Pirms nedēļas piedalījos "Olaines apļos" - tās ir sacensības, kurās piedalos gados, kad rudenī tiek jaudīgi labots pusmaratona rekords. Tas nekas, ka līdz šim gadam es Olainē biju skrējis tikai vienreiz (2012.). Šoruden pārbaudīsim vai mana teorija ir pareiza vai es vienkārši labi braucu ar muti : ) Protams, izvēlējos garāko jeb 16 km distanci, lai saprastu, pirmkārt, cik labi turu tempu garākā kusakā un visumā līdzenā trasē, un, otrkārt, pārbaudītu, ko saka mana pēda, lai varētu izdarīt secinājumus par to, cik paklausīga tā būs lieliskajos rudens pusmaratonos.
Olaines skrējienu iesāku veikli un fiksi, pirmo kilīti skrienot faktiski ar līderiem. Nu labi, uz pēdām gluži neminu, bet puiki turējās man kādus 20-30 metrus priekšā. Laikrādis manu veiklību apstiprināja - 4:06min/km. Pirmajam, asfaltētajam, kilometram, sekoja ieskriešana mežā, takas un līkloči un temps, protams, manāmi kritās, noslīdot uz 4:28. Kādā brīdī es sāku shēmot, ka "te jau nekas jēdzīgs nebūs", "man šodien neskrienas" un tā tālāk, turklāt galvā tomēr visu to salīdzināju līdzeno Liepājas čiriku un takaini kalnainajām Cēsīm, kas nav prāta darbs. Ar tādām muļķībām skrējiena laikā nevajag nodarboties, jo augstas intensitātes skrējienā aprēķini galvā var gadīties arī kļūdaini, turklāt katra trase ir atšķirīga, segumi atšķiras, augstuma metri atšķiras un vispār ikviena diena atšķiras no citas, tai skaitā arī skriešanas ziņā. Lietderīgāk par aprēķiniem galvā ir visādas citas pārdomas, piemēram, "Cik sver ponijs?" : )
Štrunts ar ponijiem, bet Olainē pēc tam, kad temps nokritās uz 4:28, turpinājumā tas stabili migrēja no 4:26 līdz 4:46, atkarībā no seguma, reljefa un tml. Sākotnēji nez kāpēc man tas šķita baigi štruntīgi, bet pēc tam sapratu, ka tā vis gluži nav, jo tās taču ir takas un tur gribot negribot Tu nevari bliezt kā uz asfalta. Atmetot visus aprēķinus un vēl visādas īpatnas domas, priekpilni skrēju pretī finišam, turklāt pēdējā kilometrā mani gribēja apdzīt kāds čalis, bet es sapratu, ka es to negribu pieļaut un nodemonstrēju olainiešiem savu finiša spurtu. Ping un gatavs! Pēdējais kilometrs bija dalīti otrais ātrākais (4:26) aiz zibenīgā pirmā. Kopējā distance bija 16.57km, laiks distancē 1:15:54. Zinot manas spējas noturēt tempu un pieņemot, ka nākamajos 4.5 kilīšos plīsiena nebūtu, man sanāktu viens varen pieklājīgs (taku) pusmaratons - aptuveni 1:36:35 - (nu vai minūtīti vēlāk, ja beigās tomēr kaut kāds plīsieniņš ciemā atnāktu, bet ņemot vērā, ka tās ir takas, pārnesot šito plezīru uz asfaltu, joziens būtu ātrāks) tā manā pusmaratonu listē būtu stabila TOP6 pusīte, kas nozīmē, ka visas dumās domas distancē bija gaužas pupu mizas un patiesībā es ļoti labi briestu rudens pusmaratoniem. Un jā, pēda, lai arī aizvien mazliet izsaka iebildes, tomēr liek noprast, ka 21km ļautu man noskriet ņipri un stipri.
Savukārt šonedēļ izlēmu uzskriet Carnikavā, kur otro gadu pēc kārtas piedalījos piejūras skrējienā. No rīta speciāli uzkāpu uz svariem, lai saprastu vai vispār kvalificējos pelmenīšu kategorijai, respektīvi, grupai "100 + kilogrami". Uzkāpu un nopriecājos - kūku rīt nenāksies, biju drusciņ virs simtiņa, taču tie bija "droši pāris tūkstoši gramu" : ) Visticamāk, ja Carnikavā varētu skriet bračka, izvēlētos "V30" vai "V Tautas" grupu, bet tā kā brālim bija darīšanas Latgalē, nācās viņu aizvietot. Mhm. Pirms starta man bija kādi trīs mērķīši - uzvarēt smagsvaros, uzlabot pagājušā gada rezultātu un visbeidzot - pamēģināt ieskriet 6.5 kilometru distances absolūtajā trijniekā. Attiecībā uz trešo mērķi biju piesardzīgi optimistisks, jo nevarēja jau zināt, cik veikls esmu vai neesmu uz tievo un jauno čaļu fona. Sev par pārsteigumu izrādījās, ka esmu zibenīgs : )
Sāku tikpat veikli kā Olainē, pirmo kilometru novicijot pa 4:06. Jā, iekārtojos uzreiz aiz spicākajiem puikiem, pirmos kilometrus skrienot kā ceturtais (bet starp visiem puikāniem - gan tiem, kas skrēja 6.5, gan tiem, kas 13). Drusciņ priekšā bija kāds sprigans jaunēklis, kurš vēlāk mani palaida priekšā, bet atrauties neļāva. Zīmīgi, ka salīdzinot Olaini ar Carnikavu, identiski bija pirmie divi km - 4:06 un 4:28. Nākamie divi bija kāpās un pie jūras, ceturtajā sabremzējos līdz pat 4:56, bet jaunēklis aizvien elsoja man aiz muguras. Nē, patiesībā, manuprāt, es elsoju skaļāk, bet čalis iespējams vienkārši gaidīja, kad plīsīšu, lai varētu mani apdzīt. Vienubrīd jau tā kā laidu viņu garām, no trases vidus pārvirzoties maliņā un šķiet, ka pat drusku samazināju soli, sak, nu skrien taču garām! Bet viņš spītīgi turējās aizmugurē. Tad padomāju - nu labi, ja Tu šitā, tad elpo manus putekļus : ) Tuvojoties finišam un noslēdzošajam aplim stadionā domāju, ka šeit nu gan jaunība varētu nokost pieredzi. Stadionā ieskrējām kopā, faktiski plecu pie pleca, bet pēc tam kāpināju tempu, baigi neskatoties vai man kāds aiz muguras ir vai nav. Ieskrēju finišā, pārliecinoši uzlaboju pērnā gada rezultātu (6.15km, 27:15min - pērn gan man uzmērījās vien 5.77km un pa 27:30), 100+ grupu novinnēju, bet lielākais pārsteigums bija, ka izrādījos absolūti ātrākais 6 (ar kapeikām) kilometru distancē. Labs "emo boost" kā teiktu Māris!
Spriganais jaunēklis, kas man sastādīja tik labu konkurenci, ka pēdējo kilometru atkal nesos kā vēja ķerts (tikpat ātri kā pirmo - 4:06km/min) izrādās beigās atpalika daudz - tajos 350 metros pamanījās zaudēt pusminūti jeb 30 sekundes. Visticamāk, saprata, ka aršana nebūs un mani nenoķers, tāpēc baigi netrakoja, jo redzēju, ka finišā jau ieskrien pavisam vieglā solītī un nekur nesteidzoties. Cīņa ar viņu izrādījās arī cīņa par absolūti ātrākā skrējēja godu 6 kilometru distancē, lai gan absolūti ātrākos neapbalvoja, kas gan ir nieki. Drīz redzēju ieskrienam arī nākamo simtnieku, ar kuru pārmiju pāris vārdus un vēlāk secināju, ka šams pirms nedēļas skrējis 30km Daibē (tur kur tas dullais treils ar dullajiem augstuma metriem bijis). Cepuri nost! Vienmēr esmu cienījis un apbrīnojis tos, kuri skrien. Un kopš senseniem laikiem, kad metu i 40 kilogramus, i vēl nesenā pagātnē, kad metu 27, dziļu respektu no manis nopelna tie (un tās), kas ir smagāki par, sauksim to tā, vidusmēra skrējēju. Es zinu, cik grūti ir skriet, kad Tev līdzi ir kaudze lieku cukurpaku : ) Man jau arī tagad vēl dažas liekas ir, bet pie šī jautājuma intensīvi tiek strādāts, lai rudenī viss būtu "pēc plāna".
Vispār uzkāpjot uz pjedestāla, tika apšaubīts fakts, ka man varētu būt vairāk par simtiņu, bet šīs šaubas izgaisināja Dacīte, šaubu pilnajām dāmām pasakot, ka ņiprais ikrs Pārums nu gan ir virs 100. Ir, ir. Pat pēc finiša vēl bija pāris gramus, visticamāk kādus 1500 vai 1750 : )
Olaine un Carnikava apliecināja, ka projekta "Etiopietis" šīs sezonas apakšprojekts "Renesanse. Izlaušanās" virzās pareizajā virzienā, jo vismaz tur, kur skriets pērn, rezultāti tiek uzlaboti, arī dažādu kilometru cipari uzrāda tendences, kādas nav bijušas kopš leģendārā 2012.gada. Baigi pašapmierinātībā Kubas cigāru gan kūpināt nevajadzētu, jo lielākoties tomēr divpadsmitā gada cipari ir drusciņ, drusciņ labāki, tāpēc līdz rudenim vēl nāksies sviedrus paliet.
Jūnijā rīcības plānā ir vēl trīs starti - 8.jūnijā Stirnu buks Saldū (laikam jau tomēr buks nevis lūsis), 15.jūnijā LSVS veterānu čempionātā 5km soļošana Salaspilī un 23.jūnijā, protams, "Jānis, Jānītis" Cēsīs. Tiekamies trasē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru