Shalom! Izskatās, ka augošā mēnesī blogus jāliek uz pauzi, jo visi cipari,
kuriem vajag iet uz leju, iet uz augšu. Vai arī tomēr vainīgas ir
gastronomiskās izvirtības, brīvēde, vafeles, auzu pārslu cepumi un viss
pārējais?! Un tad, kad parādās dilstošs
mēness, tad var kāpt uz svariem un uzbliezt jaudīgu blogu.
Bet pag, pag… Ja par dilstošu mēnesi, tad tas sākas tikai šodien, tādējādi visus
panākumus, kas sasniegti šajā vai iepriekšējās nedēļās es varu pierakstīt nevis
apaļajam (tagad jau laikam pusapaļajam) pikucim debess jumā, bet gan tikai un
vienīgi sev. Un tad jau paskatīsimies, kas patiešām notiks pēc nedēļas, kad
mēness dils tā, ka maz neliekas.
Iepriekšējais blogs tika publicēts pirms trim nedēļām, bet pa to laiku daudz
kas mainījās. Galvenokārt, darba frontē. Radās jauna darba iespēja,
intelektuālajam darbam pievienojot arī fizisko, ko pēc īsa pārdomu brīža atzinu
par labu esam, skatoties arī no pašpasludinātā atgriešanās perspektīvas, jo fiziska
slodze (skriešana) + fiziska slodze (darbs) = labs svarkritnis. Vismaz tā
gribētos domāt… ja starp slodzēm nepierijas. Tiesa, biju piemirsis arī tādu faktu, ka
fiziska slodze nogurdina un darba dienas beigās skriešanas jauda ir līdzīga kā Vjačeslavam,
kurš ik dienas pārkrauj simtiem smagu zelta podu, izrotātus ar Swarovski
kristāliem.
Kilometrāžas ziņā mazliet apgriezienus nācās nomest, taču ne pārāk būtiski. Ja darba
nedēļā jauda kritās tīri uz slodzes uz miega bada rēķina, tad brīvdienās, izguļoties,
jušana jau bija pavisam cita. Tāpēc brīvdienās būtiski atšķiras temps, pat
neskatoties uz to, ka nedēļas nogalē kilometrāža ir būtiski lielāka ar vismaz
vienu 20+ skrējienu.
Kas attiecas uz kilo, tad zināmas pozitīvas tendences sākās jau pagājušajā
nedēļā, kad ikmēneša Grand Finale piedzīvoja mēness, topot pilns un lēnām
uzņemot kursu uz iztukšošanos. Principā es jau biju iesācis blogu, uzrakstījis
pat ievadu, bet tad man uznāca slinkums un neturpināju. Biju apņēmies, ka šonedēļ
noteikti blogam jābūt, jo gan jau speķis būs gājis uz leju. Pakāpeniski jau arī
gāja, bet godīgi sakot tik skaisti cipari, kā beigās sanāca, īsti gaidījis
nebiju. Lai gan privātās sarunās biju pajokojis, ka tieši tādi cipari varētu
būt. Sak, esi uzmanīgs, kādus vārdus ņem mutē… Var piepildīties… : ) Tas viss
neskatoties uz to, ka nedēļas nogalē atklāju arī šašlika sezonu. Auzu pārslu cepumu
un lavaša sezonu turpināju.
Runājot par jubilejām – tieši šodien (svētdien, 4. aprīlī) sasniedzu 1000
saskrieto kilometru robežu šogad. Starp citu, tas jau ir stipri vairāk nekā visā
pagājušajā gadā kopā (888). Līdz aprīļa trešajai dekādei varētu arī 2013. gada
veikumu pārsist (1153). Tas gan nav prioritāri, jo principā metu acis uz saviem
personiskajiem rekordiem. Ja Piekariņš ar Pārvedēju un velnu no Sprīdīša turpinās
tupīt un neļaus plašajai skrējēju ciltij izpausties sacensībās, lai iet pie
velna vecmāmiņas – labosim rekordus treniņos!
14., 15. un 16. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 221.5
kg mīnusā: -2.4
kg mīnusā kopā: -13.1
līdz mērķim: +11.7
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru