Shalom! Šokējoši un iespējams pat sensacionāli, bet kopš pašpasludinātā
etiopieša pēdējā bloga paskrējušas vairāk nekā desmit dienas… ja esam precīzi,
tad 11. Bet es jūtu jūsos neapmierinātību un skaļus čukstus - sak, ko tas čalis klusē, kur blogs, vajag
taču kaut ko interesantu palasīt! Ja vajag, tad vajag, pie sevis nomurmināja
etiopietis, un sāka skricelēt viedās vārsmas.
Šajā laikā, kamēr blogs bija miegā, izrādās, ka apritēja Projekta "Etiopietis" gada jubileja. Ja esam precīzi un akurāti, tad ideja dzima 1./2.jūlijā Kocēnu novada "Vakarvējos", bet par oficiālo projekta dzimšanas dienu tiek saukts 7.jūlijs, kad par to publiski tika paziņots. Pirmais skrējiens notika vēl dienu vēlāk. Kas šī gada laikā paveikts?
Projekta "Etiopietis" sākotnējais mērķis bija tikt vaļā no dižspeķa jeb 22 000 – 27 000 gramu. Lai arī vēlāk nekā iecerēts, tas tika paveikts (sasniedzot mērķi 8.janvārī nevis kaut kurā tur oktobrī), kas ļauj apzināti un neapzināti atkal palaisties speķī (bet diez vai var teikt, ka ir sirdsapziņas pārmetumi – mūsu vājības norāda uz mūsu cilvēcību, galvenais, lai mēs spētu tās apzināties, ar savām vājībām cīnīties un tās neitralizēt). Šobrīd es neesmu etiopietī, bet nelielā puskulītī, taču kā Kira teica: "Tagad ir uzdevums" un uzdevums ir līdz rudenim būt stabilā etiopietī.
Atgriežoties pie paša projekta, tad pirmajam cēlienam sekoja otrais un to sauca par "Misiju maratons" , kur viss jau bija drusku savādāk un sarežģītāk – kilo kautiņā Tu tomēr pats kontrolē situāciju vairāk, kamēr maratons ir maratons – tas Tev nav izdzert aliņu 12.3 sekundēs. Tieši tāpēc droši vien maratona misija bija ar divejādām sajūtām – no vienas puses, iepriekšējais rezultāts tika uzlabots (3:49:51), no otras – ne 3h30 (kas būtu normāls rezultātiņš), ne 3h16 – 3h25 (kas bija potenciālais rezultāts, rēķinoties arī ar leģendāro maratona sienu), netika sasniegts. Pirmajā gadījumā piekāsa kājas, otrā motors (par šo zinātnieki gan vēl strīdas, pēta un analizē – pirms pētījumi nav pabeigti, es neuzdrošinos savu organismu aplaimot ar vēl vienu maratonu… taču loģiski, ka by default maratons, kaut kad un kaut kur, protams, ir manā plānā).
Šajā laikā, kamēr blogs bija miegā, izrādās, ka apritēja Projekta "Etiopietis" gada jubileja. Ja esam precīzi un akurāti, tad ideja dzima 1./2.jūlijā Kocēnu novada "Vakarvējos", bet par oficiālo projekta dzimšanas dienu tiek saukts 7.jūlijs, kad par to publiski tika paziņots. Pirmais skrējiens notika vēl dienu vēlāk. Kas šī gada laikā paveikts?
Projekta "Etiopietis" sākotnējais mērķis bija tikt vaļā no dižspeķa jeb 22 000 – 27 000 gramu. Lai arī vēlāk nekā iecerēts, tas tika paveikts (sasniedzot mērķi 8.janvārī nevis kaut kurā tur oktobrī), kas ļauj apzināti un neapzināti atkal palaisties speķī (bet diez vai var teikt, ka ir sirdsapziņas pārmetumi – mūsu vājības norāda uz mūsu cilvēcību, galvenais, lai mēs spētu tās apzināties, ar savām vājībām cīnīties un tās neitralizēt). Šobrīd es neesmu etiopietī, bet nelielā puskulītī, taču kā Kira teica: "Tagad ir uzdevums" un uzdevums ir līdz rudenim būt stabilā etiopietī.
Atgriežoties pie paša projekta, tad pirmajam cēlienam sekoja otrais un to sauca par "Misiju maratons" , kur viss jau bija drusku savādāk un sarežģītāk – kilo kautiņā Tu tomēr pats kontrolē situāciju vairāk, kamēr maratons ir maratons – tas Tev nav izdzert aliņu 12.3 sekundēs. Tieši tāpēc droši vien maratona misija bija ar divejādām sajūtām – no vienas puses, iepriekšējais rezultāts tika uzlabots (3:49:51), no otras – ne 3h30 (kas būtu normāls rezultātiņš), ne 3h16 – 3h25 (kas bija potenciālais rezultāts, rēķinoties arī ar leģendāro maratona sienu), netika sasniegts. Pirmajā gadījumā piekāsa kājas, otrā motors (par šo zinātnieki gan vēl strīdas, pēta un analizē – pirms pētījumi nav pabeigti, es neuzdrošinos savu organismu aplaimot ar vēl vienu maratonu… taču loģiski, ka by default maratons, kaut kad un kaut kur, protams, ir manā plānā).
Ja pievēršamies projekta "Etiopietis" gada laikā saskrietajam, tad tās bijušas 330 dienas, 350 skrējieni un aptuveni 2900 kilometri. Zīmīgi, ka vairāk nekā 300 dienas bijušas pēc kārtas – kas norāda uz ieradumu, disciplīnu un tā tālāk. Un pat bez atpūtas dienām mans organisms jūtas šalomizēts, jo es jau esmu apzinājies, kurās dienās jāskrien vairāk, kurās var kādu viegliņo trīnīti vai piecīti nomaukt. Kad pirms diviem gadiem arī skrēju 100+ dienas pēc kārtas un cerēju uz greito kambeku, brīnījos, kur izpaliek rezultāts. Bet, ja Tu mauc kā robots, neieklausoties savā organismā, aizmirsti par rezultātu. Ķermeni ir jāklausa. Etiopieša laikā es cenšos ieklausīties un lūdzu:
- Best ever Ozolnieku ziemas skrējiens (1:06:05, 2016)
- 2nd best half marathon (1:35:48, Liepāja 2017)
- great half in best marathon (1:38:00)
Par pēdējo īstenībā vēl var piebilst, ka tā mana maratona pirmā pusīte labāko pusmaratonu listē būtu olimpiskajā sešiniekā, kas vien norāda, ka tajā dienā biju pasakainā formā, tik tāda problēmiņa, ka maratons ir 42.195 km.
Mūsu Latvija ir lieliska vieta, kur kačāt skilu un atpūsties, un, lai gan projektiski esmu "kaut kāds tur etiopietis", sirdī tīrs letiņš. Etiopieša gada jubileju, kā jau iepriekš feisītī tiku minējis, atzīmēju Kocēnu novada "Vakarvējos", savukārt tagad jau sākusies gatavošanās nākamajam cēlienam, kas notiek kur pie Dzintara jūras, kas Kurzemi vij. Nākamais cēliens ir nākamais mērķu kopums vai viens dižmērķis, kas tiks izziņots jau relatīvi tuvā laikā. Sekojiet līdzi informācijai presē vai sociālajos medijos : ) Bet līdz tam vai pēc tam… tiekamies Pokaiņu Stirnu bukā. Dižs, vieds un apgarots shalom!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru