Shalom! Pirms divām nedēļām apgalvoju, ka dilstošā mēnesī principā var laist muļķi, ēst uz nebēdu un svars kritīs pats no sevis. Yeah, right! Sapņot, protams, nav aizliegts, bet katram roka jāpieliek, lai lielais speķis uz leju tiek. Respektīvi, nē – tomēr nevar rīt visu pēc kārtas, nonstopā un bezkaislīgi, domājot, ka tikai dilstošs mēness visu izručīs. Bet nu vismaz pētījums ir veikts, valsts nauda apgūta un rezultāti kā uz delnas.
Pēc "rīt vis pēc kārtas" pārgāju uz "rīt sabalansēti". Tas nozīmēja, ka arī brokastis sāku ēst puslīdz ciešamas (divi banāni, pusizdzerta kafija un pāris siermaizes ir ciešami? – oho!), pusdienās pārsvarā salātiņi, launagā reizumis tuncis, vakariņās, kas nu kurā dienā iekrīt – makaroni vai kartupeļi ar karbonādēm, kā arī šad un tad zupa. Parasti biešu. Viena no manām iecienītākajām. Uzkodās pēc vakariņām parasti ir auzu cepumi. Garšo, nu! Bet kūkas gan esmu iegrožojis. Atgriežoties pie publicētā – jā, karbonādes ēdu bez pārmetumiem sev, jo intelektuālo darbu papildinot fizisko, organisms tomēr gaļu prasa. Tātad, veģetārietis no manis nesanāk, lai gan ir bijuši periodi, kad bez gaļas mierīgi iztieku.
Skriešanā šīs divas nedēļas bija krietni atšķirīgas. Miega bada dominancē pirmā nedēļa bija diezgan samocīta. Bija vakari, kad pēc darba vajadzēja īpašu talantu un piespiešanos, lai vispār varētu pavilkties uz 6:10. Tiklīdz izgulējos – pavisam cita bilde, mierīgi skrēju uz 5:30, pat neko nevajadzēja piespiesties un nevajadzēja vilkties. Šajā nedēļā es "darba dienu" problēmu veiksmīgi atrisinājumu. Kaut kur savos krājumos bija atradis B12 vitamīnu – kaut kad pērn pirku, neatceros kāpēc un tikai vienu kapsulu biju izlietojis. Šonedēļ eksperimenta nolūkos ar pirmdienu sāku lietot un pēkšņi arī treniņos sāku justies labāk. Tad arī palasīju, kas tas B12 ir par štelli - izrādās palīdz mazināt nespēku un nogurumu. Bingo!
Arī kilometru ziņā abas nedēļas bija diezgan atšķirīgas. Pirmajā salasīju 64.4, kas ir viena no zemākajām nedēļas bilancēm šogad, darba dienās vairākkārt saskrienot "iztikas minimumu" jeb piecīti. Arī brīvdienās pēc ilgāka laika neveicu 20+ skrējienu. Šajā nedēļā darba dienās saskrēju 10-11 kilometrus, bet svētdienā pieliku treknu punktu ar 25 kilometru skrējienu no Sējas līdz Lilastei. Tas ļāva sasniegt labāko nedēļu šogad (87.5km) un ceturto labāko kopumā (labākā ar 109km sasniegta 2018.gada nogalē, kam seko 92.2km 2017. gada aprīlī un 90.5km 2015. gada oktobrī). Droši vien tuvākajā laikā 85+ kilometrus nedēļā nav plānots, bet ko var zināt – varbūt aizbrauc jumts un tad visādi brīnumi var gadīties.
Divu nedēļu griezumā nepilns viens kilo, protams, nav izcili, taču no otras puses – uz leju iet. Līdz mērķim vairs tikai nepilni 11, kamēr aiz muguras akurāt 14. Lai kā tur būtu ar cipariem, viens ir skaidrs – ja rīt sākas sezona, es būšu gatavs. Tiesa, rīt sezona nesāksies un droši vien arī nākammēnes nē. Vismaz ne tāda paskatā, kādu to pazīstam. Varbūt vasaras otrajā pusē, bet nu ieteiktu tomēr Piekariņu, Pārvedēju, Ugu un pianistu tomēr neēst arbūzus – svaigā gaisā, kur ļaudis ir kustībā, iespēja atraut kroni ir tikpat ticama kā ejot uz baznīcu atraut sifilisu. Pagaidām viss. Tiekamies ielās un takās. Un Stirnu bukā. Un Rīgas maratonā. Un Rīga – Valmiera. Un Vilkacī. Un Noskrien Ziemu. Pats par sevi saprotams – Carnikavas Piejūras skrējienā un Zibens krosā. Ja tā padomā, tad var pat apraudāties, kas mums ir atņemts viena apēsta sikspārņa dēļ. Vai tik tas "sikspārnis" netika izlaists no laboratorijas, ko?
17. un 18. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 152
kg mīnusā: -0.9
kg mīnusā kopā: -14.0
līdz mērķim: +10.8
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru