Labais tonis vismaz reizi gadā vai pusgadā pieprasa blogu,
jo pretējā gadījumā viens samērā īss čalis visu laiku par to atgādina un
paralēli draud, ka kļūs par vadošo blogeri. Principā man pat pret to nebūtu
iebildumu, tomēr ņemot vērā, ka kopš pēdējā bloga paskrējis vairāk nekā mēnesis
un aizvadītas trīs sacensības, nāksies vien radoši izpausties.
Mans gada otrais Stirnu buks šosezon tiešām bija buks – Kandavā (11.09.) izvēlējos
skriet buka distanci un tā bija diezgan prātīga izvēle. Atšķirībā no Siguldas,
kur bija dubļi, čakars un akrobātikas elementi, Kandava piedāvāja krietni lēzenāku trasi ar
nelieliem kāpumiem, kas turklāt vairāk bija distances otrajā pusē. Patiesībā
pirmajos 10km tādu vērā ņemamu pauguru nebija, vairāk sabremzēja mazas takas un
skrējēji vai gājēji, kas bija manam tempam neatbilstoši. Viedi cilvēki zinās,
ka šādu elementu apdzīšana parasti prasa daudz enerģijas, tāpēc reizēm gudrāk
ir mazliet pagaidīt, atvilkt elpu un apdzīt kādā ērtākā vietā. Trešais un
ceturtais kilometrs šī iemesla dēļ bija "gausā jūdze", bet
turpinājumā diezgan stabili cilpoju 5:20 – 5:50 min/km robežās. Cienījami pauguri
sākās ap 14.kilometru, kad temps nokritās uz 6:00+, taču tāpat skrējās viegli
un labi, tikai pasvīst nācās drusciņ vairāk. Savukārt finiša tuvums, ja vien
tas nav Siguldā un "Ziediņā" klasiski atmodina otro elpu – pēdējais kilometrs
4:51. Taisnības jāatzīst, ka paātrinājumam labvēlīgs reljefs.
Izmantojot iespēju būt burvīgajā Kurzemē, ar bērniem palikām pa nakti netālu no
Kandavas – kolosālā vietā ar nosaukumu "Zelta Saule / Gold Sun". Es
teiktu, ka ideāla vieta ģimenēm ar bērniem harmoniskā dabas nostūrī. Starp
citu, turpat netālu ir arī slavenā "Zviedru cepure", kur
paviesojāmies nākamajā dienā. Uzkāpām arī Sabiles un Kandavas pilskalnos. Tā
teikt – atslodzītei…
Nākamais starts jau pēc nedēļas bija Valmierā, kur skrēju 10.55 kilometrus.
Valmierai vienmēr ir bijusi tuva – jau simtreiz stāstīts, ka šeit debitēju gan
pusmaratonā (2009.), gan Stirnu bukā (2016.). Skrējienu iesāku netipiski lēni –
patiesi neatceros, kad 10 km distancei pirmo kilometru būtu noskrējis 4:20 min/km.
Parasti ir zem 4:10… Otrais kilometrs bija 4:26, kājas uzvedās diezgan dīvaini,
un es jau sāku prātot kā noturēt šo štruntīgo tempu. Par laimi, turpinājumā
solis kļuva komfortablāks, temps uzlabojās (nevar gan noliegt, ka tas bija arī
uz trases reljefa rēķina) un skats uz kopējo rezultātu kļuva arvien pozitīvāks.
Otrajā aplī gan es tāpat kļuvu nedaudz gausāks, bet ne tik ļoti kā tas augusta
sākumā bija Kuldīgā, kur es reāli domāju kā otro apli izdzīvot. Šoreiz bija
diezgan droša sajūta, ka līdz finišam tikšu bez izteikta plīsuma. Rezultātā distance
tika veikta faktiski identiskā tempā kā Kuldīgā (tīrie 10km – par 3 sekundēm
lēnāk), taču ļoti stabili un komfortabli visu distanci. Šeit mēs arī redzam
intervālu treniņu lietderību. Būsim godīgi – man tie besī, bet skaistākas
nākotnes vārdā es uzņemos šo upuri un pāris reizes nedēļā lieku sev pamocīties…
10.54 kilometri 46 minūtēs un 38 sekundēs mazliet pārsteidzoši deva arī
respektablo 10. vietu savā vecuma grupā.
Visbeidzot trešais starts mēneša ietvaros nupat tika aizvadīts Ogrē, kur bija
kārtējais Stirnu buks. Lai gan iepriekš bija idejas par lūsi vai buku, beigās
izlēmu, ka pietiks ar ātru zaķi, jo priekšā vēl pāris svarīgi līdz kuriem
vajadzētu arī pienācīgi atjaunoties. Šis arī kļuva par manu vēsturiski ātrāko
Zaķi, jo vidējais temps distancē bija 5:23 (iepriekš divreiz bija pa 5:27 – turpat
Ogrē un vēl arī Carnikavā). Jāatzīst, ka mani pašu nedaudz pārsteidza, ka
pirmie trīs kilometri bija zem piecām minūtēm, pat neskatoties uz to, ka trešā
kilometra beigās bija sprinta etaps diezgan mīlīgā paugurā. Drīz pēc tam trase
kļuva nedaudz izaicinošāka, kas tempu parāva uz leju ap 5:30, septītajā
kilometrā arī tika piedzīvotas 6:00min/km, bet tam bija savs loģisks iemesls –
itin stāvas kāpnītes, kas baigi neļāva izpausties un arī pašam negribējās sevi
nokausēt pirms izšķirošajiem kilometriem. Šajā distances daļā arī no mugurpuses
dzirdēju komentāru "Apbrīnojams temps uz Tavu svaru". Nācās atzīst,
ka neskatoties uz labi barota kuiļa svaru, viss slēpjas treniņos – tieši tāpēc
arī tik respektabli tieku uz priekšu. Kā vēlāk izrādījās, komentāra autors bija
Jančukiņš no Swedbank, kurš, kā var noprast, ir lielā cieņā starp daiļā dzimuma
kolēģēm. Turpinājumā tieši Jančukiņš bija mana motivācija – sak, pamēģināsim
turēt līdz slaidajam jauneklim.
Pēc tam sekoja pāris kilometri, kuros varēja arī paātrināties līdz 5:10, apdzīt
Mr. Bārdu, kurš ierasti startēja lūsī un drīz pēc tam atzīmējos ar savu firmas
zīmi - norāvu uz mutes. Tas notika 11.kilometra beigās pēc tam, kad tika
pievarēts pēdējais būtiskais kāpums – kājas piedzītas, fantāzijās jau finišs un,
protams, ka kāda sakne netika pamanīta un… BUM! Pāris magnitūdas spēcīga zemestrīce.
Kamēr zeme trīcēja un pārējie mēģināja saprast, kas noticis, ātri piecēlos un
turpināju distanci. Kritiens gan mazliet bija aizsitis elpu un turpmāko minūti
mēģināju sakārtot elpošanu. Tiklīdz tas bija kārtībā, saodu arī finišu,
paātrinājos, finišā sasniedzot maksimālo tempu (3:09, pēdējais puskilometrs tempā
4:36min/km). Jāatzīst, ka pēdējais puskilometrs un īpaši pēdējie 100-150 metri
bija ideāli piemēroti paātrinājumam, jo trase lēzeni gāja uz leju. 11.64
kilometri pa 1:02:34, 167. vieta no 765, tai skaitā starp večiem 147. no 469 un
savā grupā 74. no 224. Savā svara kategorijā, protams, triumfs : ) Starp citu, Jančukiņš finišēja nieka astoņas
sekundes ātrāk. Viņš bija diezgan labs noskrējienos, līdzenumos bijām diezgan konkurētspējīgi,
savukārt kāpumos, man par pārsteigumu, es viņam gāju garām pat ar savu "centners
+" svaru.
Nākamā pietura – "Rudens Zibens kross" Carnikavā.
Pēc tam – Siguldas pusmaratons, kur lielais jautājums ir - vai skriešu pirmo pusmaratonu pēdējo divu gadu
laikā. Jāatgādina, ka toreiz sasniedzu savu personisko rekordu Valmierā (1:30:34),
bet Siguldā bija štruntīga jauda un sāpoša kāja, kas rezultējās ar 1:38:23. Skaidrs, ka 1h30 rezultātam (vai pat ātrākam) man traucē vismaz 10 lieki kilo, bet ap 1h35 –
1h37 es varētu mēģināt ierakstīties. Tiesa, joprojām neesmu izlēmis, ko Siguldā
skriet – 10 vai 21. Laikam jāmet monēta!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru