuldīgā, kur skrēju 10.55 kilometrus, ātrums pēc idejas bija, bet ātruma izturība kliboja kā vecais jūrnieks Stenlijs Stīvensons, diezgan strauji krītoties pēc katriem trim kilometriem. Neskatoties uz to, tika uzrādīts visumā pieklājīgs rezultāts, taču nerealizētas ambīcijas labot personisko rekordu tīrajā dešukā (41:50). Pusmaratonā tādas vaļības nevarēju atļauties, proti, strauju tempa kritni, jo tas varētu maksāt dārgi. Puslīdz līdzenajos skrējienos, kas bija ap 14-16 kilometriem tendences uzrādīja, ka pusmaratonā es varētu uzrādīt rezultātu ap 1h33 - 1h35, tātad, iespējams, tuvu rekordam, iespējams, otro visu laiku labāko rezultātu. Pēdējo nedēļu treniņos bija jaušams progress, kas iepilināja vajadzīgo dozu pārliecības katlā pirms Valmieras.

Bija tikai viens nezināmais, proti, kā teica fizioterapeits - "nogurusī" pēda, kas šosezon man reizēm neļāva izpausties uz pilnu klapi. Tieši tāpēc apmeklēju aroda meistaru Viljaru, lai vienā no sezonas svarīgākajiem startiem pēdējos kilometros nebūtu nekādu jociņu.

Treniņos es praktiski izdarīju 90% no plānotā ar mazām atkāpēm, tāpēc biju diezgan drošs, ka pirmo pusmaratonu pēc gada pauzes noskriešu ļoti labi. Pēdējā nedēļā vairāk gatavoju sevi psiholoģiski un gatavoju personiskajam rekordam (paldies Fredijam Merkūrijam un vēl dažiem mūziķiem par lielisku motivējošo materiālu). Jā, jā, biju apņēmības pilns pārsist 2012.gada Siguldas 1:31:56, kam nebiju pietuvojies tuvāk par 2 minūtēm un 22 sekundēm, un, kas savulaik tika sasniegts, iepriekšējo labojot par gandrīz 4 minūtēm. Manā galvā nez kāpēc figurēja cipars 1:30:44. Izskaidrojuma tam nav, bet šādu skaitli es vairākkārt minēju arī privātās sarunās tuvāko cilvēku lokā.

Skaidrs, ka tam draņķa laikam, kas skrējējus svētdien sagaidīja Valmierā, nudien nebija uzbudinoša efekta.  Jau sestdien, skrienot vieglu skrējienu, pie sevis "paspļaudījos" un nolamāju laika apstākļus pāris sulīgos lamuvārdos, taču galu galā nonācu pie atziņas - štrunts ar lietu, finišā kopā ar personisko rekordu būs saulains noskaņojums. Mhm.

Mācījies no pirms nedēļas pieļautām kļūdām šoreiz starta koridorā devos praktiski pirmais (bet ne viens - mani pavadīja Dace, kurai pašai priekšā bija 12 kilometru skrējiens pāris stundas vēlāk), sak, pats izvēlēšos savu vietu nevis centīšos spiesties garām Afanasijam, Žoram, Asnātam, Zojai, Urbagilai un Pedro, kad starta koridori jau būs pārbāzti ar ļaudīm. Faktiski es biju ideālā pozīcijā.

Manu neremdināmo apetīti pēc personiskā rekorda (kā nu ne - tik ilgi gaidīts) labi ieskicēja pirmie seši kilometri (4:06, 4:04, 4:11, 4:05, 4:12 un 4:06). Tie, kas domā, ka maucu tīri uz sajūtām un bez plāna, maldās. Lai gan, protams, sajūtās ieklausījos un tām uzticējos, pirms starta biju sagatavojis vairākus scenārijus, kādos tempos bliezt kilometrus, ceturtdaļu distances, trešdaļu distances, pusi distances utt. Vienam no plāniem arī ļoti cītīgi pieturējos. Nākamo pāris kilometru laikā temps viegli noslīdēja kā pensionārei Zentai plakstiņi (4:14, 4:13), bet jaušamāka noslīdne sekoja desmitajā (4:24, visticamāk, tad bija viens no diviem pauguriem, kam bija tendence nedaudz sabremzēt kustības ātrumu), kā arī pēc 15. kilometra. Posmā no 16. līdz 20. kilometram temps stabili turējās virs 4:20 (4:25, 4:27, 4:27, 4:22 un 4:24), taču tas bija pietiekami, lai iekļautos plānā.

Tagad, ieskatoties savā slavenajā bloknotā, kurā biju  sazīmējis savu tempu, secinu, ka viss ir diezgan precīzi un pat pārsteidzoši piepildījies. Gan pa apļiem, gan pa pusdistances laikiem. Manā svarīgajā dokumentā ļauju ielūkoties arī jums, lai jūs redzat, ka patiesība ir tur ārā (plāns tātad zemāk, bet oficiālie laiki šeit: pirmā puse 44:28, otrā puse 46:06, pirmais aplis (7.032km) 29:11, otrais 30:24, trešais 30:59)

Pēc šiem cipariem redzam, ka principā attiecībā uz apļiem scenārijs piepildījās ar apskaužamu precizitāti, tāpat arī visu pārējo. Otrajā pusē temps nokritās par pusotru minūti, kas principā tāda sīcene vien ir un iekļaujas rāmī "dabiskais tempa kritnis". Štruntīgākajā gadījumā varēju atļauties divarpus vai pat drusku vairāk lēnāku otro pusi, bet tas nebija nepieciešams.

Atceros, ka vēl pirms starta Dacei teicu, ka pirmajā pusē man jānoturas kādu pusminūti vai minūti pirms tempa turētājiem uz 1:30:00, un tad diezgan droši var teikt, ka personiskais rekords būs. Puikiem ar zaļajiem baloniem priekšā turējos jau no paša sākuma un pusdistancē speciāli papētīju laikrādi - šamie bija man kādas 20-25 sekundes aiz muguras. Skaidrs, ka baigi jau viņus laist man garām negribējās un pēc diviem apļiem (14km) viņi man bija aiz muguras, taču elpoja jau pakausī. Kaut kad ap kādu 15.-16.kilometru, kad temps kritās, balonu duo arī panesās man garām. Kādu brītiņu izlikos, ka varu turēt līdzi, pēc tam secināju, ka man komfortablāka ir cita kompānija. Piemēram, spāņu NATO čaļi vai (kā vēlāk izrādījās) maratona uzvarētāja Jekaterina S.

Principā pa lielam kādus trīs kilometrus pirms finiša atslēdzu visus apkārt esošos un sāku "sarunāties ar sevi" vai arī ieslēdzu galvā plejlisti, kur aktuālas bija tādas dziesmas kā Gustavo - Mūsu Soļi (mums skaidri zināms ir mērķis un mēs uz to ejam, mūsu soļi izšļaksta peļķes, kas gadās pa ceļam) un Queen - We Are The Champions (te bez citātiem, my friends). Bija diezgan skaidrs, ka, ja nu pēkšņi nav tornado vai caureja, tad personiskais rekords būs (mhm, pēdai ieskaidroju, ka viņai nav tiesību sāpēt, bet, ja viņa tā darīs, skriešu ar papēdi uz vienas kājas vai kā savādāk, bet PB sasniegšu). Mhm, mhm, patiesībā jau pāris kilometrus līdz beigām sāka vilkt uz bimboleo un kad skrienot pēdējā kalnā augšā ieraudzīju Daci un Bruno emociju katliņš jau sāka vārīties. Vēl pāris pagriezieni un boom - 1:30:34! Personiskais rekords, kas sasniegts pirms seniem septiņiem gadiem, labots par 1 minūti un 22 sekundēm.

Pirms finiša domāju fināla scenāriju - kliegšu sajūsmā kā to dara daudzi, lekšu gaisā vai metīšu ritentiņu. Realitātē viss izrādījās vienkāršāk - es vienkārši atbalstījos pret trasi norobežojošajām barjerām, noliecu galvu un nobirdināju septiņas asaras - tas to septiņu gadu sakarā. Trīs ar pusi asaras bija gaužas, jo trīs ar pusi gadi (2013. sākot no maija - 2016. līdz rudenim) bija sūdīgi (pardon my french). Tikai deviņus mēnešus pēc tolaik labākā pusmaratona (1:31:56) es noskrēju arī visslikāko (2:03:39 izskatās kā kadrs no šausmu filmas). Tajā laikā pusmaratoni stabili lēnāki par 1h42min (lielākoties gausāki par 1h45) bija standarts. 2016.gadā iesāktais projekts "Etiopietis" bildi jūtamāk uzlaboja, bet 2017.gadā es jau atkal biju zirgā un pirmoreiz kopš 2012.gada puslīdz nopietni (ar uzsvaru uz puslīdz) apdraudēju personisko rekordu, Valmierā izskrienot 1:34:18. Uz Siguldas pusmaratonu jau biju sadomājies, bet personiskā rekorda vietā izskrēju trešo ātrāko - 1:35:24. Principā, ja tā padomā, tad 2017.gadā es personisko rekordu vēl nebiju pelnījis. Es biju drusciņ malacis, bet ne tik liels, lai izskrietu PB.

Bet šis nav tikai stāsts par to vai Tu esi vai neesi pelnījis. Iespējams, manā gadījumā pusmaratons ne vienmēr ir stāsts tikai par fizisko sagatavotību. Šogad paralēli veiklām kājām un ņipriem ikriem esmu arī mentāli spēcīgs  un pārliecību un, protams, ka šis jau ir stāsts par cilvēkiem apkārt (čau, Dačuk :*)

Uz šīs skaistās nots varētu arī noslēgt sezonu, bet kā savulaik repoja čalis no Cēsīm, respektīvi, R-Viss (kura protežē bija Arstarul... tpu, Gustavo), tad "bet vēl jau paga, paga, paga" (no dziesmas "Paldies", respektīvi, meklējiet paši: R-Viss pied. Gustavo - Paldies). "Renesanse. Izlaušanās" jau nav tikai viens starts, tas ir skaists process sezonas (vai pat vairāk) garumā. Mhm, ja jau reiz renesanses un izlaušanās sezona, tad turpināsim viņu uz skanīgas nots. Ja jau mērķos bija "Nameiz un zem 1:30:00", tad uz karstām oglēm treniņus jāturpina. Starp citu, turpinās. Pēc Valmieras atļāvos atpūsties vienu dienu (patiesībā ne jau es pats atļāvos, bet man tētis atļāva) un otrdien jau maucu nākamajā darba cēlienā.

5. oktobrī Stirnu buka sezonas Grand Finale Cēsīs, kur man pat ir trenera dots akcepts maukt lūsi (mmm, teistī), bet 19.oktobrī Siguldas pusmaratons. Pārējie starti vēl miglā tīti, bet manas actiņas mirdz arī "Inov-8 Autumn Trail Race", Carnikavas rudens "Zibens" krosu un ta tālāk. Tā kā svars man varētu būt aptuveni 99.7 kilo (tieši tik bija pirms Valmieras), tad smagsvaros vairs nevaru skriet... Hm, ko jūs sakāt par pāris lielām, gardām kūkām?

P.S. To aliņu 12 sekundēs pamēģināšu izdzert līdz gada beigām, lai vairākums (vismaz 3 no 5) gada mērķiem ir sasniegti. Divi galvenie jau ir un tas silda sirdi.

P.P.S. Starp citu, Valmierā izskrēju sezonas ātrāko piecīti (20:38), biju ļoti tuvu personiskajam rekordam desmitniekā (oficiāli tas man ir 41:50, Valmierā pirmie desmit bija 42:03) un izskrēju ātrāko piecpadsmitnieku (1:03:39, līdz šim - 1:05:44 Ozo Ziemas skrējienā 2017.). Būtu jau jaukiņi izskriet PB arī piecītī un dešukā, bet šobrīd galvenā misija ir pusmaratons. Siguldā. Jūs jau zināt, cik ātrs. Shalom!

Mani 42 pusmaratoni:

Valmiera 2019 (16.09): 1:30:34
Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Valmiera 2017 (17.09): 1:34:18
Sigulda 2017 (07.10.): 1:35:24
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48*
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Liepāja 2018 (07.04): 1:37:35
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Valmiera 2018 (16.09.): 1:38:05
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2018 (20.05): 1:39:49
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39

* - tautā runā, ka distance bijusi savus 300 metrus īsāka... 

Renesanse. Izlaušanās: mazuma piegarša nākotnes vārdā

Shalom! Kā teica leģendārais klasiķis, kura vārdu neviens nezina, tad "less ir more". Respektīvi, lai kā es gribētu skriet Stirnu bukā kārtējo buku vai pat lūsi (visu laiku garākais lūsis taču skan garšīgi, vai ne?), ja mans treneris, konsultants un tētis vienā personā saka: "Dēls, you know, ņem tos 12 kilometrus un būs gana", man nav argumentu, lai viņam neklausītu. Īpaši, ja pēc nedēļas Valmieras pusmaratons.

Tieši tāpēc Krimuldas Stirnu bukā izvēlējos Zaķa distanci, kas šoreiz bija gaužām maz - tā starp 11 un 12 kilometriem. Atšķirībā no pirms divām nedēļām notikušā skrējiena "Apkārt Lielezera", šoreiz slavenais "sacensību noskaņojums" bija klāt jau laicīgi - uzreiz kā pamodos. Varbūt jau ātrāk. Un arī uz starta gāju ar sajūtu: "mmm, jā, tā būs viena seksīga ballīte".

Sākumā bija doma iekārtoties starta koridora sākumā, sak, "es tak elite... nu vismaz konkrētā svara kategorijā", tāpēc uz startu devos visumā laicīgi. Tiesa, diezgan ātri sapratu, ka "12 minūtes pirms", turklāt Zaķī, nav laicīgi, tas patiesībā ir gauži par vēlu. Varēju jau, protams, ar pleciņiem izlauzties līdz pašam priekšplānam, bet... "Tu tāpat visus apdzīsi" - man ausī iečukstēja mana galvenā motivatore. "Visus nē, Dima un Andris finišēs jau tad, kad es vēl tikai būšu ticis līdz starta līnijai," - atbildēju. Bet pa lielam apdzīšanas manevri man Krimuldā patiešām padevās.

Skaidrs, ka pirmais kilometrs bija visīstākais apdzīšanas festivāls. Sparīgi nācās apskriet tos, ar kuriem man bija "tempa nesaderība", tieši tāpēc mazliet pārsteidza, ka pirmais kilis bija 5:05. Principā, startā bija baigais mīceklis un arī vēlāk man nešķita, ka es skrienu baigi ātri. Otrajā kilī bija mazliet pauguriņi, kas par savām 50 sekundēm sabremzēja, bet nākamie trīs man baigo izaicinājumu neradīja - 5:07 un divreiz pa 4:51. Tad gan sākās īstā Krimuldas burvība, stāvas nogāzes un valdzinoši pauguri, kas mani soli uz pāris kilometriem atkal padarīja gausāku. Izteikti. Tam atkal sekoja divi kilīši zem piecām un saldajam ēdienam Rimants un kompānija mums bija sagādājuši Krimuldas serpentīnu. Man tas tiešām bija saldais ēdiens, jo kalnu karalī redzēju iespējas izpausties. Kā Ozols teiktu: "No sirds un no rajona. Jou!" Apmēram tā arī bija, lai gan pašam šķita, ka klunkurēju augšā ļoti lēni un samocīti, taču, ja jau visi, kas bija tuvumā, tika apdzīti (un man šķiet garām neviens netika), tad skaidrs, ka viss bija pēc plāna.

208.vieta no 1804 sprinta etapā principā ir simpātiski, lai gan noteikti varēja arī nomest kādas desmit sekundes un ielauzties arī TOP150. Varbūt. Zaķa distancē 174.vieta no 1127. Arī šeit, protams, varēja savas divas minūtes nomest uz dažādu sīkumu rēķina, bet tā jau ir teoretizēšana par tēmu "Ja poniju iemērktu krāsas bundžā, tad viņš būtu rozā" : )

Un pa lielam Krimulda man bija treniņš pirms Valmieras pusmaratona. Valmiera man kā skrējējam vienmēr būs īpaša - tur tika noskriets mans pirmais pusmaratons 2009.gadā, šeit arī 5., 10., 15. un 30. Turpinājumā Valmieras cipari vairs nav bijuši tik apaļi vai pusapaļi, bet arī 37. un 41. pusmaratons noskriets tieši Valmierā. 15. septembrī būs arī 42.-ais. Jūs jau zināt cikos mani sagaidīt finišā, mhm. Ar aukstu "Brāļa" alu. Shalom!

Renesanse. Izlaušanās: Cīņa ar sevi Limbažos

Shalom! Mazliet aizkavējies kārtējais "dzīvesstila" blogs par kārtējiem skriešanas mačiem, bet kā savulaik teica kāds klasiķis un principā arī vieds cilvēks, tad "labs nāk ar gaidīšanu". Es teiksim mana skriešanas čoma Māra blogu gaidu jau kādus 5-7 gadus, bet kā nav, tā nav : ) Varbūt uz savu vārda dienu mūs iepriecinās?!

Man pēdējā aktualitāte bija "Skrējiens apkārt Lielezeram" Limbažos akurāt pirms nedēļas. Sākotnēji baigie plāni tajā nebija piedalīties (tīri uz jautājuma zīmes), bet pakonsultējoties ar gudriem cilvēkiem nonācu pie secinājuma, ka izskriešanās Limbīšos nāks tikai par labu. Labas sacensības mēdz būt labs treniņš un Lielezera skrējiens faktiski tā arī tika uztverts.

Manam organismam ar to uztveri tai jaukajā nedēļas nogalē gan bija tā čābīgāk, jo sacensību

noskaņojuma galīgi nebija. Ne piektdien, ne sestdien, ne 10 minūtes pirms starta svētdien. Jā, un kas vēl jo baisāk - arī pašā startā un kilometru no kilometra. Nudien neatceros, kad vēl kaut kas līdzīgs ir bijis.

Bet lai vai kā Limbažos bija jāskrien 14.3 kilometri un jau pirmajos no tiem atskārtu baiso patiesību - es gauži gribu finišu, tagad, te un tūlīt. Jā, tieši, tā, man kā rūdītam pusmaratonistam un stirnu bukmeikeram nācās secināt, ka, iespējams, pirmo vai reto reizi savas karjeras laikā manās fantāzijās finiša rūtotā līnija bija jau kādā 1269. metrā.

Tam, protams, varētu būt racionāls izskaidrojums, jo pāris nedēļas es čakli skrienu ne tikai tāpēc, ka būtu jāskrien, bet tāpēc, ka es skrienu pēc divkārtējā Eiropas veterānu vicečempiona Ojāra Pāruma plāna, kas paģēr, ka, piemēram, šodien Tu skriesi intervālus, rīt Tu neskriesi neko, parīt atkal kaplēsi intervālus, bet vēl pēc divām dienām mauksi rāmu garo. Kā diezgan lielam brīvdomātājam konkrētos plānos un rāmjos man sevi ielikt ir visumā sarežģīti, bet, kad ļoti vajag, es to daru. Tagad tātad ļoti vajag. Kā teiktu jau daudzkārt pieminētie klasiķi - ļotāk par ļoti.

Kas attiecas uz "apkārt Lielezeram", tad katrs no kilometriem bija diezgan lieliska cīņa ar sevi (ar uzsvaru uz lieliska, jo, lai arī bija grūti, beigu beigās Tu saproti, ka Tu šajā cīņā esi ieguvējs, neatkarīgi no rezultāta - piemēram, jauna pieredzīte). Sakostiem zobiem pirmajos kilometros turējos līdzi vienam skrējēju bariņam, tad pa vienam vai diviem viņus apdzinu un neļāvu šamiem identisku manevru. Distancē bija  vairākas kaitinošas vietas, piemēram, laipa starta daļā un zemes ceļš kaut kur pa vidam. Tīri meža takas un asfalts man tīri labi simpatizēja un mani priecēja fakts, ka distances  noslēdzošā daļa būs lielākoties asfalts. Lai arī ar vairākiem jūtamiem kāpumiem, tomēr savā ziņā mana stihija.

Pārredzamā attālumā bija palikuši vēl pāris konkurenti, kurus biju apņēmies apdzīt un sparīgi turējos tiem astē. Kādu kilometru vai pusotru līdz beigām panācu vienu skrējēju, domāju apdzīt, bet tad iekļāvu savā "apziņas failā" muļķīgu pieņēmumu, sak, "Hm,  tam čalim ir labs solis un viņš neelso... pat, ja es viņu apdzīšu, diezgan liela varbūtība, ka viņš līdz finišam man atspēlēsies ar to pašu". Padomāju šitām muļķības, bet tomēr, kā saka, "mēģināts nav zaudēts" un jozu garām. Tiklīdz tas bija paveikts, beidzot sadzirdēju arī viņu, precīzāk - tas čalis patiesībā elsoja visumā traknīgi : ) Tad arī sapratu, ka patiesībā jānotur tikai savs temps un jauda un Gunvaris (pieņemsim, ka viņu sauc tā) man paliks aiz muguras. Konkurenta elpa pakausī reizēm dara brīnumus un šoreiz tas apstiprinājās par visiem 100 - pēdējais kilometrs man izrādījās visātrākais (4:08min/km). Vēl arī veikls pirmais (4:17), bet pārējie diezgan stabili ap 4:30. Tādā trasē (respektīvi, baigi līdzenā jau nebija) tas, manuprāt, ir labs cipars un arī izturības rādītāji liek optimistiski pasmaidīt. Tieši uz to gan mēs pēdējā laikā arī visvairāk strādājam, tā ka... Pirms starta doma bija ierakstīties 1h5min, bet galarezultātā sanāca 1:03:55, kas deva sesto vietu savā grupā (tīri teorētiski, varbūt varēja mēģināt aizcīnīties līdz piektajai, varbūt pat ceturtajai, trijnieks gan bija kosmoss) un 15.vietu kopvērtējumā. Pie pašsajūtas un visām tām dīvainajām "nevaru / negribu" sajūtām es teiktu, ka skaitļi jauki.

Nu jau pēc nepilnas nedēļas priekšpēdējais Stirnu buka posms Krimuldā, kur pēc trenera norādījumiem skriešu tikai zaķēntiņu, bet pēc divām nedēļām eksāmens - Valmieras pusmaratons. Būs interesanti, mhm... Fizioterapeits arī mani jau gaida, lai būtu ne tikai interesanti, bet arī ļoti laba atzīme eksītī. Visu gaišu, tiekamies trasē!