Atšķirībā no pirmā posma, šoreiz ar Daci skrējām garo distanci jeb 17.8km. Gan tāpēc, ka tā vajadzēja, gan tāpēc, ka personīgi es noteikti gribēju Salacgrīvā uzskriet divus apļus. Un naivi cerēju, ka izcīnīšu savus 10-15 punktus vairāk nekā Priekuļos (kur bija 923 punkti), jo dalībnieku sporta distancē tak mazāk, bet es esmu pieņemami ātrs un ar tīri pieklājīgu talantu noturēt tempu visas distances garumā. Optimists!
Startā abi "tautas" distances čaļi Andis un Artūrs aizblieza man pa priekšu, bet viss kārtībā - viņiem bija savi uzdevumi, man savi, turklāt man bija jālauž divi apļi. Tiesa, diezgan ātri apskrēju Artūru un acu redzamības lokā bija arī Andis. Tas nozīmēja, ka temps man ir pat ļoti respektabls, bet nebiju drošs, ka varēšu noturēt to arī otrajā aplī. Pēc pirmajiem pieciem kilometriem (jeb trases daļas, kur beidzas "jūras etaps") pat pietuvojos Andim aptuveni 10 metru attālumā, taču ieskrienot mežā viņš atkal mazliet attālinājās. Un labi, ka tā, jo mūsu interesēs bija, lai katrs komandas dalībnieks tiek pēc iespējas lielāka punktu skaita. Tuvāk pirmā apļa beigām viņš vēl vairāk pamuka, aptuveni 100-130 metrus priekšā.
Kad es ieskrēju starta - finiša zonā, viņš jau bija lepni finišējis un iedeva man "piecīti", pirms es aizskrēju otrajā aplī un piebremzēju uz 10 sekundēm, dzirdināšanas punktā ieķerot buljonu (nebija laika skatīties, kas kurā trauciņā ir) un paķerot līdzi banānu. Šeit arī sākās "punktiņu spēle", jo redzēju tiešos konkurentus. Kā punktiņus trasē.
Vislabāk to varēja redzēt, skrienot gar jūras krastu - tā, priekšā ir septiņi punkti, derētu vismaz kādus 3-4 apdzīt. Protams, par plānu "nepalaist garām nevienu punktu" es aizmirsu, un kādā brīdī man viens punkts paskrēja garām. Tomēr spriežot pēc soļa graciozitātes un veida, kā viņš attālinājās - viss taisnīgi, viņš bija saglabājis vairāk spriganuma distances beigu daļā.
Tikmēr es, tuvojoties finišam, secināju, ka mans temps otrajā aplī, faktiski nav krities (varbūt pavisam minimāli) un sazīmēju divus punktiņus, kurus man točna (atvečaju - točna) bija jāapdzen. Tā vismaz man šķita, ja redzēju viņos zināmu straglu, bet tas, kā zināms, ir kā bullim sarkana lupata. Savu jaudīgo uzbrukumu diviem punktiem sāku pēdējos 300 metros, taču viegli man negāja. Tādi sīksti un spītīgi, neskatoties uz to, ka viens skrēja mazmazītiņiem solīšiem, bet otrs mazliet piekliboja. Vienā brīdī ar mani sāka runāt sirdsapziņa, cik ētiski ir apdzīt čaļi, kas pieklibo, bet otrā brīdī, mans personiskais es man pajautāja: "Un kas par to, Džei Pī? Varētu padomāt, ka Tev augštilbs, mugura un pēda arī neīd..." Principā, manam ego bija taisnība - labi, augšstilbs un mugura vairāk čīkstēja pirmajā aplī, bet pēda gan savu uznācienu realizēja distances otrajā daļā. Čali ar mazajiem solīšiem (kas, kā runā, ir tiešais konkurents komandu cīņā), apdzinu, kādus 200 metrus pirms finiša, savukārt jaunieti, kurš it kā piekliboja jau finiša taisnē, kādus 40-50 metrus pirms "rūtotās līnijas". Viņš vēl paspēja pacīkstēties, tomēr - ha, sekundi priekšā biju.
Galarezultātā gandrīz līdzenajā Salacgrīvas trasē 17.8 kilometri pa 1:27:08, kas deva 62.vietu starp večiem absolūtajā vērtējumā un 35. vieta savā vecuma grupā. Te lūk arī parādās, kāpēc tautas distance ir tautas distance un sporta distance ir sporta. Priekuļos pie tautas es biju 61. un 28.vietā, lai arī tur bija krietni vairāk dalībnieku. Komandas labā ienesu 922 punktus, kamēr Dace papildināja mūsu kontu ar jaudīgo 936. Principā visi no komandas punktu izteiksmē atnesa tikpat vai vairāk punktu (izņemot mani, par punktu mazāk), tātad progress ir. Un komandu vērtējumā +2 vietas un esam ielauzušies TOP20. Derētu pakāpties vēl pāris vietiņas, mhm.
Nākamie posmi Limbaži, Kuldīga, Koknese. Par dalību nākamajā posmā nav skaidrības, bet pēdējie divi gan jau droši. Februāra beigās es varētu piedalīties LSVS ziemas mačos (tiesa, vai gribu soļot - thats a tough question), varbūt Rozentāla skriešana svētki, bet aprīlī Stirnu buks Kolka un Skrien Latvija Liepāja. Mhm, jāskatās, kas ir kas, bet iespējams, ka bukā buks un Liepājā pusmaratons. Līdz tam gan vēl tālu un čaklu treniņu kopums : )
P.S. Runājot par stabilitāti un garantiem, tad Artūrs abos posmos nopelnīja identisku punktu skaitu (899), savukārt mans punktu skaists atšķiras par vienu (923/922). Pārējie gan mums progresē, un cerams, ka tā būs arī turpmāk. Shalom.
P.P.S. Ziniet, kas par dziesmu man skanēja galvā visu distanci? Mhm, tā ir, kad saskatās filmu :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru