Projekts Etiopietis: misijas "Medības 89" starts!

Shalom! Kā jau iepriekš tiku minējis, tad drīzumā tiks izziņoti jaunie pašpasludinātā etiopieša mērķi, un - guess what?! – noliktais laiks ir klāt. Jā, tieši tā, akurāt šajā blogā arī taps skaidrs, kādi ir mani mērķi tuvākajiem mēnešiem, kam bez šaubām jākļūst par labākajiem manā līdzšinējā skrējēja karjerā.

Sāksim ar pašu galveno. Mana pamatdistance vienmēr ir bijusi pusmaratons (21.0975) un vismaz šobrīd tas tā paliek. Nevar zināt, ko nākotne nesīs, bet, kas attiecas uz tagadni, tad viennozīmīgi – pusmaratons ir un paliek mana svarīgākā distance, kur personiskais rekords nav vienkārši kaut kāds sasniegums, bet ļoti nozīmīgs uzdevums. Un tie, kas pašpasludināto pazīst nedaudz ilgāk, zina, ka pusmaratona dižmērķis viņam ir bijis jau agrāk

Kāds tad ir pusmaratons dižmērķis? Vispirms atgriezīsimies pagātnē – 2012.gada oktobrī Pārumu Jānis, lokālās aprindās saukts arī par Jay-P vai etiopieti/kenijieti, pusmaratonu noskrēja 1:31:56, respektīvi, tas bija pārliecinoši labākais (nākamais – kas tika noskriets šī gada pavasarī, bija četras minūtes štruntīgāks) pusmaratons. Mēnesi vēlāk, leģendārajā "Skrien Latvija" noslēguma pasākumā etiopietis publiski paziņoja, ka 2013.gadā tīko pēc pusmaratona zem 1:30:00 (jeb vienkāršā tautas valodā runājot – zem 90 minūtēm). 2013.gads tika sākts ar sezonas sākuma diviem labākajiem pusmaratoniem (ne tajās vieglākajās trasēs) tobrīd  (1:40:30 un 1:38:01), bet tad sekoja diezgan dramatiska lejupslīde. Nevēlos ieslīgt detaļās, bet, jā – to ietekmēja vairāku lietu kopums. Un man ir aizdomas, ka tikai kādi 30-40%, nu varbūt maksimums 50%, bija fiziskajā sagatavotībā, pārējais – galvā… 

Šī gada pavasarī allaž ne pārāk veiksmīgajā Liepājā (rezultāti runā paši par sevi, bet iespējams, ka vaina bija tajā, ka Liepāja vienmēr notika vasaras viducī t.i. karstākajā laikā) izskrēju otro visu laiku labāko pusmaratonu (nu labi, distances garums, lai paliek uz organizatoru sirdsapziņas, aizvien pilsētā runā, ka shēmotāji kaut ko ne līdz galam nomērīja, ibiom…)  un arī visas pārējās tendences liecina, ka etiopietis ir gatavs skriet ātrāk par 1:31:56 un varbūt pat ierakstīties 1:29:59. Ir tikai pāris lietas, kas tam būtu nepieciešamas:

- svara kategorijai jābūt stabilā etiopietī (zem 100)
- kondīcijai jābūt aptuveni kā Liepājā vai drīzāk Rīgā
- ogļhidrātu diēta ir diezgan būtisks priekšnoteikums
- psiholoģiskajai sagatavotībai jābūt šalomizētai

Kas attiecas uz pirmo punktu jeb "stabilo etiopieti", tad tas vien tāpēc, ka, jo vieglāks Tu esi, jo ātrāk pēc teorijas Tev būtu jāskrien. Lai gan, starp citu, visu laiku labāko pusmaratonu (to pašu leģendāro Siguldas 1:31:56) noskrēju ar svaru 102 kilo, kas ir ārpus stabila etiopieša robežām. Taču sportiskā forma bija lieliska, pirms tam bija ogļhidrātu diēta (tas reāli strādā) un pirmoreiz karjerā arī kompresijas zeķes. Un tās bija sacensības, kad es lidoju nevis skrēju. Ja vajadzētu, mierīgi varētu arī konīti iedzert, neizlejot, un uzkūpināt Kubas cigāru : ) 

P.S. Savulaik mans leģendārais tēvs teica, ka mans potenciāls pusmaratonā ir (vismaz) 1:22:00. Es tam ticu, un pie pašreizējās formas, bet advancētā etiopietī (89-93) tas droši vien būtu diezgan īzijs džobs vai vismaz tuvu tiem cipariem es būtu. Taču vispirms ierakstīsimies 89 minūtēs un pēc tam sāksim domāt par nākamo līmeni. Droši vien, ja mani nepiemeklētu skriešanas krīze 2013-2016., es jau sen būtu sasniedzis 89 minūšu mērķi, bet ar to jau dzīve interesanta, ka piedāvā dažādus surpraizus, izaicinājumus, eksāmenus un aukstu alu.

Mans galvenais dižuzdevums ir labot personisko rekordu pusmaratonā, taču medības esmu pieteicis arī īsākām distancēm – mazie dižmērķi ir personisko rekordu labojums arī 5 un 10 kilometru distancēs – attiecīgi, 20:11 (neoficiāli 19:21, bet trase nesertificēta un tā bija superforma) un 41:50 (tiesa, šīm distancēm gan "etiopieša" kategorija gan ir svarīga, jo tās tomēr ir īsākas distances, lai gan neoficiālais piecīša rekords ir sasniegts ar svaru ap centneri, tā ka tiec nu gudrs…).

Primārais uzdevums ir pusmaratons, bet arī 5 un 10 km distanču rekordiņi sildīs sirdi kā silts šņabis aukstā ziemas naktī. Tiesa, ja pusmaratona dižuzdevumu plānoju uz kādu no rudens pusmaratoniem (pagaidām vēl nezinu kuru tieši), tad sīcenītē rekordu ķeršana  būtu paveicama visdrīzāk vēl līdz tam. Kā arī, protams, kaifa ķeršana un skila kačāšana taku skrējienos like Stirnu buks, Cēsis Eco Trail, Patriots un tā tālāk. Par dalību visos neesmu drošs, lai gan Stirnu buks ar mani var diezgan stabili rēķināties. Jo tā ir abpusēja mīlestība bez nosacījumiem. Līdz septembrim apzināti pusmaratonos neskriešu, jo savas attiecības ar potenciāli siltu laiku zinu un pusītes sacensībās vairs neskrienu tikai skriešanas pēc. Ambīcijas, you know….

Un zemāk mači, kuros esmu vairāk vai mazāk ieinteresēts:
(iekļauti arī tie, kuri iepriekš listē nav bijuši)

29.07. Pokaiņu Stirnu buks
04.08. Liepājas stunda
05.08. Cēsis Eco Trail
12.08. Kuldīgas pusmaratons ( 5km vai 10km)
19.08. Milzkalna Stirnu buks
26.08. Latvijas čempionāts 10 km Piltenē
27.08. Ielūdz Ozolnieki (5km vai 10km)
09.09. We Run Riga (5km)
10.10. We Run Riga (10km vai 21km)
17.09. Valmieras maratons (21km)
23.09. Gaujas Senlejas Stirnu buks
24.09. Ozolnieki (5km)
07.10. Siguldas pusmaratons (21km)
21.10. Karostas Stirnu buks
22.10. Ozolnieku pusmaratons (21km vai 10km)
12.11. Skrējies Patriots
10.12. Ozolnieku Ziemas skrējiens (15km)

Projekts Etiopietis: gada jubilejs un šaloms latviskais

Shalom! Šokējoši un iespējams pat sensacionāli, bet kopš pašpasludinātā etiopieša pēdējā bloga paskrējušas vairāk nekā desmit dienas… ja esam precīzi, tad 11. Bet es jūtu jūsos neapmierinātību un skaļus čukstus  - sak, ko tas čalis klusē, kur blogs, vajag taču kaut ko interesantu palasīt! Ja vajag, tad vajag, pie sevis nomurmināja etiopietis, un sāka skricelēt viedās vārsmas.

Šajā laikā, kamēr blogs bija miegā, izrādās, ka apritēja Projekta "Etiopietis" gada jubileja. Ja esam precīzi un akurāti, tad ideja dzima 1./2.jūlijā Kocēnu novada "Vakarvējos", bet par oficiālo projekta dzimšanas dienu tiek saukts 7.jūlijs, kad par to publiski tika paziņots. Pirmais skrējiens notika vēl dienu vēlāk. Kas šī gada laikā paveikts?

Projekta "Etiopietis" sākotnējais mērķis bija tikt vaļā no dižspeķa jeb 22 000 – 27 000 gramu. Lai arī vēlāk nekā iecerēts, tas tika paveikts (sasniedzot mērķi 8.janvārī nevis kaut kurā tur oktobrī), kas ļauj apzināti un neapzināti atkal palaisties speķī (bet diez vai var teikt, ka ir sirdsapziņas pārmetumi – mūsu vājības norāda uz mūsu cilvēcību, galvenais, lai mēs spētu tās apzināties, ar savām vājībām cīnīties un tās neitralizēt). Šobrīd es neesmu etiopietī, bet nelielā puskulītī, taču kā Kira teica: "Tagad ir uzdevums" un uzdevums ir līdz rudenim būt stabilā etiopietī.

Atgriežoties pie paša projekta, tad pirmajam cēlienam sekoja otrais un to sauca par "Misiju maratons" , kur viss jau bija drusku savādāk un sarežģītāk – kilo kautiņā Tu tomēr pats kontrolē situāciju vairāk, kamēr maratons ir maratons – tas Tev nav izdzert aliņu 12.3 sekundēs. Tieši tāpēc droši vien maratona misija bija ar divejādām sajūtām – no vienas puses, iepriekšējais rezultāts tika uzlabots (3:49:51), no otras – ne 3h30 (kas būtu normāls rezultātiņš), ne 3h16 – 3h25 (kas bija potenciālais rezultāts, rēķinoties arī ar leģendāro maratona sienu), netika sasniegts. Pirmajā gadījumā piekāsa kājas, otrā motors (par šo zinātnieki gan vēl strīdas, pēta un analizē – pirms pētījumi nav pabeigti, es neuzdrošinos savu organismu aplaimot ar vēl vienu maratonu… taču loģiski, ka by default maratons, kaut kad un kaut kur, protams, ir manā plānā).

Ja pievēršamies projekta "Etiopietis" gada laikā saskrietajam, tad tās bijušas 330 dienas, 350 skrējieni un aptuveni  2900 kilometri. Zīmīgi, ka vairāk nekā 300 dienas bijušas pēc kārtas – kas norāda uz ieradumu, disciplīnu un tā tālāk. Un pat bez atpūtas dienām mans organisms jūtas šalomizēts, jo es jau esmu apzinājies, kurās dienās jāskrien vairāk, kurās var kādu viegliņo trīnīti vai piecīti nomaukt. Kad pirms diviem gadiem arī skrēju 100+ dienas pēc kārtas un cerēju uz greito kambeku, brīnījos, kur izpaliek rezultāts. Bet, ja Tu mauc kā robots, neieklausoties savā organismā, aizmirsti par rezultātu. Ķermeni ir jāklausa. Etiopieša laikā es cenšos ieklausīties un lūdzu:

- Best ever Ozolnieku ziemas skrējiens (1:06:05, 2016)
- 2nd best half marathon (1:35:48, Liepāja 2017)
- great half in best marathon (1:38:00)

Par pēdējo īstenībā vēl var piebilst, ka tā mana maratona pirmā pusīte labāko pusmaratonu listē būtu olimpiskajā sešiniekā, kas vien norāda, ka tajā dienā biju pasakainā formā, tik tāda problēmiņa, ka maratons ir 42.195 km.

Mūsu Latvija ir lieliska vieta, kur kačāt skilu un atpūsties, un, lai gan projektiski esmu "kaut kāds tur etiopietis", sirdī tīrs letiņš. Etiopieša gada jubileju, kā jau iepriekš feisītī tiku minējis, atzīmēju Kocēnu novada "Vakarvējos", savukārt tagad jau sākusies gatavošanās nākamajam cēlienam, kas notiek kur pie Dzintara jūras, kas Kurzemi vij. Nākamais cēliens ir nākamais mērķu kopums vai viens dižmērķis, kas tiks izziņots jau relatīvi tuvā laikā. Sekojiet līdzi informācijai presē vai sociālajos medijos : ) Bet līdz tam vai pēc tam… tiekamies Pokaiņu Stirnu bukā. Dižs,  vieds un apgarots shalom! 

Projekts Etiopietis: bauda dubļos un Vidzemes šaloms

Ja reiz vienmēr sāku ar shalom, tad tradīcijas lauzt nevar, tāpēc – shalom! Pilsētā un mežos droši vien pašpasludinātā etiopieša lojālie līdzjutēji ir pamanījuši, ka šamais aizvadītajā nedēļas nogalē ķēra kaifu Vidzemes augstienē.  Vispirms Veclaicenē, pēc tam Jaunpiebalgā. Tā viš i – no vecā jāiet (vai jāskrien) uz jauno.

Ja nemaldos, tad jau iepriekš tiku minējis, ka pēc šī gada pirmā pusgada dižmisijas (jo kā nu ne – otrajā pusgadā tak būs cita, par ko vēlāk) skriešanas motivācija un iedvesma bija tāda… ne cepta, ne vārīta. Sak, skrien skriešanas pēc, varbūt noķer kādu mazo kaifiņu, bet tādas lielas iedvesmas nav. Tā bija līdz Jāņu skrējienam Cēsīs, kur es beidzot atguvu lielo kaifu un sapratu, ka jā – Veclaicenes Kornetos jāskrien ir Stirnu buka Stirnu buka (hah, interesanti skan… bet es nepārrakstījos) distance, kas  bija kaut kur ap 24-25 kilometri.

Kāpēc ne Lūsis (34-35) vai Zaķis (11)? Jo pēc Jāņu skrējiena sapratu, ka Zaķis man atstās mazuma piegaršu, bet Lūsis varētu būt par daudz, turklāt ņēmu vērā Rīgas maratona pieredzi, kur mans organisms pēc/ap 33. kilometru aizgāja pa pieskari, bet 33 kilīši šosejā un takās ir divas dažādas operas. Tad nu lepni pieteicos distancei, kuru vēl nebiju jozis, respektīvi, Stirnu bukam.

Lai gan man principā patīk no sevis spiest maksimumu un es lielākoties to esmu darījis arī līdzšinējos taku skrējienos, šoreiz es sev pirms starta pateicu, በሩጫው ይደሰቱ, respektīvi, izbaudi skrējienu etiopieti, jo tas būs foršs. Sacīts, darīts! Un tāds tas arī bija. Dubļi, lietus, vairāki kritieni, slīdēšana pa dubļiem, viens nolauzts koks (perdono, bet satrūdējis jau bija) un tā tālāk. It kā tautā runā, ka bijusi dikti grūta trase un varbūt tā arī bija, bet tā kā biju sevi noskaņojis uz šalomizētu, baudpilnu skrējienu, tad pie katrām grūtībām pie sevis nosmējos, ka "pajāt" (to mēdz dēvēt arī par dižo po) un jozu, slīdēju vai rāpoju tālāk : ) Trase patiešām bija fantastiska (nu pasaka un sapnis vasaras naktī… vai dienā) un izaicinoša un finišā iejozu saguris, bet sakaifojies. Tagad saprotu, kā var cīnīties ar skriešanas iedvesmas un motivācijas trūkumu – ieskrien mežā, esi stirnu buks un kaifo! Punkts un āmen!

Pēc Stirnu buka sekoja mans pārgājienu festivāls jeb Pārumu salidojums Jaunpiebalgas novada Jēcos. Vakarā pēc SB nogāju 8km līdz leģendārajiem Lejas Mauragiem, tam sekoja vēl viens 12 km pārgājiens nākamajā dienā, un kaut kur pa vidu visam tam arī debija baskāju kanikrosā un pelde Gaujā. Pirmdien vēl arī, kārtojot biznesu, mazliet pastaigāju pa skaisto un liktenīgo Kuldīgu. Vēl +6km. Tad nu sanāca man varen foršas un aktīvas dienas un jūlija sākums.


Starp citu, pirmais pusgads ir garām un, ja tauta atceras, tad vēl aizvadītā gada decembrī es ieskicēju 2017.gada startus, sadalot tos trijās grupās: "visticamāk, jā", "ļoti ieinteresēts" un "varbūt piedalos". Ja atskatāmies uz pirmo pusgadu, tad no diviem "visticamāk, jā" abi realizējās (Zilo kalnu Stirnu buks un Lattelecom Rīgas maratons), no "ļoti ieinteresēts" trīs kļuva par īstenību (Liepājas pusmaratons, Iecavas sporta svētki un skrējiens "Jānis, Jānītis") un tikpat dažādu iemeslu dēļ nerealizējās (Noskrien ziemu Garkalnē, Daugavpils pusmaratons un Smeceres sila Stirnu buks). Un tika noskrieti divi starti, kas vispār nebija manā pirmssezonas kalendārā – Rozentāla skriešanas svētki Saldū un Aizkraukles pusmaratons. Abos gadījumos tie bija man tuvu cilvēku (radu, draugu), aicinājumi apvienot patīkamo ar lietderīgo , t.i. gan uzskriet, gan satikties. Un ļoti priecājos par šiem uzaicinājumiem. Aizkraukles pusmaratona dēļ secen gāja Smeceres sila buciņš, toties pavadīju laiku lieliskā kompānijā. Un, ja kas, Veclaicenes (Kornetu) Stirnu buks, kas gan notika jau 1. jūlijā, bija iezīmēts ar necilo "varbūt piedalos". Uh, labi, ka piedalījos, tik labs bija : )

Kas attiecas uz gada otro pusi, tad… šeit varam pavērot, kā mainījies mans viedoklis par skrienamajiem mačiem pirms pusgada un tagad:

P.S. Šajā listē nav iekļauts We Run Riga pusmaratons 10.09., bet varu pačukstēt, ka esmu tajā ieinteresēts : ) Vēl viena piebilde - kad pirms sezonas tika sastādīts kalendārs, nebija zināms, ka Siguldas pusīte un Iecavas rudens ir vienā dienā...