"Jo štruntīgs maratons neskaitās…"
Shalom! Dzīve bez izaicinājumiem nebūtu pārāk interesanta, vai ne? Patiesību sakot jau tad, kad es noslēdzu leģendāro projektu "Etiopietis" man galvā jau bija doma par nākamo izaicinājumu...
Respektīvi, es to zināju jau sen, Ārčijs to zināja kopš 24. novembra, Lattelecom Rīgas maratona brigāde par to tika informēta 31. decembrī, vecāki oficiāli ar to tika iepazīstināti ap Ziemassvētku laiku. Varbūt vēl kādam neviļus biju izmuldējies. Iespējams, ka daudzi to nojauta... Tagad tas tiek oficiāli paziņots pārējai pasaulei: 2017. gada 14. maijā es skriešu maratonu. Otro. Vai pirmo. Kā uz to skatās...
Jā, tieši pirms pieciem gadiem es veicu savu pirmo maratonu, taču to nevar nosaukt ne par pilnvērtīgu, ne par labu (pat ne ciešamu) vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, nebiju tam gatavojies pārāk nopietni – pa vienam 15, 17 un 19 km skrējienam, viens pusmaratons sacensībās plus vairāki 10+ skrējieni tomēr nebija pietiekami (un tas viss stipri novēloti), lai varētu stabili noskriet maratonu. Otrkārt, ja pusi distances (nu labi, trešdaļu – no 26 līdz 40) cilvēks pastaigājas, izbaudot kramju neģēlīgo dabu, tad kas tas par maratonu? Nekas vairāk kā maratona imitācija vai pusmaratons ar skarbu "atslidīšanos" : )
Starp citu, pirmā puse, rezultāta ziņā bija visumā laba (tā ap 1h42min – statistikas pārvalde ziņo, ka aptuveni 65% savu pusmaratonu esmu skrējis lēnāk), bet diez vai tas varēja un iegāza mani otrajā daļā, jo jutos ļoti komfortabli un nekas neliecināja par briesmām, kas pamazām brieda manos muskuļos... Iegāza kilometru trūkums, iespējams, arī par maz sporta uztura, kā arī pārliecība, ka gan jau tāpat līdz finišam tikšu un tā tālāk. Tāpat jau arī tiku... bet 26. – 40. kilometri nav nekas tāds, ko gribētos atkārtot.
Nav tā, ka to, ka es vēlreiz skriešu maratonu, es zināju jau pēc pirmā maratona finiša. Brīdī, kad kājas ir lupatās un pašam uznāk eksistenciālas pārdomas (vispār tās sākās ap 30. kilometru, kad sapratu, ka "šī ballīte ir ieilgusi"), pirmā doma ir "kāds tur nafig maratons..." Tiesa, jau tajā pašā dienā, iespējams, kādu stundu vai divas pēc finiša vai pēc pirmā alus kausa jau dzima doma, ka maratonu es noteikti skriešu. Un jau toreiz ar "skriešu" bija domāts "skriešu" nevis "iešu", "rāpošu" vai "neskaidri virzīšos uz priekšu" (viss tas, kas tika piedzīvots pirmajā piegājienā).
2012. gads savā ziņā bija dižgads – pirmais maratons, lielisks pusmaratons (Siguldas 1:31:56 joprojām ir un paliek personiskais rekords ar varenu atrāvienu no pārējiem), vēl virkne personisko rekordu. Un starp citu, cik mani neviļ atmiņa, togad es nemaz nebiju "stabilā etiopietī", bet kādu cukurpaku vai pusotru virs tā. Šajā ziņā šobrīd esmu "vieglā etiopietī", bet vēl ir pāris mēneši, kuros izpausties un advancēties.
Par laimi, projekts man ir ielicis itin labu bāzīti, bet pēc jaunā gada arvien sirsnīgāk skrienu arī 20+ (2017. gada pirmajos divos mēnešos vairāk nekā pirms tam divos gados kopā ņemot... ieskaitot sacensības). Lai gan skaidrs, ka bez 30+ (viens jau ir) arī līdz maijam neiztikt, bet kā saka, vislabākie treniņi ir sacensības un tāpēc esmu sazīmējis sacensības, kurās skriešu ar diezgan augstu ticamības momentu:
26. marts: Liepājas pusmaratons. 21km
15. aprīlis: Zilo kalnu stirnu buks. Lūsis: 28m
30. aprīlis: Daugavpils pusmaratons. 21km
Kādi ir mani mērķi gan misijas lieluzdevumā 14. maijā Rīgā, gan augstākminētajos startos, par to jau drusciņ vēlāk. Lieliem mērķiem nepieciešama arī dižkomanda vai viedo ļaužu pulks, kas tā vai savādāk, morāli, psiholoģiski, fiziski u.c. man palīdz gatavoties. Tā top. Un iespējams par to drīz.
Kā saka, čiva riva, vieta uz krekla ir brīva....
Shalom! Dzīve bez izaicinājumiem nebūtu pārāk interesanta, vai ne? Patiesību sakot jau tad, kad es noslēdzu leģendāro projektu "Etiopietis" man galvā jau bija doma par nākamo izaicinājumu...
Respektīvi, es to zināju jau sen, Ārčijs to zināja kopš 24. novembra, Lattelecom Rīgas maratona brigāde par to tika informēta 31. decembrī, vecāki oficiāli ar to tika iepazīstināti ap Ziemassvētku laiku. Varbūt vēl kādam neviļus biju izmuldējies. Iespējams, ka daudzi to nojauta... Tagad tas tiek oficiāli paziņots pārējai pasaulei: 2017. gada 14. maijā es skriešu maratonu. Otro. Vai pirmo. Kā uz to skatās...
Jā, tieši pirms pieciem gadiem es veicu savu pirmo maratonu, taču to nevar nosaukt ne par pilnvērtīgu, ne par labu (pat ne ciešamu) vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, nebiju tam gatavojies pārāk nopietni – pa vienam 15, 17 un 19 km skrējienam, viens pusmaratons sacensībās plus vairāki 10+ skrējieni tomēr nebija pietiekami (un tas viss stipri novēloti), lai varētu stabili noskriet maratonu. Otrkārt, ja pusi distances (nu labi, trešdaļu – no 26 līdz 40) cilvēks pastaigājas, izbaudot kramju neģēlīgo dabu, tad kas tas par maratonu? Nekas vairāk kā maratona imitācija vai pusmaratons ar skarbu "atslidīšanos" : )
Starp citu, pirmā puse, rezultāta ziņā bija visumā laba (tā ap 1h42min – statistikas pārvalde ziņo, ka aptuveni 65% savu pusmaratonu esmu skrējis lēnāk), bet diez vai tas varēja un iegāza mani otrajā daļā, jo jutos ļoti komfortabli un nekas neliecināja par briesmām, kas pamazām brieda manos muskuļos... Iegāza kilometru trūkums, iespējams, arī par maz sporta uztura, kā arī pārliecība, ka gan jau tāpat līdz finišam tikšu un tā tālāk. Tāpat jau arī tiku... bet 26. – 40. kilometri nav nekas tāds, ko gribētos atkārtot.
Nav tā, ka to, ka es vēlreiz skriešu maratonu, es zināju jau pēc pirmā maratona finiša. Brīdī, kad kājas ir lupatās un pašam uznāk eksistenciālas pārdomas (vispār tās sākās ap 30. kilometru, kad sapratu, ka "šī ballīte ir ieilgusi"), pirmā doma ir "kāds tur nafig maratons..." Tiesa, jau tajā pašā dienā, iespējams, kādu stundu vai divas pēc finiša vai pēc pirmā alus kausa jau dzima doma, ka maratonu es noteikti skriešu. Un jau toreiz ar "skriešu" bija domāts "skriešu" nevis "iešu", "rāpošu" vai "neskaidri virzīšos uz priekšu" (viss tas, kas tika piedzīvots pirmajā piegājienā).
2012. gads savā ziņā bija dižgads – pirmais maratons, lielisks pusmaratons (Siguldas 1:31:56 joprojām ir un paliek personiskais rekords ar varenu atrāvienu no pārējiem), vēl virkne personisko rekordu. Un starp citu, cik mani neviļ atmiņa, togad es nemaz nebiju "stabilā etiopietī", bet kādu cukurpaku vai pusotru virs tā. Šajā ziņā šobrīd esmu "vieglā etiopietī", bet vēl ir pāris mēneši, kuros izpausties un advancēties.
Par laimi, projekts man ir ielicis itin labu bāzīti, bet pēc jaunā gada arvien sirsnīgāk skrienu arī 20+ (2017. gada pirmajos divos mēnešos vairāk nekā pirms tam divos gados kopā ņemot... ieskaitot sacensības). Lai gan skaidrs, ka bez 30+ (viens jau ir) arī līdz maijam neiztikt, bet kā saka, vislabākie treniņi ir sacensības un tāpēc esmu sazīmējis sacensības, kurās skriešu ar diezgan augstu ticamības momentu:
26. marts: Liepājas pusmaratons. 21km
15. aprīlis: Zilo kalnu stirnu buks. Lūsis: 28m
30. aprīlis: Daugavpils pusmaratons. 21km
Kādi ir mani mērķi gan misijas lieluzdevumā 14. maijā Rīgā, gan augstākminētajos startos, par to jau drusciņ vēlāk. Lieliem mērķiem nepieciešama arī dižkomanda vai viedo ļaužu pulks, kas tā vai savādāk, morāli, psiholoģiski, fiziski u.c. man palīdz gatavoties. Tā top. Un iespējams par to drīz.
Kā saka, čiva riva, vieta uz krekla ir brīva....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru