Man pēdējā aktualitāte bija "Skrējiens apkārt Lielezeram" Limbažos akurāt pirms nedēļas. Sākotnēji baigie plāni tajā nebija piedalīties (tīri uz jautājuma zīmes), bet pakonsultējoties ar gudriem cilvēkiem nonācu pie secinājuma, ka izskriešanās Limbīšos nāks tikai par labu. Labas sacensības mēdz būt labs treniņš un Lielezera skrējiens faktiski tā arī tika uztverts.
Manam organismam ar to uztveri tai jaukajā nedēļas nogalē gan bija tā čābīgāk, jo sacensību
Bet lai vai kā Limbažos bija jāskrien 14.3 kilometri un jau pirmajos no tiem atskārtu baiso patiesību - es gauži gribu finišu, tagad, te un tūlīt. Jā, tieši, tā, man kā rūdītam pusmaratonistam un stirnu bukmeikeram nācās secināt, ka, iespējams, pirmo vai reto reizi savas karjeras laikā manās fantāzijās finiša rūtotā līnija bija jau kādā 1269. metrā.
Tam, protams, varētu būt racionāls izskaidrojums, jo pāris nedēļas es čakli skrienu ne tikai tāpēc, ka būtu jāskrien, bet tāpēc, ka es skrienu pēc divkārtējā Eiropas veterānu vicečempiona Ojāra Pāruma plāna, kas paģēr, ka, piemēram, šodien Tu skriesi intervālus, rīt Tu neskriesi neko, parīt atkal kaplēsi intervālus, bet vēl pēc divām dienām mauksi rāmu garo. Kā diezgan lielam brīvdomātājam konkrētos plānos un rāmjos man sevi ielikt ir visumā sarežģīti, bet, kad ļoti vajag, es to daru. Tagad tātad ļoti vajag. Kā teiktu jau daudzkārt pieminētie klasiķi - ļotāk par ļoti.
Kas attiecas uz "apkārt Lielezeram", tad katrs no kilometriem bija diezgan lieliska cīņa ar sevi (ar uzsvaru uz lieliska, jo, lai arī bija grūti, beigu beigās Tu saproti, ka Tu šajā cīņā esi ieguvējs, neatkarīgi no rezultāta - piemēram, jauna pieredzīte). Sakostiem zobiem pirmajos kilometros turējos līdzi vienam skrējēju bariņam, tad pa vienam vai diviem viņus apdzinu un neļāvu šamiem identisku manevru. Distancē bija vairākas kaitinošas vietas, piemēram, laipa starta daļā un zemes ceļš kaut kur pa vidam. Tīri meža takas un asfalts man tīri labi simpatizēja un mani priecēja fakts, ka distances noslēdzošā daļa būs lielākoties asfalts. Lai arī ar vairākiem jūtamiem kāpumiem, tomēr savā ziņā mana stihija.
Pārredzamā attālumā bija palikuši vēl pāris konkurenti, kurus biju apņēmies apdzīt un sparīgi turējos tiem astē. Kādu kilometru vai pusotru līdz beigām panācu vienu skrējēju, domāju apdzīt, bet tad iekļāvu savā "apziņas failā" muļķīgu pieņēmumu, sak, "Hm, tam čalim ir labs solis un viņš neelso... pat, ja es viņu apdzīšu, diezgan liela varbūtība, ka viņš līdz finišam man atspēlēsies ar to pašu". Padomāju šitām muļķības, bet tomēr, kā saka, "mēģināts nav zaudēts" un jozu garām. Tiklīdz tas bija paveikts, beidzot sadzirdēju arī viņu, precīzāk - tas čalis patiesībā elsoja visumā traknīgi : ) Tad arī sapratu, ka patiesībā jānotur tikai savs temps un jauda un Gunvaris (pieņemsim, ka viņu sauc tā) man paliks aiz muguras. Konkurenta elpa pakausī reizēm dara brīnumus un šoreiz tas apstiprinājās par visiem 100 - pēdējais kilometrs man izrādījās visātrākais (4:08min/km). Vēl arī veikls pirmais (4:17), bet pārējie diezgan stabili ap 4:30. Tādā trasē (respektīvi, baigi līdzenā jau nebija) tas, manuprāt, ir labs cipars un arī izturības rādītāji liek optimistiski pasmaidīt. Tieši uz to gan mēs pēdējā laikā arī visvairāk strādājam, tā ka... Pirms starta doma bija ierakstīties 1h5min, bet galarezultātā sanāca 1:03:55, kas deva sesto vietu savā grupā (tīri teorētiski, varbūt varēja mēģināt aizcīnīties līdz piektajai, varbūt pat ceturtajai, trijnieks gan bija kosmoss) un 15.vietu kopvērtējumā. Pie pašsajūtas un visām tām dīvainajām "nevaru / negribu" sajūtām es teiktu, ka skaitļi jauki.
Nu jau pēc nepilnas nedēļas priekšpēdējais Stirnu buka posms Krimuldā, kur pēc trenera norādījumiem skriešu tikai zaķēntiņu, bet pēc divām nedēļām eksāmens - Valmieras pusmaratons. Būs interesanti, mhm... Fizioterapeits arī mani jau gaida, lai būtu ne tikai interesanti, bet arī ļoti laba atzīme eksītī. Visu gaišu, tiekamies trasē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru