Pagājušas divas nedēļas kopš svinīgi izziņotā projekta "Etiopietis" maratona misijas sākuma un kas ir paveikts? Principā nekas : ) Ja neņem vērā 125 kilometrus rupji rēķinot, kas faktiski tikpat rupji rēķinot ir aptuveni desmit kilometri dienā. Labi, ka tie kilo ir metri nevis grami.
Vispār, ja godīgi, tad starpposmā starp projektu "Etiopietis" un tā paša projekta jauno atvasinājumu vārdā "Misija maratons" esmu dzīvojis cepuri kuldams – kas manā gadījumā ir bijis "ēd ko gribi, dzer ko gribi trādi rīdi rallallā". Nenoliegšu, ka šis bezrūpīgais un savā ziņā vieglprātīgais dzīvesveids iedevis mazliet speķītī un faktiski, ja lietas saucam īstajos vārdos, tad no etiopieša esmu (atkal) kļuvis par (lai neizklausītos tik dramatiski, pieliksim priekšā vārdu – vieglu) puskuili. Tas ir slikti, jo sacensību sezona nav aiz kalniem. Un pat ne aiz pauguriem. Tā ir pāris metru attālumā un skatās uz mani ar lielām acīm.
Oficiāli man ir plāns sākt sacensību sezonu Rozentāla skriešanas svētkos Saldū. Šeit ir patīkamā un lietderīgā apvienojums – 10 kilometru skrējiens plus māsas ģimenes satikšana. Atgriežoties pie puskuiļa un skriešanas, tad nedomāju, ka pašreiz esmu gatavs būt savā īso distanču (nē nu jā, piecītis un desmitnieks man jau faktiski ir īsās, jo pēc "profesijas" esmu rūdīts pusmaratonists) zenītā, kas nozīmētu skrējienu personiskā rekorda robežās (41:50). Domāju, ka lai pārsistu šo rezultātu, tomēr ir jābūt etiopietī, lai arī vieglā puskuilī ir iespējami diži darbi.
Raugoties pēc pēdējā laika treniņu tendencēm, kas nekad nav bijušas tik melīgas kā mūsu politiķi, es aptuveno rezultātu Saldū varu ieskicēt, taču par to runāsim jau pēc sacensībām, jo ne velti viedajiem latviešiem ir teiciens "Ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē". Un neesmu jau arī bokseris, kam savs starts būtu jāpromoutē, lai pārdotu pēc iespējas vairāk biļešu un attiecīgi nopelnītu lielāku kāpostu. Skriešana jau man ir tikai izdevumi finansiālā ziņā un ienākumi emocionālā ziņā. Endorfīni, respektīvi .
Faktiski ar šo nedēļu, bet, ja esam precīzi, tad ar dzimšanas dienas nosvinēšanu (baigi daudz kūku tika apēsts, iespējams pēdējo gadu absolūtais rekords – bet mierinu sevi ar domu, ka enerģijai taču vajag) un iesoļošanu leģendārajā Jēzus vecumā beidzas "puskuiļa režīms", kas atkal ieliek sava veida rāmjos un "etiopieša režīmā". Tas gan nenozīmē, ka uz Saldu es jau būšu etiopietī (bet vajadzētu būt tuvu tam), savukārt uz nākamās nedēļas nogales Liepājas pusmaratonu gan prasītos. Ne jau uz vēju pilsētu, kur tika pavadīts kāds neliels dzīves posms, es braucu Lielo Dzintaru apskatīt vai gremdēties atmiņās. Tam, protams, tiks veltītas dažas minūtes, bet vispār derētu beidzot noskriet krietnu pusmaratonu. Kā teiktu Aldons "Kritēriji ir manā galvā", bet par to gan sīkāk pēc Saldus.
Starp citu, var just, ka skriešanas sezona jau klauvē pie loga – skrējēju paliek arvien vairāk, lai gan tie plusi vēl jau tādi vārīgi un arī ziema uzvedas kā neizlēmīga staigule. Man gan principā ir vienalga, jo es skrienu jebkuros laika apstākļos, bet citiem attiecības ar sniegu, lietu vai vēju ir mazliet delikātākas. Nu katram savs, kā viedie saka.
Un es kā vienmēr saku "Shalom". Tiekamies "ēterā" pēc Rozentāla svētkiem. Cerams, ka tiešām svētkiem nevis kaut kāda ^#@*$ta skrējiena : )
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru