Zibens kross 100+: pusotras kājas likums un sudrabs

Vēl ne tik senā pagātnē es sacensību dienas rītā svēru precīzi 100.0 kilo, tāpēc, lai nerastos liekas problēmas pirms vai pēc starta, brokastīs kārtīgi pierijos, lai būtu drošs, ka 100+ man būs arī tad, kad šķērsošu finiša līniju. Togad, protams, bija ļaudis, kuri apšaubīja manu svara kategoriju, bet tā ir smagsvaru klasika – uzvarētāja dzīvsvaru apšauba gandrīz vienmēr. Ja vien uzvarētājs nesver ap 130…

Patīkami atcerēties, ka resnajos esmu uzvarējis piecreiz – trīs reizes "Zibens krosā" un vēl divas "Piejūras skrējienā". Pēdējoreiz gan tas notika tālajā 2019.gadā, bet tagad no manas dominējošās performances palikušas vien saldas atmiņas, par ko atgādina kausi un medaļas, kas stāv goda vietā. 2020.gadā biju tik netrenējies, ka faktiski titulu noliku turpat pļaviņā, lai kāds viņu varētu savākt, bet šogad, lai arī biju krietni labākā formā, svars bija pat lielāks nekā pirms gada. Principā ironiski, bet ar šī gada rezultātu pērn es uzvarētu. Neraugoties uz vēsturiski lielāko dzīvsvaru, ar kādu skriets nopietnos un nenopietnos mačos, bija plānots uzvarēt arī šogad bet...

Tīri teorētiski, ja nepiedalās gari, slaidi un atlētiski čaļi, kam svars tik tikko ir virs simtiņa, to būtu iespējams paveikt. Diemžēl dažkārt viņi tomēr parādās. Kas nav slikti, liekot atslābt manām superzvaigznes ambīcijām. Galu galā arī es pats 2019. gadā biju garš un slaids čalis. Šogad esmu tikai garš. Tīri vizuāli vēl arī visnotaļ simpātisks.  

Jāatzīst, ka zinātne un arī es visu šo gadu esam bijuši šokā par to, kā ar tādu dzīvsvaru, kāds ir man, iespējams pārvietoties uz priekšu tik ātri. Un šeit tik daudz nav runa par dažiem kilometriem, bet distancēm 5-10 km. Lai gan, protams, izturība man ir uzkačāta laba, tāpēc arī dzīvmasu ir relatīvi viegli virzīt uz priekšu (bet iedomājieties, cik viegli tas būtu, ja dzīvsvars būtu kaut par desmitnieku mazāks). Īsākās distancēs man eksplozivitātes pietrūkst, lai gan kāds tur brīnums - tur jau pāris kilometri paiet, kamēr tā masa vispār tiek iekustināta respektablā ātrumā.  

Šī gada Carnikavas "Rudens Zibens krosa" (joprojām viena no retajām, bet varbūt pat vienīgā vieta, kur ir smagsvaru kategorija, par ko paldies Edvīnam Krūmam) ievada akordi man bija diezgan satraucoši – pēkšņi no rīta (lai gan pirmie neuzkrītošie signāli bija jau vakarā) sasāpējās mugura (2 lietas – tā ir, ka guļ pie loga un… mhm, nevingro)  un kad šī mani sveicina, tas ir nopietni – tā, ka elsdams pūsdams var knapi zeķes uzvilkt. Šis bija viens no iemesliem (vēl arī dzīvsvars + garš, slaids, atlētisks čalis ar profesionālā dienesta rūdījumu) kāpēc ambīcijas par zeltu atliku mazliet malā, taču klusiņām par to atļāvos pasapņot. Iesildoties diskomfortu jutu, taču baroju sevi ar pozitīvismu – sak, tās jau tikai 8-9 minūtes ciešanu un lieta darīta.


Startā uz brīdi pat biju līderis smagsvaru konkurencē, taču diezgan ātri man aizgāja garām potenciālais favorīts. Mēģināju turēt līdzi, bet sapratu – optimisms ir laba lieta, bet baigi ar to aizrauties nevajadzētu. Turklāt mugura par sevi atgādināja un neļāva izpausties pilnā kapacitātē – it kā uz priekšu skrēju, bet faktiski bija sajūta, ka netiek izmantoti pilns resurss. Var teikt, ka uz priekšu pārvietojos ar pusotru kāju, jo kreisā mazliet ieklausījās muguras untumos.

Protams, arī vesela mugura šajā gadījumā diez vai man ļautu cīnīties par uzvaru, taču 10-12 sekundes uz tā rēķina nomest gan bija diezgan reāli.

Pirmais kilometrs bija diezgan samocīts, ko veicināja arī tas, ka bija jāapdzen pulka ļaužu plus vienā posmā nācās arī čakarēties ar segumu (smiltis vienmēr ir čakars, ja vien Tu ar tām nespēlējies smilškastē).  Šķita, ka īsto elpu un asumu iegūstu tikai uz otro kilo, taču tam, protams, sekoja kalns, kuru pieveicot dzīve atkal sāka krāsoties gaišās krāsās, jo pēc tam ceļš veda tikai lejup. Tur, protams, spēji paātrinājos, bet uzvarētājs visticamāk jau skrēja finiša taisnē, kad es biju tikai lejā no kalna.

Rezultāts finišā 2 kilometru distancē bija 8:52 jeb akurāt 30 sekundes aiz uzvarētāja. Par sudrabu gan varēju nesatraukties, jo bronzas medaļnieks aiz manis bija pāris minūtes, līdz ar to sanāca cīņa vairāk pašam ar sevi. Šī gada rezultāts par 24 labāks par iepriekšējā gada pieticīgo performanci, 30 sekundes štruntīgāks par manu visu laiku labāko performanci (8:22). Tas, ka atmetot augstākminētās klapatas cipars varēja būt simpātiskāks, ir plika lirika. Sausais atlikums skan skarbāk – rīt mazāk vajag, kuili : )  Lai visiem skaists rudens un laba veselība!