Ja reiz vienmēr sāku ar shalom, tad tradīcijas lauzt nevar, tāpēc – shalom! Pilsētā un mežos droši vien pašpasludinātā etiopieša lojālie līdzjutēji ir pamanījuši, ka šamais aizvadītajā nedēļas nogalē ķēra kaifu Vidzemes augstienē. Vispirms Veclaicenē, pēc tam Jaunpiebalgā. Tā viš i – no vecā jāiet (vai jāskrien) uz jauno.
Ja nemaldos, tad jau iepriekš tiku minējis, ka pēc šī gada pirmā pusgada dižmisijas (jo kā nu ne – otrajā pusgadā tak būs cita, par ko vēlāk) skriešanas motivācija un iedvesma bija tāda… ne cepta, ne vārīta. Sak, skrien skriešanas pēc, varbūt noķer kādu mazo kaifiņu, bet tādas lielas iedvesmas nav. Tā bija līdz Jāņu skrējienam Cēsīs, kur es beidzot atguvu lielo kaifu un sapratu, ka jā – Veclaicenes Kornetos jāskrien ir Stirnu buka Stirnu buka (hah, interesanti skan… bet es nepārrakstījos) distance, kas bija kaut kur ap 24-25 kilometri.
Kāpēc ne Lūsis (34-35) vai Zaķis (11)? Jo pēc Jāņu skrējiena sapratu, ka Zaķis man atstās mazuma piegaršu, bet Lūsis varētu būt par daudz, turklāt ņēmu vērā Rīgas maratona pieredzi, kur mans organisms pēc/ap 33. kilometru aizgāja pa pieskari, bet 33 kilīši šosejā un takās ir divas dažādas operas. Tad nu lepni pieteicos distancei, kuru vēl nebiju jozis, respektīvi, Stirnu bukam.
Ja nemaldos, tad jau iepriekš tiku minējis, ka pēc šī gada pirmā pusgada dižmisijas (jo kā nu ne – otrajā pusgadā tak būs cita, par ko vēlāk) skriešanas motivācija un iedvesma bija tāda… ne cepta, ne vārīta. Sak, skrien skriešanas pēc, varbūt noķer kādu mazo kaifiņu, bet tādas lielas iedvesmas nav. Tā bija līdz Jāņu skrējienam Cēsīs, kur es beidzot atguvu lielo kaifu un sapratu, ka jā – Veclaicenes Kornetos jāskrien ir Stirnu buka Stirnu buka (hah, interesanti skan… bet es nepārrakstījos) distance, kas bija kaut kur ap 24-25 kilometri.
Kāpēc ne Lūsis (34-35) vai Zaķis (11)? Jo pēc Jāņu skrējiena sapratu, ka Zaķis man atstās mazuma piegaršu, bet Lūsis varētu būt par daudz, turklāt ņēmu vērā Rīgas maratona pieredzi, kur mans organisms pēc/ap 33. kilometru aizgāja pa pieskari, bet 33 kilīši šosejā un takās ir divas dažādas operas. Tad nu lepni pieteicos distancei, kuru vēl nebiju jozis, respektīvi, Stirnu bukam.
Lai gan man principā patīk no sevis spiest maksimumu un es lielākoties to esmu darījis arī līdzšinējos taku skrējienos, šoreiz es sev pirms starta pateicu, በሩጫው ይደሰቱ, respektīvi, izbaudi skrējienu etiopieti, jo tas būs foršs. Sacīts, darīts! Un tāds tas arī bija. Dubļi, lietus, vairāki kritieni, slīdēšana pa dubļiem, viens nolauzts koks (perdono, bet satrūdējis jau bija) un tā tālāk. It kā tautā runā, ka bijusi dikti grūta trase un varbūt tā arī bija, bet tā kā biju sevi noskaņojis uz šalomizētu, baudpilnu skrējienu, tad pie katrām grūtībām pie sevis nosmējos, ka "pajāt" (to mēdz dēvēt arī par dižo po) un jozu, slīdēju vai rāpoju tālāk : ) Trase patiešām bija fantastiska (nu pasaka un sapnis vasaras naktī… vai dienā) un izaicinoša un finišā iejozu saguris, bet sakaifojies. Tagad saprotu, kā var cīnīties ar skriešanas iedvesmas un motivācijas trūkumu – ieskrien mežā, esi stirnu buks un kaifo! Punkts un āmen!
Pēc Stirnu buka sekoja mans pārgājienu festivāls jeb Pārumu salidojums Jaunpiebalgas novada Jēcos. Vakarā pēc SB nogāju 8km līdz leģendārajiem Lejas Mauragiem, tam sekoja vēl viens 12 km pārgājiens nākamajā dienā, un kaut kur pa vidu visam tam arī debija baskāju kanikrosā un pelde Gaujā. Pirmdien vēl arī, kārtojot biznesu, mazliet pastaigāju pa skaisto un liktenīgo Kuldīgu. Vēl +6km. Tad nu sanāca man varen foršas un aktīvas dienas un jūlija sākums.
Starp citu, pirmais pusgads ir garām un, ja tauta atceras, tad vēl aizvadītā gada decembrī es ieskicēju 2017.gada startus, sadalot tos trijās grupās: "visticamāk, jā", "ļoti ieinteresēts" un "varbūt piedalos". Ja atskatāmies uz pirmo pusgadu, tad no diviem "visticamāk, jā" abi realizējās (Zilo kalnu Stirnu buks un Lattelecom Rīgas maratons), no "ļoti ieinteresēts" trīs kļuva par īstenību (Liepājas pusmaratons, Iecavas sporta svētki un skrējiens "Jānis, Jānītis") un tikpat dažādu iemeslu dēļ nerealizējās (Noskrien ziemu Garkalnē, Daugavpils pusmaratons un Smeceres sila Stirnu buks). Un tika noskrieti divi starti, kas vispār nebija manā pirmssezonas kalendārā – Rozentāla skriešanas svētki Saldū un Aizkraukles pusmaratons. Abos gadījumos tie bija man tuvu cilvēku (radu, draugu), aicinājumi apvienot patīkamo ar lietderīgo , t.i. gan uzskriet, gan satikties. Un ļoti priecājos par šiem uzaicinājumiem. Aizkraukles pusmaratona dēļ secen gāja Smeceres sila buciņš, toties pavadīju laiku lieliskā kompānijā. Un, ja kas, Veclaicenes (Kornetu) Stirnu buks, kas gan notika jau 1. jūlijā, bija iezīmēts ar necilo "varbūt piedalos". Uh, labi, ka piedalījos, tik labs bija : )
Kas attiecas uz gada otro pusi, tad… šeit varam pavērot, kā mainījies mans viedoklis par skrienamajiem mačiem pirms pusgada un tagad:
P.S. Šajā listē nav iekļauts We Run Riga pusmaratons 10.09., bet varu pačukstēt, ka esmu tajā ieinteresēts : ) Vēl viena piebilde - kad pirms sezonas tika sastādīts kalendārs, nebija zināms, ka Siguldas pusīte un Iecavas rudens ir vienā dienā...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru