PE: S3E3: Misija maratons: tendences, shēmas un cerības

Shalom! Pirms sezonas pirmā starta parasti ir neziņa... kā būs, cik ātri būs, kā kājas un motors klausīs, kā viss ķermenis vibrēs mijiedarbībā ar kosmosu. Nu labi, pēdējais varbūt arī nav saistīts gluži ar skriešanu, bet fakts paliek fakts – sezonas pirmais starts vienmēr ir mīkla. Tiklīdz mīklai ir atbilde, skaidrāka top arī vīzija. 

Mans sezonas pirmais starts bija akurāt Rozentāla skriešanas svētki Saldū, kur es savām ar labu skilu apveltītajām kājām devu uzdevumu respektabli noskriet desmit kilometrus. Visā visumā skrējiens jau dīvains – startā augšstilbi likās pasmagi (šī sajūta gan ātri nozūmējās paldies Dievam), pēc tam elpošanas sistēma skanēja kā sačakarētas kosmiskās vibrācijas (principā neatceros, kad man pēdējoreiz bija tāds skaņu celiņš). Lai vai kā, pirmie divi kilometri bija veikli kā garnadzis Asnāts konfekšu veikalā, bet tālāk jau tempā sākās tempa lejupslīde – varbūt ne gluži strauja, ja runā par cipariem, bet sajūtās gan.

Lai arī precīzu nolūku par rezultātu Saldū man nebija, kaut kā galvā biju izshēmojis ap 43:00 – 44:00, sliktākajā gadījumā līdz 45:00, un balstoties uz sajūtām konkrētajā nedēļā, pat vairāk sliecos uz pēdējo. Rezultātā gan negaidīti sev pārsitu, noskrienot 42:50, kas par minūti atpaliek no personiskā rekorda, bet visu manu 10 km skrējienu rangā ir ceturtajā pozīcijā aiz diviem Ozolniekiem un vienas Olaines (kur, starp citu, distance patiesībā bija īsāka). Ja ņem vērā, ka esmu puskuilītī un elpceļu skaņas celiņš arī bija riktīgs "ai jūlī follerā", tad smuki. Vismazākās pretenzijas bija pret kājām – labs darbiņš, kas padarīts, lai gan mazas problēmas ar pēdu gan bija.

Saldus bija iesildīšanās šīs nedēļas nogales Liepājai (kas ir iesildīšanās Stirnu bukam, kas ir iesildīšanās tam un tam, un galu galā viss ir iesildīšanās Rīgas maratonam), kur pēc ilgāka laika atkal skriešu pusmaratonu. Ja esam precīzi, tad šis būs pirmais pusmaratons pēdējo 21 mēnešu laikā pēc padrūmā Ventspils 3P (laikam kaut kas ap 1:50:00). Ar pašu Liepāju man arī ir diezgan diskutablas attiecības – tur savulaik (2013.) noskriets absolūti sūdīgākais pusmaratons (2:03:04) un arī ziedu laikos zem 100 minūtēm (1:40:00) tur palīst nav izdevies – labākais uzskrējiens bijis 1:41:53 – kas manu skrējienu rangā ieņem vien 13. pozīciju. Par pozīciju augstāk ir mans pēdējais puslīdz jēdzīgais pēdējo gadu pusmaratons – 2014.gada oktobra Ozolnieki (1:41:29, kurā starp citu, biju vismaz 6-7 kilo smagāks nekā šobrīd), pārējie pēdējo gadu skrējieni diezgan stabili kuļas pa pakaļgalu, ieņemot vietas no aptuveni 18. līdz 34. (starp tiem iemaldījušies daži "karsto dienu" vai "šodien kaut kā nevelk" skrējieni).

Tātad Liepājas pusmaratons būs mazā jubileja jeb 35. skrējiens 21.0975 kilometru garumā. Jubilejas, tāpat kā sezonas pirmie pusmaratoni tiek sagaidīti ar zināmām cerībām, ko paspilgtina tendences treniņos, sacensībām, pašsajūtas radītāji un tā tālāk. Skaidrs, ka galvā notiek kaut kāda shēmošana par potenciālajiem rezultātiem, taču šoreiz konkrētus ciparus nesaukšu (to tikai pēc finiša, kā sacīt jāsaka), bet intriga slēpjas šajos jautājumos: 

- vai izdosies pārsist sezonas sākuma standartiņu (parasti ap 1:45:00)
- vai izdosies noskriet ātrāk par debijas pusmaratonu (1:42:51, Valmiera 2009.)
- vai izdosies noskriet ātrāko Liepājas pusmaratonu (1:41:53, Liepāja 2012.)
- vai izdosies noskriet ātrāko sezonas pirmo pusmaratonu (1:40:30, Rēzekne 2013.)
- vai izdosies ierakstīties 100 minūtēs (tātad, kā minimums, 1:39:59)
- kurā pozīcijā 35 pusmaratonu rangā ierakstīsies šī gada Liepāja?

Jebkurā gadījumā ir vēlamais un esošais. Un vēlamo vienmēr var ietekmēt dažādi faktori, ieskaitot pašsajūtu sacensību dienā, kaut kādus negaidītus pavērsienus un ņigu ņegu. Tas nav gluži tā, ka ņem un skrien. Tāpēc to, kāds rezultāts bija manā galvā un kas galu galā no tā sanāca.. par to jau svētdien no Liepājas. Lai jums visiem shalom!

P.S. Par bildi... nē, nu jūs jau paši visu redzat... BBC ekspertu diskusija pie PUSapaļā galda par etiopieša iespējām Liepājas pusmaratonā ar tautas balsojumu... : ) 

PE: S3E2: Misija maratons: Puskuiļa režīma beigas

Pagājušas divas nedēļas kopš svinīgi izziņotā projekta "Etiopietis" maratona misijas sākuma un kas ir paveikts? Principā nekas : ) Ja neņem vērā 125 kilometrus rupji rēķinot, kas faktiski tikpat rupji rēķinot ir aptuveni desmit kilometri dienā. Labi, ka tie kilo ir metri nevis grami.

Vispār, ja godīgi, tad starpposmā starp projektu "Etiopietis" un tā paša projekta jauno atvasinājumu vārdā "Misija maratons" esmu dzīvojis cepuri kuldams – kas manā gadījumā ir bijis "ēd ko gribi, dzer ko gribi trādi rīdi rallallā". Nenoliegšu, ka šis bezrūpīgais un savā ziņā vieglprātīgais dzīvesveids iedevis mazliet speķītī un faktiski, ja lietas saucam īstajos vārdos, tad no etiopieša esmu (atkal) kļuvis par (lai neizklausītos tik dramatiski, pieliksim priekšā vārdu – vieglu) puskuili. Tas ir slikti, jo sacensību sezona nav aiz kalniem. Un pat ne aiz pauguriem. Tā ir pāris metru attālumā un skatās uz mani ar lielām acīm. 

Oficiāli man ir plāns sākt sacensību sezonu Rozentāla skriešanas svētkos Saldū. Šeit ir patīkamā un lietderīgā apvienojums – 10 kilometru skrējiens plus māsas ģimenes satikšana. Atgriežoties pie puskuiļa un skriešanas, tad nedomāju, ka pašreiz esmu gatavs būt savā īso distanču (nē nu jā, piecītis un desmitnieks man jau faktiski ir īsās, jo pēc "profesijas" esmu rūdīts pusmaratonists)  zenītā, kas nozīmētu skrējienu  personiskā rekorda robežās (41:50). Domāju, ka lai pārsistu šo rezultātu, tomēr ir jābūt etiopietī, lai arī vieglā puskuilī ir iespējami diži darbi.

Raugoties pēc pēdējā laika treniņu tendencēm, kas nekad nav bijušas tik melīgas kā mūsu politiķi, es aptuveno rezultātu Saldū varu ieskicēt, taču par to runāsim jau pēc sacensībām, jo ne velti viedajiem latviešiem ir teiciens "Ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē". Un neesmu jau arī bokseris, kam savs starts būtu jāpromoutē, lai pārdotu pēc iespējas vairāk biļešu un attiecīgi nopelnītu lielāku kāpostu. Skriešana jau man ir tikai izdevumi finansiālā ziņā un ienākumi emocionālā ziņā. Endorfīni, respektīvi .

Faktiski ar šo nedēļu, bet, ja esam precīzi, tad ar dzimšanas dienas nosvinēšanu (baigi daudz kūku tika apēsts, iespējams pēdējo gadu absolūtais rekords – bet mierinu sevi ar domu, ka enerģijai taču vajag) un iesoļošanu leģendārajā Jēzus vecumā beidzas "puskuiļa režīms", kas atkal ieliek sava veida rāmjos un "etiopieša režīmā". Tas gan nenozīmē, ka uz Saldu es jau būšu etiopietī (bet vajadzētu būt tuvu tam), savukārt uz nākamās nedēļas nogales Liepājas pusmaratonu gan prasītos. Ne jau uz vēju pilsētu, kur tika pavadīts kāds neliels dzīves posms, es braucu Lielo Dzintaru apskatīt vai gremdēties atmiņās. Tam, protams, tiks veltītas dažas minūtes, bet vispār derētu beidzot noskriet krietnu pusmaratonu. Kā teiktu Aldons "Kritēriji ir manā galvā", bet par to gan sīkāk pēc Saldus.

Starp citu, var just, ka skriešanas sezona jau klauvē pie loga – skrējēju paliek arvien vairāk, lai gan tie plusi vēl jau tādi vārīgi un arī ziema uzvedas kā neizlēmīga staigule. Man gan principā ir vienalga, jo es skrienu jebkuros laika apstākļos, bet citiem attiecības ar sniegu, lietu vai vēju ir mazliet delikātākas. Nu katram savs, kā viedie saka.

Un es kā vienmēr saku "Shalom". Tiekamies "ēterā" pēc Rozentāla svētkiem. Cerams, ka tiešām svētkiem nevis kaut kāda ^#@*$ta skrējiena : )

Projekts Etiopietis (S3E1): misija - maratons 2017

"Jo štruntīgs maratons neskaitās…"

Shalom! Dzīve bez izaicinājumiem nebūtu pārāk interesanta, vai ne? Patiesību sakot jau tad, kad es noslēdzu leģendāro projektu "Etiopietis" man galvā jau bija doma par nākamo izaicinājumu...

Respektīvi, es to zināju jau sen, Ārčijs to zināja kopš 24. novembra, Lattelecom Rīgas maratona brigāde par to tika informēta 31. decembrī, vecāki oficiāli ar to tika iepazīstināti ap Ziemassvētku laiku. Varbūt vēl kādam neviļus biju izmuldējies. Iespējams, ka daudzi to nojauta... Tagad tas tiek oficiāli paziņots pārējai pasaulei: 2017. gada 14. maijā es skriešu maratonu. Otro. Vai pirmo. Kā uz to skatās...

Jā, tieši pirms pieciem gadiem es veicu savu pirmo maratonu, taču to nevar nosaukt ne par pilnvērtīgu, ne par labu (pat ne ciešamu) vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, nebiju tam gatavojies pārāk nopietni – pa vienam 15, 17 un 19 km skrējienam, viens pusmaratons sacensībās plus vairāki 10+ skrējieni tomēr nebija pietiekami (un tas viss stipri novēloti), lai varētu stabili noskriet maratonu. Otrkārt, ja pusi distances (nu labi, trešdaļu – no 26 līdz 40) cilvēks pastaigājas, izbaudot kramju neģēlīgo dabu, tad kas tas par maratonu? Nekas vairāk kā maratona imitācija vai pusmaratons ar skarbu "atslidīšanos" : )

Starp citu, pirmā puse, rezultāta ziņā bija visumā laba (tā ap 1h42min – statistikas pārvalde ziņo, ka aptuveni 65% savu pusmaratonu esmu skrējis lēnāk), bet diez vai tas varēja un iegāza mani otrajā daļā, jo jutos ļoti komfortabli un nekas neliecināja par briesmām, kas pamazām brieda manos muskuļos... Iegāza kilometru trūkums, iespējams, arī par maz sporta uztura, kā arī pārliecība, ka gan jau tāpat līdz finišam tikšu un tā tālāk. Tāpat jau arī tiku... bet 26. – 40. kilometri nav nekas tāds, ko gribētos atkārtot.

Nav tā, ka to, ka es vēlreiz skriešu maratonu, es zināju jau pēc pirmā maratona finiša. Brīdī, kad kājas ir lupatās un pašam uznāk eksistenciālas pārdomas (vispār tās sākās ap 30. kilometru, kad sapratu, ka "šī ballīte ir ieilgusi"), pirmā doma ir "kāds tur nafig maratons..." Tiesa, jau tajā pašā dienā, iespējams, kādu stundu vai divas pēc finiša vai pēc pirmā alus kausa jau dzima doma, ka maratonu es noteikti skriešu. Un jau toreiz ar "skriešu" bija domāts "skriešu" nevis "iešu", "rāpošu" vai "neskaidri virzīšos uz priekšu" (viss tas, kas tika piedzīvots pirmajā piegājienā).

2012. gads savā ziņā bija dižgads – pirmais maratons, lielisks pusmaratons (Siguldas 1:31:56 joprojām ir un paliek personiskais rekords ar varenu atrāvienu no pārējiem), vēl virkne personisko rekordu. Un starp citu, cik mani neviļ atmiņa, togad es nemaz nebiju "stabilā etiopietī", bet kādu cukurpaku vai pusotru virs tā. Šajā ziņā šobrīd esmu "vieglā etiopietī", bet vēl ir pāris mēneši, kuros izpausties un advancēties.

Par laimi, projekts man ir ielicis itin labu bāzīti, bet pēc jaunā gada arvien sirsnīgāk skrienu arī 20+ (2017. gada pirmajos divos mēnešos vairāk nekā pirms tam divos gados kopā ņemot... ieskaitot sacensības). Lai gan skaidrs, ka bez 30+ (viens jau ir) arī līdz maijam neiztikt, bet kā saka, vislabākie treniņi ir sacensības un tāpēc esmu sazīmējis sacensības, kurās skriešu ar diezgan augstu ticamības momentu:
26. marts: Liepājas pusmaratons. 21km
15. aprīlis: Zilo kalnu stirnu buks. Lūsis: 28m
30. aprīlis: Daugavpils pusmaratons. 21km

Kādi ir mani mērķi gan misijas lieluzdevumā 14. maijā Rīgā, gan augstākminētajos startos, par to jau drusciņ vēlāk. Lieliem mērķiem nepieciešama arī dižkomanda vai viedo ļaužu pulks, kas tā vai savādāk, morāli, psiholoģiski, fiziski u.c. man palīdz gatavoties. Tā top. Un iespējams par to drīz.

Kā saka, čiva riva, vieta uz krekla ir brīva....