Pašpasludinātā atgriešanās: E10: -0.9 (-14.0 / +10.8): fāzes, vitamīni un miegs

Shalom! Pirms divām nedēļām apgalvoju, ka  dilstošā mēnesī principā var laist muļķi, ēst uz nebēdu un svars kritīs pats no sevis. Yeah, right! Sapņot, protams, nav aizliegts, bet katram roka jāpieliek, lai lielais speķis uz leju tiek. Respektīvi, nē – tomēr nevar rīt visu pēc kārtas, nonstopā un bezkaislīgi, domājot, ka tikai dilstošs mēness visu izručīs. Bet nu vismaz pētījums ir veikts, valsts nauda apgūta un rezultāti kā uz delnas.

Pēc "rīt vis pēc kārtas" pārgāju uz "rīt sabalansēti". Tas nozīmēja, ka arī brokastis sāku ēst puslīdz ciešamas (divi banāni, pusizdzerta kafija un pāris siermaizes ir ciešami? – oho!), pusdienās pārsvarā salātiņi, launagā reizumis tuncis, vakariņās, kas nu kurā dienā iekrīt – makaroni vai kartupeļi ar karbonādēm, kā arī šad un tad zupa. Parasti biešu. Viena no manām iecienītākajām. Uzkodās pēc vakariņām parasti ir auzu cepumi. Garšo, nu!  Bet kūkas gan esmu iegrožojis. Atgriežoties pie publicētā – jā, karbonādes ēdu bez pārmetumiem sev, jo intelektuālo darbu papildinot fizisko, organisms tomēr gaļu prasa. Tātad, veģetārietis no manis nesanāk, lai gan ir bijuši periodi, kad bez gaļas mierīgi iztieku.  

Skriešanā šīs divas nedēļas bija krietni atšķirīgas. Miega bada dominancē pirmā nedēļa bija diezgan samocīta. Bija vakari, kad pēc darba vajadzēja īpašu talantu un piespiešanos, lai vispār varētu pavilkties uz 6:10. Tiklīdz izgulējos – pavisam cita bilde, mierīgi skrēju uz 5:30, pat neko nevajadzēja piespiesties un nevajadzēja vilkties. Šajā nedēļā es "darba dienu" problēmu veiksmīgi atrisinājumu. Kaut kur savos krājumos bija atradis B12 vitamīnu – kaut kad pērn pirku, neatceros kāpēc un tikai vienu kapsulu biju izlietojis. Šonedēļ eksperimenta nolūkos ar pirmdienu sāku lietot un pēkšņi arī treniņos sāku justies labāk. Tad arī palasīju, kas tas B12 ir par štelli -  izrādās palīdz mazināt nespēku un nogurumu. Bingo!

Arī kilometru ziņā abas nedēļas bija diezgan atšķirīgas. Pirmajā salasīju 64.4, kas ir viena no zemākajām nedēļas bilancēm šogad, darba dienās vairākkārt saskrienot "iztikas minimumu" jeb piecīti. Arī brīvdienās pēc ilgāka laika neveicu 20+ skrējienu. Šajā nedēļā darba dienās saskrēju 10-11 kilometrus, bet svētdienā pieliku treknu punktu ar 25 kilometru skrējienu no Sējas līdz Lilastei. Tas ļāva sasniegt labāko nedēļu šogad (87.5km) un ceturto labāko kopumā (labākā ar 109km sasniegta 2018.gada nogalē, kam seko 92.2km 2017. gada aprīlī un 90.5km 2015. gada oktobrī). Droši vien tuvākajā laikā 85+ kilometrus nedēļā nav plānots, bet ko var zināt – varbūt aizbrauc jumts un tad visādi brīnumi var gadīties.

Divu nedēļu griezumā nepilns viens kilo, protams, nav izcili, taču no otras puses – uz leju iet. Līdz mērķim vairs tikai nepilni 11, kamēr aiz muguras akurāt 14. Lai kā tur būtu ar cipariem, viens ir skaidrs – ja rīt sākas sezona, es būšu gatavs. Tiesa, rīt sezona nesāksies un droši vien arī nākammēnes nē. Vismaz ne tāda paskatā, kādu to pazīstam. Varbūt vasaras otrajā pusē, bet nu ieteiktu tomēr Piekariņu, Pārvedēju, Ugu un pianistu tomēr neēst arbūzus – svaigā gaisā, kur ļaudis ir kustībā, iespēja atraut kroni ir tikpat ticama kā ejot uz baznīcu atraut sifilisu. Pagaidām viss. Tiekamies ielās un takās. Un Stirnu bukā. Un Rīgas maratonā. Un Rīga – Valmiera. Un Vilkacī. Un Noskrien Ziemu. Pats par sevi saprotams – Carnikavas Piejūras skrējienā un Zibens krosā. Ja tā padomā, tad var pat apraudāties, kas mums ir atņemts viena apēsta sikspārņa dēļ. Vai tik tas "sikspārnis" netika izlaists no laboratorijas, ko?

17. un 18. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 152
kg mīnusā: -0.9
kg mīnusā kopā: -14.0
līdz mērķim: +10.8

Pašpasludinātā atgriešanās: E9: -2.4 (-13.1 / +11.7): mēness fāzes, jauda un štuka

Shalom! Izskatās, ka augošā mēnesī blogus jāliek uz pauzi, jo visi cipari, kuriem vajag iet uz leju, iet uz augšu. Vai arī tomēr vainīgas ir gastronomiskās izvirtības, brīvēde, vafeles, auzu pārslu cepumi un viss pārējais?!  Un tad, kad parādās dilstošs mēness, tad var kāpt uz svariem un uzbliezt jaudīgu blogu.

Bet pag, pag… Ja par dilstošu mēnesi, tad tas sākas tikai šodien, tādējādi visus panākumus, kas sasniegti šajā vai iepriekšējās nedēļās es varu pierakstīt nevis apaļajam (tagad jau laikam pusapaļajam) pikucim debess jumā, bet gan tikai un vienīgi sev. Un tad jau paskatīsimies, kas patiešām notiks pēc nedēļas, kad mēness dils tā, ka maz neliekas.

Iepriekšējais blogs tika publicēts pirms trim nedēļām, bet pa to laiku daudz kas mainījās. Galvenokārt, darba frontē. Radās jauna darba iespēja, intelektuālajam darbam pievienojot arī fizisko, ko pēc īsa pārdomu brīža atzinu par labu esam, skatoties arī no pašpasludinātā atgriešanās perspektīvas, jo fiziska slodze (skriešana) + fiziska slodze (darbs) = labs svarkritnis. Vismaz tā gribētos domāt… ja starp slodzēm nepierijas.  Tiesa, biju piemirsis arī tādu faktu, ka fiziska slodze nogurdina un darba dienas beigās skriešanas jauda ir līdzīga kā Vjačeslavam, kurš ik dienas pārkrauj simtiem smagu zelta podu, izrotātus ar Swarovski kristāliem.

Kilometrāžas ziņā mazliet apgriezienus nācās nomest, taču ne pārāk būtiski. Ja darba nedēļā jauda kritās tīri uz slodzes uz miega bada rēķina, tad brīvdienās, izguļoties, jušana jau bija pavisam cita. Tāpēc brīvdienās būtiski atšķiras temps, pat neskatoties uz to, ka nedēļas nogalē kilometrāža ir būtiski lielāka ar vismaz vienu 20+ skrējienu.

Kas attiecas uz kilo, tad zināmas pozitīvas tendences sākās jau pagājušajā nedēļā, kad ikmēneša Grand Finale piedzīvoja mēness, topot pilns un lēnām uzņemot kursu uz iztukšošanos. Principā es jau biju iesācis blogu, uzrakstījis pat ievadu, bet tad man uznāca slinkums un neturpināju. Biju apņēmies, ka šonedēļ noteikti blogam jābūt, jo gan jau speķis būs gājis uz leju. Pakāpeniski jau arī gāja, bet godīgi sakot tik skaisti cipari, kā beigās sanāca, īsti gaidījis nebiju. Lai gan privātās sarunās biju pajokojis, ka tieši tādi cipari varētu būt. Sak, esi uzmanīgs, kādus vārdus ņem mutē… Var piepildīties… : ) Tas viss neskatoties uz to, ka nedēļas nogalē atklāju arī šašlika sezonu. Auzu pārslu cepumu un lavaša sezonu turpināju.

Runājot par jubilejām – tieši šodien (svētdien, 4. aprīlī) sasniedzu 1000 saskrieto kilometru robežu šogad. Starp citu, tas jau ir stipri vairāk nekā visā pagājušajā gadā kopā (888). Līdz aprīļa trešajai dekādei varētu arī 2013. gada veikumu pārsist (1153). Tas gan nav prioritāri, jo principā metu acis uz saviem personiskajiem rekordiem. Ja Piekariņš ar Pārvedēju un velnu no Sprīdīša turpinās tupīt un neļaus plašajai skrējēju ciltij izpausties sacensībās, lai iet pie velna vecmāmiņas – labosim rekordus treniņos!  

14., 15. un 16. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 221.5
kg mīnusā: -2.4
kg mīnusā kopā: -13.1
līdz mērķim: +11.7