Renesanse. Izlaušanās: "Jānis, Jānītis" un bicītis gaisā

Shalom! Katru gadu ap vasaras saulgriežiem, ja vien es neesmu štruntīgā formā vai nav pamodušies kaut kādi tur tarakāni, man ir zināma tradīcija - piedalīties tradicionālajā skrējienā "Jānis un Jānītis", kas šogad it kā esot noticis jau 31. reizi, lai gan par to vēl pat Cēsu pusē diskutē, kurš tad numuriņš īsti bijis skrējienam. Man gan principā vienalga par kopējiem skaitļiem, galvenais, ka es savus zinu, un patiesība ir kā uz delnas - šogad "Jānītī" skrēju jau sesto reizi.

Pirmās piecas bija izcili seksīgas no tāda skatu punkta, ka katrā nākamajā reizē uzlaboju iepriekš sasniegto rezultātu. Sava loma tur, protams, bija arī tam, ka starp 2012. un 2017.gadu (no 2013. līdz 2016. nepiedalījos) pamainījas trase, kļūstot vieglāka un līdzenāka. Šogad trase atkal bija mainījusies, iekļaujot pasākumā pāris Stirnu buka stila kalniņus, padarot skrējienu maķenīt izaicinošāku. Un es teiktu, ka arī valdzinošāku, jo iepriekšējais variants, kuru visumā "īzīgi" skrēju zem stundas, mazliet dzina uz miegu.

Pirms šī gada es nelaidu garām iespēju izvirzīt sev visaugstākos mērķus, tātad, atkal uzlabot rezultātu, kas kopš pērnā bija gluži vai seksīgais 57:24, bet principā pirms starta nobubināju kaut ko par 1:01:01, bet optimistiskā Dace teica, ka būšot 59:47 (vēlāk izrādījās, ka, ja par atskaites punktu ņem distanci, kas atbilst pērnā gada kilometrāžai, proti, 12.3, tad tiešām viņa bijusi Nostradamus). Līdzšinējais jūnijs startu ziņā bija ne cepts, ne vārīts, ja neskaita veiklo piejūras skrējienu, kur izcēlu zeltu. Pēc tam sekoja "tūristiņa" Stirnu buks un diskutabli vērtējamais veterānu čempis, kur no vienas puses piecīti noskrēju normāli, no otras - skaidrs, ka varēju labāk. Ja nebūtu karsti, ja būtu svaigāks un tā tālāk.

Pirms Cēsu "Jānis un Jānītis" festiņa pamodos ar pareizo jeb iepriekš jau pieminēto "dziedošo" noskaņojumu, respektīvi, jau no paša rīta bija diezgan liela pārliecība, ka noskriešu labi un tā, ka būšu apmierināts no sirds un no rajona. Mhm!

Jau pirmajā kilometrā ceļš veda kalnā augšup (nebija jau baigi baisais, bet pietiekami garš  un augšupejošs, lai bremzētu tempu), taču neskatoties uz to, pirmie 1000 metri bija pieklājīgi, proti, 4:28, kam sekoja vēl pieklājīgākais otrais kilometrs, kas izrādījās ātrākais (4:23). Ieskrienot mežiņā, nācās satikties ar jaukajiem Cēsu pauguriņiem, tāpēc, kaut kur viducītī temps nokritās drusciņ virs piecām minūtēm (trīs no četriem piecīšiem bija maigie, respektīvi, 5:05, 5:01, 5:03), izņemot septīto kilīti, kur bija vairāk par drusciņ - 5:27. Pēc tam, pārvarējis mazo krīzīti, es saodu finiša tuvumu, un atkal palīdu zem piecām minūtēm. 11. kilometrā, kad uzskrējām uz asfalta, es vispār pacēlos teju spārnos un izskrēju dalītu otro ātrāko kilīti (4:28). Pilsētas robežās pārvarējis vēl pāris mazpaugurus, nesos uz finišu kā ķerts, taču stundā tomēr neierakstījos - 1:00:17 (oficiālie rezultāti saka, ka 1:00:08, bet tādā gadījumā es nezinu, ko organizatori pīpē - varētu padalīties). It kā mazliet žēl, ka  drusciņš pietrūka, bet no otras puses man nav, ko sev pārmest - bija pagrūti, bet spēciņus atdevu krietni un patika arī sajūtas un tendences distancē, kas pēc diviem kontroversāliem startiem, ir svarīgi.

Manuprāt, pēc trases konfigurācijas, šī gada skrējienu var pielīdzināt 2009. - 2012.gada rezultātiem, kas savukārt nozīmē, ka progress turpinās.  Rezumē - savā vecuma grupā 15.vieta, kopvērtējumā 34.vieta no 152., bet starp Jānīšiem - septītais. Jāņi ir ātri, tas ir fakts, jo manā grupā pirmās divas vietas izcēla tieši čali, kas nākamajā dienā pēc skrējiena svinēja vārda dienu.

Pēc "Jānīša" jaušu labas tendences. Trīs mēnešus līdz sezonas pirmajam pusmaratonam, kas, visticamāk, būs Valmierā, varu parādīt bicīti Mārim, lai šis saprot, kas ir kas. Pārāk gan lekties vēl nevar, jo taku skrējienos viņš mani tāpat piesmej kā Dons Pedro tiklo Huanitu, bet gan jau arī takās mans bicītis parādīsies. Vismaz Cēsis parādīja, ka esmu skilfulīgs arī mežā. Varbūt jaunie treila apavi devuši iedvesmojošu spērienu pa gandrīz tvirto pakaļu? : )

Nākamais starts Pilssalas Stirnu buks Alūksnē (esmu jau pieteikts bukam, bet, kas zina... varbūt... varbūt beidzot laiks lūsim). Pēc tam neviens starts īsti neuzbudina. Un 27.jūlijā startā jau viens no sezonas svarīgākajiem notikumiem: pārgājiens Andrupene - Mauragi. Apsolos tā laikā arī drusciņ paskriet. Mazliet actiņas mirdz arī Cēsu ECO trail augusta sākumā, kas pāris dienas pēc lielās staigāšanas.

Jay-P un "Jānis, Jānītis"
2009. - 1:22:20
2010. - 1:07:30
2012. - 1:04:20
2017. - 58:05
2018. - 57:24
2019. - 1:00:17

Renesanse. Izlaušanās: Taškenta, staigulis un soļotājs

Shalom, viedā un apgarotā skrējēju nācija. Pēdējā laikā pilsētā manīta tendence, ka es vairs nerakstu blogu pēc katrām sacensībām, bet tikai pēc katrām otrajām. Tā kā nu jau pie durvīm klauvē trešās, bet pēc iepriekšējām divām neko neesmu sarakstījis, tad metu kaunu pie malas un piesēdos pie savas rakstāmmašīnas, lai padalītos ar jums domās.

Pēdējie piedzīvojumi par kuriem stāstīju iepriekš bija Olaines apļi un Carnikavas piejūras skrējiens. Kopš tā laika pamanījos piedalīties gan Kalnsētas Stirnu bukā, gan Latvijas Sporta Veterānu savienības vasaras sporta spēlēs, kur gan skrēju, gan soļoju, bet lai viss nebūtu vienā ķiršu ķīselī, tad par visu pēc kārtas jeb par katrām sacensībām atsevišķi.

Kalnsētas Stirnu buks
Būdams relatīvi gudrs, Stirnu buka trešajā posmā pieteicos buka distancei, kas bija ap 23 kilcīšiem. Ar šo arī buka distance izvirzījās līderpozīcijās (septītā reize), apsteidzot zaķēntiņu (6x) un stabilā bronzas pozīcijā (4x) atstājot lūsi, kas nav skriets jau vairāk kā gadu. Atceros, ka pirms Kalnsētu buciņa man nebija tas vajadzīgais pirmsstarta noskaņojums, kad gribas dziedāt un laimē diet. Nepārprotiet, prāts man bija tīri priecīgs, jo katrs Stirnu buks tomēr ir svētki, bet, ja nav "dziedošais" noskaņojums, tad var gadīties, ka briest ziepes.

Diena Saldū bija visumā karsta, kas man baigo sajūsmu neradīja, bet pirms starta jutos visumā normāli. Mhm, arī pirmais (līdzenais) kilometrs teica, ka viss kārtībā, "Tu tīri pieklājīgi joz uz priekšu" - 5:12 min/km. Jau trešajā kilometrā bija sprinta etaps un vēl kaut kāds traks kalns, taču tie tika pievarēti ar zināmu eleganci. Taču apjausma, ka šodien nav skrienamā diena jau bija ieradusies. Tā pavisam jaudīgi viņa par sevi noziņoja kādā septītajā kilometrā, un drīz vien es jau sāku veikt aprēķinus, cik palicis līdz finišam. Faktiski, tik nepiedodami ātri domāt par finišu var zaķī, bet ne jau bukā. Organisms ierubīja zilo, mirgojošo podziņu "bijvullen" ar skaņu "din, din, din" (savulaik, skarbajos deviņdesmitajos, kad es pa kluso, sīcis būdams, maucu spēļu automātus, kur lielākais laimests bija astoņi lati,šāda reakcija automātam bija brīdī, kad tas aparāts bija iztukšots), signalizējot, ka steidzami jāpapildina enerģijas krājumi.

Dzirdināšanas punktā dzēru kā Jāņos, bet īpašas jēgas no tā nebija - enerģija tik un tā dila straujāk nekā mani kilogrami šajā pavasarī. Nācās atskārst, ka šis nav stāsts par ātru vai pieklājīgu buku, bet gan "sevis aizvilkšanu līdz finišam tūristiņa režīmā". Ja vēl ēnā un meža takās es uz priekšu tiku skrienot, tad saulē bija absolūtais organisma veto, sak, "dari, ko gribi - rāpo, ej, lien, nodarbojies ar jogu, bet skriet es atsakos". Un šeit nebija runa par klausīšanu vai neklausīšanu, man īsti nebija izvēles. Droši vien jebkurā citā reizē, kad saule mani nedušī un ir skrienamā diena, es distanci veiktu kādu pusstundu ātrāk un aptuveni pusstundu ātrāk mani arī gaidīja finišā, bet... sirsnīgi izstaigājies distances otrajā pusē, mazliet arī patipinājis un pēdējo kilometru, meža vēsuma ieskauts, pat cienījami uzskrējis, savus 22.5 kilo veicu bez piecām minūtēm trijās stundās. Pf. Tagad zināšu, ka tas ir laiks, kad bezalkoholiskais alus jau ir beidzies : )

Faktiski katru gadu man ir kāds štruntīgs starts, tāpēc ķert gruzi baigās jēgas nav un nebija. Pērn Līgatnē "krampju ballītē" es biju vidēji vēl lēnāks, štruntīgs starts bija arī Tērvetē, kur man otrajā pusē "izrubīja enerģijas padevi", taču šodienas acīm skatoties temps pat neskatoties uz to bija lūša distancei tīri normāls. 2017.gadā man bija Milzkalnes "atsisto ribu" lūsis, bet 2016. gadā es vispār biju apvēlies kā klimpa.

LSVS vasaras sporta spēles
Veterānu mačos jau laicīgi biju nolēmis soļot tikai garāko distanci jeb 5000 metrus un tikpat arī skriet, mēģinot labot personisko rekordu piecītī, kas, kā vēsta statistikas grāmatas, ir 20:15 (nevis 15 minūtes pirms Panorāmas, bet 20 minūtes un 15 sekundes). Soļošanā, ņemot vērā milzīgo konkurenci, galvenais uzdevums, protams, bija izcelt zeltu. Skaidrs, ka mana soļošanas tehnika pat uz brāļa fona ir riktīgs Koka Klucis Konstantīns, nemaz nerunājot par tēta graciozo soli - tur es noteikti izskatītos pēc zīdaiņu rāpošanas sacensību dalībnieka : )

Soļošana aizvadītās sestdienas rītā bija pirmā no manām disciplīnām un es pirmajos apļos ieguvu relatīvi drošu pārsvaru pār brāli. Tik relatīvi drošu, ka ātri vien sāku domāt jau par skriešanu, bet Dzinča tādas lietas nepiedod. Un tiesneši arī. Kāds no referijiem, bet noteikti ne Ojārs Pārums (hm, interešu konflikts?!) man iešķieba brīdinājumu par neiztaisnotu kāju, kamēr Dzintars, izmantojot iespēju, deldēja manu pārsvaru. It kā tas bija pietiekami drošs, lai pirmais tiktu līdz finišam, tomēr nolēmu nodrošināties un pēdējā aplī pieliku soli, izceļot otro zeltu 35+ grupā šogad. Rezultātu nav vērts pieminēt, jo nav vērts pieminēt. Kuš!

3-4 stundas vēlāk jau bija piecītis skriešanā, kur man bija vienalga par dalībnieku skaitu un izcīnīto vietu, galvenais bija cipars rezultāta ailītē. Sākums jau bija tīri seksīgs - pirmo km noriņķojot pa 3:51. Starplaikā starp soļošanu un skriešanu gaiss gan atkal bija uzsilis līdz Taškentas apmēriem un pēc pirmā kilometra to varēja tīri labi just. Tāpēc arī temps kritās strauji un nežēlīgi, ātri izgaisinot manas fantāzijas par personiskā rekorda cienīgu piecīti - otrais kilometrs bija 4:09, bet par trešo un ceturto kautri jāpiever acis - 4:23 un 4:25. Pēdējā kilometrā gan laikam sakopoju viss enerģijas rezerves un spiedu laukā cik var - 4:06 un galarezultātā piecītis pa 20:55. Vēsture liecina, ka šis stabili ir mans TOP5 rezultāts piecītī, ieņemot ceturto pozīciju.

Rezumē
Man pašam ir sajūta, ka vasarā, iespējams, karstā laika ietekmē, bet iespējams citu objektīvu un subjektīvu iemeslu ietekmē mana sportiskā forma ir drusciņ kritusies. Kaut kas nevelk. Ātriem pirmajiem kilometriem seko jaušami gausāki nākamie. Ne kā pavasara Liepājā, kad dešukā visi kilometri bija stabili starp 4:09 un 4:19. Taču kā saka gudrie, tad "trust the process". Ne velti vasarās no pusmaratoniem izvairos, baudot Stirnu bukus. Diženajiem rudens pusmaratoniem gatavošanās notiek pēc plāna.

23. jūnijā "Jānis, Jānītis" 12 km skrējiens, jūlijā Alūksnes (Pilssalas) Stirnu buks un pārgājiens Andrupene - Mauragi, bet pēc tam jau seko pēdējais jaudīgais treniņu cēliens, gatavojoties personiskajam rekordam pusmaratonā. Bet patiesībā es tam gatavojos visu laiku. Fiziski, mentāli un tā tālāk. Mhm!

Renesanse. Izlaušanās: Olaine, Carnikava un zibenszellis

Shalom! Iespējams daļa tautas ir pamanījusi, ka kaut kur es esmu skrējis, kaut ko pat novinnējis, bet blogs kā nav parādījies tā nav. Tas faktiski nozīmē, ka bloga pieraksti brieduši manā galvā, noklājušies ar digitālajiem putekļiem un gaidījuši, kad beidzot es tos likšu uz papīra. Vai šajā gadījumā - datora ekrānā. Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu un alus ir garšīgs : ) Tad nu par visu pēc kārtas!

Pirms nedēļas piedalījos "Olaines apļos" - tās ir sacensības, kurās piedalos gados, kad rudenī tiek jaudīgi labots pusmaratona rekords. Tas nekas, ka līdz šim gadam es Olainē biju skrējis tikai vienreiz (2012.). Šoruden pārbaudīsim vai mana teorija ir pareiza vai es  vienkārši labi braucu ar muti : ) Protams, izvēlējos garāko jeb 16 km distanci, lai saprastu, pirmkārt, cik labi turu tempu garākā kusakā un visumā līdzenā trasē, un, otrkārt, pārbaudītu, ko saka mana pēda, lai varētu izdarīt secinājumus par to, cik paklausīga tā būs lieliskajos rudens pusmaratonos.

Olaines skrējienu iesāku veikli un fiksi, pirmo kilīti skrienot faktiski ar līderiem. Nu labi, uz pēdām gluži neminu, bet puiki turējās man kādus 20-30 metrus priekšā. Laikrādis manu veiklību apstiprināja - 4:06min/km. Pirmajam, asfaltētajam, kilometram, sekoja ieskriešana mežā, takas un līkloči un temps, protams, manāmi kritās, noslīdot uz 4:28. Kādā brīdī es sāku shēmot, ka "te jau nekas jēdzīgs nebūs", "man šodien neskrienas" un tā tālāk, turklāt galvā tomēr visu to salīdzināju līdzeno Liepājas čiriku un takaini kalnainajām Cēsīm, kas nav prāta darbs. Ar tādām muļķībām skrējiena laikā nevajag nodarboties, jo augstas intensitātes skrējienā aprēķini galvā var gadīties arī kļūdaini, turklāt katra trase ir atšķirīga, segumi atšķiras, augstuma metri atšķiras un vispār ikviena diena atšķiras no citas, tai skaitā arī skriešanas ziņā. Lietderīgāk par aprēķiniem galvā ir visādas citas pārdomas, piemēram, "Cik sver ponijs?"  : )

Štrunts ar ponijiem, bet Olainē pēc tam, kad temps nokritās uz 4:28, turpinājumā tas stabili migrēja no 4:26 līdz 4:46, atkarībā no seguma, reljefa un tml. Sākotnēji nez kāpēc man tas šķita baigi štruntīgi, bet pēc tam sapratu, ka tā vis gluži nav, jo tās taču ir takas un tur gribot negribot Tu nevari bliezt kā uz asfalta. Atmetot visus aprēķinus un vēl visādas īpatnas domas, priekpilni skrēju pretī finišam, turklāt pēdējā kilometrā mani gribēja apdzīt kāds čalis, bet es sapratu, ka es to negribu pieļaut un nodemonstrēju olainiešiem savu finiša spurtu. Ping un gatavs! Pēdējais kilometrs bija dalīti otrais ātrākais (4:26) aiz zibenīgā pirmā. Kopējā distance bija 16.57km, laiks distancē 1:15:54. Zinot manas spējas noturēt tempu un pieņemot, ka nākamajos 4.5 kilīšos plīsiena nebūtu, man sanāktu viens varen pieklājīgs (taku) pusmaratons - aptuveni 1:36:35 - (nu vai minūtīti vēlāk, ja beigās tomēr kaut kāds plīsieniņš ciemā atnāktu, bet ņemot vērā, ka tās ir takas, pārnesot šito plezīru uz asfaltu, joziens būtu ātrāks) tā manā pusmaratonu listē būtu stabila TOP6 pusīte, kas nozīmē, ka visas dumās domas distancē bija gaužas pupu mizas un patiesībā es ļoti labi briestu rudens pusmaratoniem. Un jā, pēda, lai arī aizvien mazliet izsaka iebildes, tomēr liek noprast, ka 21km ļautu man noskriet ņipri un stipri.

Savukārt šonedēļ izlēmu uzskriet Carnikavā, kur otro gadu pēc kārtas piedalījos piejūras skrējienā. No rīta speciāli uzkāpu uz svariem, lai saprastu vai vispār kvalificējos pelmenīšu kategorijai, respektīvi, grupai "100 + kilogrami". Uzkāpu un nopriecājos - kūku rīt nenāksies, biju drusciņ virs simtiņa, taču tie bija "droši pāris tūkstoši gramu" : ) Visticamāk, ja Carnikavā varētu skriet bračka, izvēlētos "V30" vai "V Tautas" grupu, bet tā kā brālim bija darīšanas Latgalē, nācās  viņu aizvietot. Mhm. Pirms starta man bija kādi trīs mērķīši - uzvarēt smagsvaros, uzlabot pagājušā gada rezultātu un visbeidzot - pamēģināt ieskriet 6.5 kilometru distances absolūtajā trijniekā. Attiecībā uz trešo mērķi biju piesardzīgi optimistisks, jo nevarēja jau zināt, cik veikls esmu vai neesmu uz tievo un jauno čaļu fona. Sev par pārsteigumu izrādījās, ka esmu zibenīgs : )

Sāku tikpat veikli kā Olainē, pirmo kilometru novicijot pa 4:06. Jā, iekārtojos uzreiz aiz spicākajiem puikiem, pirmos kilometrus skrienot kā ceturtais (bet starp visiem puikāniem - gan tiem, kas skrēja 6.5, gan tiem, kas 13). Drusciņ priekšā bija kāds sprigans jaunēklis, kurš vēlāk mani palaida priekšā, bet atrauties neļāva. Zīmīgi, ka salīdzinot Olaini ar Carnikavu, identiski bija pirmie divi km - 4:06 un 4:28. Nākamie divi bija kāpās  un pie jūras, ceturtajā sabremzējos līdz pat 4:56, bet jaunēklis aizvien elsoja man aiz muguras. Nē, patiesībā, manuprāt, es elsoju skaļāk, bet čalis iespējams vienkārši gaidīja, kad plīsīšu, lai varētu mani apdzīt. Vienubrīd jau tā kā laidu viņu garām, no trases vidus pārvirzoties maliņā un šķiet, ka pat drusku samazināju soli, sak, nu skrien taču garām! Bet viņš spītīgi turējās aizmugurē. Tad padomāju - nu labi, ja Tu šitā, tad elpo manus putekļus : ) Tuvojoties finišam un noslēdzošajam aplim stadionā domāju, ka šeit nu gan jaunība varētu nokost pieredzi. Stadionā ieskrējām kopā, faktiski plecu pie pleca, bet pēc tam kāpināju tempu, baigi neskatoties vai man kāds aiz muguras ir vai nav. Ieskrēju finišā, pārliecinoši uzlaboju pērnā gada rezultātu (6.15km, 27:15min - pērn gan man uzmērījās vien 5.77km un pa 27:30), 100+ grupu novinnēju, bet lielākais pārsteigums bija, ka izrādījos absolūti ātrākais 6 (ar kapeikām) kilometru distancē. Labs "emo boost" kā teiktu Māris!

Spriganais jaunēklis, kas man sastādīja tik labu konkurenci, ka pēdējo kilometru atkal nesos kā vēja ķerts (tikpat ātri kā pirmo - 4:06km/min) izrādās beigās atpalika daudz - tajos 350 metros pamanījās zaudēt pusminūti jeb 30 sekundes. Visticamāk, saprata, ka aršana nebūs un mani nenoķers, tāpēc baigi netrakoja, jo redzēju, ka finišā jau ieskrien pavisam vieglā solītī un nekur nesteidzoties. Cīņa ar viņu izrādījās arī cīņa par absolūti ātrākā skrējēja godu 6 kilometru distancē, lai gan absolūti ātrākos neapbalvoja, kas gan ir nieki. Drīz redzēju ieskrienam arī nākamo simtnieku, ar kuru pārmiju pāris vārdus un vēlāk secināju, ka šams pirms nedēļas skrējis 30km Daibē (tur kur tas dullais treils ar dullajiem augstuma metriem bijis). Cepuri nost! Vienmēr esmu cienījis un apbrīnojis tos, kuri skrien. Un kopš senseniem laikiem, kad metu i 40 kilogramus, i vēl nesenā pagātnē, kad metu 27, dziļu respektu no manis nopelna tie (un tās), kas ir smagāki par, sauksim to tā, vidusmēra skrējēju. Es zinu, cik grūti ir skriet, kad Tev līdzi ir kaudze lieku cukurpaku : ) Man jau arī tagad vēl dažas liekas ir, bet pie šī jautājuma intensīvi tiek strādāts, lai rudenī viss būtu "pēc plāna".

Vispār uzkāpjot uz pjedestāla, tika apšaubīts fakts, ka man varētu būt vairāk par simtiņu, bet šīs šaubas izgaisināja Dacīte, šaubu pilnajām dāmām pasakot, ka ņiprais ikrs Pārums nu gan ir virs 100. Ir, ir. Pat pēc finiša vēl bija pāris gramus, visticamāk kādus 1500 vai 1750 : )

Olaine un Carnikava apliecināja, ka projekta "Etiopietis" šīs sezonas apakšprojekts "Renesanse. Izlaušanās" virzās pareizajā virzienā, jo vismaz tur, kur skriets pērn, rezultāti tiek uzlaboti, arī dažādu kilometru cipari uzrāda tendences, kādas nav bijušas kopš leģendārā 2012.gada. Baigi pašapmierinātībā Kubas cigāru gan kūpināt nevajadzētu, jo lielākoties tomēr divpadsmitā gada cipari ir drusciņ, drusciņ labāki, tāpēc līdz rudenim vēl nāksies sviedrus paliet.

Jūnijā rīcības plānā ir vēl trīs starti - 8.jūnijā Stirnu buks Saldū (laikam jau tomēr buks nevis lūsis), 15.jūnijā LSVS veterānu čempionātā 5km soļošana Salaspilī un 23.jūnijā, protams, "Jānis, Jānītis" Cēsīs. Tiekamies trasē!