"Noskrien ziemu" posmos šosezon distances izvēlos pamīšus - pirmajā posmā Priekuļos skrēju īso, Salacgrīvā izpaudos garajā, bet Limbažos atkal jozu īso. Šajā gadījumā tie bija ap deviņiem kilometriem - organizatori saka, ka 9.14, bet mūsu viedie eksperti ziņo, ka ne vairāk 8.90 - 8.95. Visticamāk, ekspertiem būs bijusi taisnība.
25.janvāra vakars Limbažos bija satriecoši mīlīgs, sniedzot tautai to, ko tā vēlas - romantiku, saulei rietot. Debestiņa iekrāsojās jaukās krāsās, bet tā kā man telefona vietā šobrīd ir ķieģeļveida viedierīce ar švakām pikseļām, tad baigos kadrus uztaisīt nevarēju. Neesmu jau nekāds Mareks vai Juris, ja : )
Principā distances pirmajā pusē lukturi baigi nevajadzēja - vēl bija pietiekami gaišs, turklāt varēja tīri labi iztikt no apkārt esošajiem lukturiem. Faktiski, īsajā distancē vispār varēja galvas rotu līdzi nestiept, jo dalībnieku bija gana, lai visumā labi redzētu natūru gan no priekš, gan no pakaļ. Varbūt komplicētāk bija tajā distances daļā, kur bija dubļi, jo tur diezgan kvalitatīvi varēja noraut uz mutes. Man paveicās - kādas 5-7 reizes noslidinājos, bet uz kājām paliku.
Sirdī būdami elites puikas, "Ņiprie Ikri" nostājās uzreiz otrajā rindā aiz elites. Sak, metam izaicinājuma cimdu Kristapam vai Artjomam un tikai trase parādīs, kas ir kas. Mhm, parādīja gan. Īstā elite no mums attālinājās kā "supersuņi bultas", tikmēr mēs jozām savā tempā, kas mums bija visumā līdzīgs. Pirmie pieci kilometri bija visumā viegli, un es, apdzenot kārtējo ļautiņu, savā pieticīgajā bārdā nosmīnēju - oho, elso kā tvaikonis. Bet mans tvaikonis bija tikai priekšā.
Līdz sprinta etapam es principā elpoju normālu - brīžiem kāda skaļāka elsa iznāca, bet tad elpojums tika normalizēts. Joki sākās sprinta etapā, kur nolēmu izpausties pēc pilnas programmas. Redz, es, viltīgs puika, biju izdomājis, ka sprints šoreiz man ir parocīgs - distances pirmā daļa bija no kalna lejup, otrā augšā, respektīvi, lejup es varēju savu centneru jaudīgi iekustināt, un skrienot augšā maukt pēc inerces, pieslēdzot klāt ļoti, ļoti ņiprus ikrus. Principā arī lieliski sanāca, tikai sekas tam jutu pēdējos trīs kilometrus. Elsoju kā trīs tvaikoņi kopā ņemti un noteikti blakus esošos tie decibeli nebūt nesajūsmināja. Taču kas ta man - un man galvenais bija noturēt savu tempu, apdzīt "punktiņus trasē" un atnest komandai pieklājīgu punktu daudzumu.
Lai gan trase bija diezgan līdzena (nezinu, kur tur salasījās 93 kāpuma metri...) un aptuveni pusi distances veidoja asfalts (takas / asfalts ~ 50/50), uzņemtais temps mani maķenīt tomēr pārsteidza - 4:33. Pirms starta sajūtas bija diskutablas. Cita lieta, ka, ja skrietu garo distanci, visticamāk, ar tempa noturēšanu būtu gaužas problēmas, bet tas jau no sērijas - kā būtu, ja tantei būtu riteņi : )
Vīru absolūtajā vērtējumā 49. vieta jeb pirmoreiz sasniegts TOP50, bet grupā 23. pozīcija. Punktu izteiksmē arī jauns rekords - 935 (pirmajos divos bija, attiecīgi, 923 un 922). Labs darbiņš, kas padarīts. Pilsētā baumo, ka punktu rekordus "ikros" sasniedza visi. Vai arī bija tuvu tam. Jāgaida vēl oficiālie cipariņi, jo neoficiālie ir tāda slidena lieta. EDIT: oficiālie rezultāti liecina, ka visiem bijis vai nu jauns punktu rekords vai vismaz atkārtots. Un kopvērtējumā esam pakāpušies no 21. vietas uz 19. Uzsitam kolektīvi sev uz pleciņa!
Ak jā, par tām klapatām - tvaikonis jau nebija vienīgā. Pēdējā laikā (jau pēc Salacgrīvas posma, tātad, labākajā gadījumā pēdējās divas nedēļas) labā pēda sākusi sāpēt savādāk un vairāk. Hroniski. Jūtu arī ejot. Izskatās, ka būs jāveic padziļināta pārbaude, jo ar tādu skriet var dešuku, varbūt sakožot zobus arī pitnašku, bet pusmaratons, maratons, Rīga - Valmiera, Taisnais, Kolka - Dubulti var būt tikai erotiskajās fantāzijās. Pa ziemu, ēdot tāpat kā parasti (lai gan varbūt arī kūkas un saldējumus riju vairāk), bet skrienot čiliņā (respektīvi,bez konkrēta treniņu plāna - tas man varētu sākties februārī), esmu mazliet arī aizgājis speķī. Nav jau tā, ka baigi traki. Daži kilo, ko ar treniņiem un alus diētu dabūsim nost. Vismaz līdz pavasara pirmajiem atbildīgajiem mačiem derētu. Tātad, LSVS čempionāts telpās (29.02.) un/vai Rozentāla skriešanas svētki Saldū (21.03.). Kas savukārt nozīmē, ka man ir mēnesis laika. Vai divi. Pirmssezonas tendences ir simpātiskākas par mani 14 gados : )
P.S. Ak jā, mans provizoriskais 2020. gada kalendārs. Kur tur var iestiķēt PP2020 jeb "Pārumu pārgājienu" - par to dižie prāti jau domā, mhm! Pēc idejas sarkanie starti ir "must run", zaļie "gribētos gan" un melnie - "kā nu sanāks". Bet, protams, ka vēl tā aina var pamainīties dažādu faktoru ietekmē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru