Zibens kross 100+: pusotras kājas likums un sudrabs

Vēl ne tik senā pagātnē es sacensību dienas rītā svēru precīzi 100.0 kilo, tāpēc, lai nerastos liekas problēmas pirms vai pēc starta, brokastīs kārtīgi pierijos, lai būtu drošs, ka 100+ man būs arī tad, kad šķērsošu finiša līniju. Togad, protams, bija ļaudis, kuri apšaubīja manu svara kategoriju, bet tā ir smagsvaru klasika – uzvarētāja dzīvsvaru apšauba gandrīz vienmēr. Ja vien uzvarētājs nesver ap 130…

Patīkami atcerēties, ka resnajos esmu uzvarējis piecreiz – trīs reizes "Zibens krosā" un vēl divas "Piejūras skrējienā". Pēdējoreiz gan tas notika tālajā 2019.gadā, bet tagad no manas dominējošās performances palikušas vien saldas atmiņas, par ko atgādina kausi un medaļas, kas stāv goda vietā. 2020.gadā biju tik netrenējies, ka faktiski titulu noliku turpat pļaviņā, lai kāds viņu varētu savākt, bet šogad, lai arī biju krietni labākā formā, svars bija pat lielāks nekā pirms gada. Principā ironiski, bet ar šī gada rezultātu pērn es uzvarētu. Neraugoties uz vēsturiski lielāko dzīvsvaru, ar kādu skriets nopietnos un nenopietnos mačos, bija plānots uzvarēt arī šogad bet...

Tīri teorētiski, ja nepiedalās gari, slaidi un atlētiski čaļi, kam svars tik tikko ir virs simtiņa, to būtu iespējams paveikt. Diemžēl dažkārt viņi tomēr parādās. Kas nav slikti, liekot atslābt manām superzvaigznes ambīcijām. Galu galā arī es pats 2019. gadā biju garš un slaids čalis. Šogad esmu tikai garš. Tīri vizuāli vēl arī visnotaļ simpātisks.  

Jāatzīst, ka zinātne un arī es visu šo gadu esam bijuši šokā par to, kā ar tādu dzīvsvaru, kāds ir man, iespējams pārvietoties uz priekšu tik ātri. Un šeit tik daudz nav runa par dažiem kilometriem, bet distancēm 5-10 km. Lai gan, protams, izturība man ir uzkačāta laba, tāpēc arī dzīvmasu ir relatīvi viegli virzīt uz priekšu (bet iedomājieties, cik viegli tas būtu, ja dzīvsvars būtu kaut par desmitnieku mazāks). Īsākās distancēs man eksplozivitātes pietrūkst, lai gan kāds tur brīnums - tur jau pāris kilometri paiet, kamēr tā masa vispār tiek iekustināta respektablā ātrumā.  

Šī gada Carnikavas "Rudens Zibens krosa" (joprojām viena no retajām, bet varbūt pat vienīgā vieta, kur ir smagsvaru kategorija, par ko paldies Edvīnam Krūmam) ievada akordi man bija diezgan satraucoši – pēkšņi no rīta (lai gan pirmie neuzkrītošie signāli bija jau vakarā) sasāpējās mugura (2 lietas – tā ir, ka guļ pie loga un… mhm, nevingro)  un kad šī mani sveicina, tas ir nopietni – tā, ka elsdams pūsdams var knapi zeķes uzvilkt. Šis bija viens no iemesliem (vēl arī dzīvsvars + garš, slaids, atlētisks čalis ar profesionālā dienesta rūdījumu) kāpēc ambīcijas par zeltu atliku mazliet malā, taču klusiņām par to atļāvos pasapņot. Iesildoties diskomfortu jutu, taču baroju sevi ar pozitīvismu – sak, tās jau tikai 8-9 minūtes ciešanu un lieta darīta.


Startā uz brīdi pat biju līderis smagsvaru konkurencē, taču diezgan ātri man aizgāja garām potenciālais favorīts. Mēģināju turēt līdzi, bet sapratu – optimisms ir laba lieta, bet baigi ar to aizrauties nevajadzētu. Turklāt mugura par sevi atgādināja un neļāva izpausties pilnā kapacitātē – it kā uz priekšu skrēju, bet faktiski bija sajūta, ka netiek izmantoti pilns resurss. Var teikt, ka uz priekšu pārvietojos ar pusotru kāju, jo kreisā mazliet ieklausījās muguras untumos.

Protams, arī vesela mugura šajā gadījumā diez vai man ļautu cīnīties par uzvaru, taču 10-12 sekundes uz tā rēķina nomest gan bija diezgan reāli.

Pirmais kilometrs bija diezgan samocīts, ko veicināja arī tas, ka bija jāapdzen pulka ļaužu plus vienā posmā nācās arī čakarēties ar segumu (smiltis vienmēr ir čakars, ja vien Tu ar tām nespēlējies smilškastē).  Šķita, ka īsto elpu un asumu iegūstu tikai uz otro kilo, taču tam, protams, sekoja kalns, kuru pieveicot dzīve atkal sāka krāsoties gaišās krāsās, jo pēc tam ceļš veda tikai lejup. Tur, protams, spēji paātrinājos, bet uzvarētājs visticamāk jau skrēja finiša taisnē, kad es biju tikai lejā no kalna.

Rezultāts finišā 2 kilometru distancē bija 8:52 jeb akurāt 30 sekundes aiz uzvarētāja. Par sudrabu gan varēju nesatraukties, jo bronzas medaļnieks aiz manis bija pāris minūtes, līdz ar to sanāca cīņa vairāk pašam ar sevi. Šī gada rezultāts par 24 labāks par iepriekšējā gada pieticīgo performanci, 30 sekundes štruntīgāks par manu visu laiku labāko performanci (8:22). Tas, ka atmetot augstākminētās klapatas cipars varēja būt simpātiskāks, ir plika lirika. Sausais atlikums skan skarbāk – rīt mazāk vajag, kuili : )  Lai visiem skaists rudens un laba veselība!

"Apbrīnojams temps uz Tavu svaru" jeb Kandava, Valmiera, Ogre

 Labais tonis vismaz reizi gadā vai pusgadā pieprasa blogu, jo pretējā gadījumā viens samērā īss čalis visu laiku par to atgādina un paralēli draud, ka kļūs par vadošo blogeri. Principā man pat pret to nebūtu iebildumu, tomēr ņemot vērā, ka kopš pēdējā bloga paskrējis vairāk nekā mēnesis un aizvadītas trīs sacensības, nāksies vien radoši izpausties.

Mans gada otrais Stirnu buks šosezon tiešām bija buks – Kandavā (11.09.) izvēlējos skriet buka distanci un tā bija diezgan prātīga izvēle. Atšķirībā no Siguldas, kur bija dubļi, čakars un akrobātikas elementi,  Kandava piedāvāja krietni lēzenāku trasi ar nelieliem kāpumiem, kas turklāt vairāk bija distances otrajā pusē. Patiesībā pirmajos 10km tādu vērā ņemamu pauguru nebija, vairāk sabremzēja mazas takas un skrējēji vai gājēji, kas bija manam tempam neatbilstoši. Viedi cilvēki zinās, ka šādu elementu apdzīšana parasti prasa daudz enerģijas, tāpēc reizēm gudrāk ir mazliet pagaidīt, atvilkt elpu un apdzīt kādā ērtākā vietā. Trešais un ceturtais kilometrs šī iemesla dēļ bija "gausā jūdze", bet turpinājumā diezgan stabili cilpoju 5:20 – 5:50 min/km robežās. Cienījami pauguri sākās ap 14.kilometru, kad temps nokritās uz 6:00+, taču tāpat skrējās viegli un labi, tikai pasvīst nācās drusciņ vairāk. Savukārt finiša tuvums, ja vien tas nav Siguldā un "Ziediņā" klasiski atmodina otro elpu – pēdējais kilometrs 4:51. Taisnības jāatzīst, ka paātrinājumam labvēlīgs reljefs.

Izmantojot iespēju būt burvīgajā Kurzemē, ar bērniem palikām pa nakti netālu no Kandavas – kolosālā vietā ar nosaukumu "Zelta Saule / Gold Sun". Es teiktu, ka ideāla vieta ģimenēm ar bērniem harmoniskā dabas nostūrī. Starp citu, turpat netālu ir arī slavenā "Zviedru cepure", kur paviesojāmies nākamajā dienā. Uzkāpām arī Sabiles un Kandavas pilskalnos. Tā teikt – atslodzītei…

Nākamais starts jau pēc nedēļas bija Valmierā, kur skrēju 10.55 kilometrus. Valmierai vienmēr ir bijusi tuva – jau simtreiz stāstīts, ka šeit debitēju gan pusmaratonā (2009.), gan Stirnu bukā (2016.). Skrējienu iesāku netipiski lēni – patiesi neatceros, kad 10 km distancei pirmo kilometru būtu noskrējis 4:20 min/km. Parasti ir zem 4:10… Otrais kilometrs bija 4:26, kājas uzvedās diezgan dīvaini, un es jau sāku prātot kā noturēt šo štruntīgo tempu. Par laimi, turpinājumā solis kļuva komfortablāks, temps uzlabojās (nevar gan noliegt, ka tas bija arī uz trases reljefa rēķina) un skats uz kopējo rezultātu kļuva arvien pozitīvāks. Otrajā aplī gan es tāpat kļuvu nedaudz gausāks, bet ne tik ļoti kā tas augusta sākumā bija Kuldīgā, kur es reāli domāju kā otro apli izdzīvot. Šoreiz bija diezgan droša sajūta, ka līdz finišam tikšu bez izteikta plīsuma. Rezultātā distance tika veikta faktiski identiskā tempā kā Kuldīgā (tīrie 10km – par 3 sekundēm lēnāk), taču ļoti stabili un komfortabli visu distanci. Šeit mēs arī redzam intervālu treniņu lietderību. Būsim godīgi – man tie besī, bet skaistākas nākotnes vārdā es uzņemos šo upuri un pāris reizes nedēļā lieku sev pamocīties… 10.54 kilometri 46 minūtēs un 38 sekundēs mazliet pārsteidzoši deva arī respektablo 10. vietu savā vecuma grupā.

Visbeidzot trešais starts mēneša ietvaros nupat tika aizvadīts Ogrē, kur bija kārtējais Stirnu buks. Lai gan iepriekš bija idejas par lūsi vai buku, beigās izlēmu, ka pietiks ar ātru zaķi, jo priekšā vēl pāris svarīgi līdz kuriem vajadzētu arī pienācīgi atjaunoties. Šis arī kļuva par manu vēsturiski ātrāko Zaķi, jo vidējais temps distancē bija 5:23 (iepriekš divreiz bija pa 5:27 – turpat Ogrē un vēl arī Carnikavā). Jāatzīst, ka mani pašu nedaudz pārsteidza, ka pirmie trīs kilometri bija zem piecām minūtēm, pat neskatoties uz to, ka trešā kilometra beigās bija sprinta etaps diezgan mīlīgā paugurā. Drīz pēc tam trase kļuva nedaudz izaicinošāka, kas tempu parāva uz leju ap 5:30, septītajā kilometrā arī tika piedzīvotas 6:00min/km, bet tam bija savs loģisks iemesls – itin stāvas kāpnītes, kas baigi neļāva izpausties un arī pašam negribējās sevi nokausēt pirms izšķirošajiem kilometriem. Šajā distances daļā arī no mugurpuses dzirdēju komentāru "Apbrīnojams temps uz Tavu svaru". Nācās atzīst, ka neskatoties uz labi barota kuiļa svaru, viss slēpjas treniņos – tieši tāpēc arī tik respektabli tieku uz priekšu. Kā vēlāk izrādījās, komentāra autors bija Jančukiņš no Swedbank, kurš, kā var noprast, ir lielā cieņā starp daiļā dzimuma kolēģēm. Turpinājumā tieši Jančukiņš bija mana motivācija – sak, pamēģināsim turēt līdz slaidajam jauneklim.

Pēc tam sekoja pāris kilometri, kuros varēja arī paātrināties līdz 5:10, apdzīt Mr. Bārdu, kurš ierasti startēja lūsī un drīz pēc tam atzīmējos ar savu firmas zīmi - norāvu uz mutes. Tas notika 11.kilometra beigās pēc tam, kad tika pievarēts pēdējais būtiskais kāpums – kājas piedzītas, fantāzijās jau finišs un, protams, ka kāda sakne netika pamanīta un…  BUM! Pāris magnitūdas spēcīga zemestrīce. Kamēr zeme trīcēja un pārējie mēģināja saprast, kas noticis, ātri piecēlos un turpināju distanci. Kritiens gan mazliet bija aizsitis elpu un turpmāko minūti mēģināju sakārtot elpošanu. Tiklīdz tas bija kārtībā, saodu arī finišu, paātrinājos, finišā sasniedzot maksimālo tempu (3:09, pēdējais puskilometrs tempā 4:36min/km). Jāatzīst, ka pēdējais puskilometrs un īpaši pēdējie 100-150 metri bija ideāli piemēroti paātrinājumam, jo trase lēzeni gāja uz leju. 11.64 kilometri pa 1:02:34, 167. vieta no 765, tai skaitā starp večiem 147. no 469 un savā grupā 74. no 224. Savā svara kategorijā, protams, triumfs : )  Starp citu, Jančukiņš finišēja nieka astoņas sekundes ātrāk. Viņš bija diezgan labs noskrējienos, līdzenumos bijām diezgan konkurētspējīgi, savukārt kāpumos, man par pārsteigumu, es viņam gāju garām pat ar savu "centners +" svaru.

Nākamā pietura – "Rudens Zibens kross" Carnikavā. Pēc tam – Siguldas pusmaratons, kur lielais jautājums ir -  vai skriešu pirmo pusmaratonu pēdējo divu gadu laikā. Jāatgādina, ka toreiz sasniedzu savu personisko rekordu Valmierā (1:30:34), bet Siguldā bija štruntīga jauda un sāpoša kāja, kas rezultējās ar 1:38:23.  Skaidrs, ka 1h30 rezultātam (vai pat ātrākam)  man traucē vismaz 10 lieki kilo, bet ap 1h35 – 1h37 es varētu mēģināt ierakstīties. Tiesa, joprojām neesmu izlēmis, ko Siguldā skriet – 10 vai 21. Laikam jāmet monēta!