Renesanse. Izlaušanās: Taškenta, staigulis un soļotājs

Shalom, viedā un apgarotā skrējēju nācija. Pēdējā laikā pilsētā manīta tendence, ka es vairs nerakstu blogu pēc katrām sacensībām, bet tikai pēc katrām otrajām. Tā kā nu jau pie durvīm klauvē trešās, bet pēc iepriekšējām divām neko neesmu sarakstījis, tad metu kaunu pie malas un piesēdos pie savas rakstāmmašīnas, lai padalītos ar jums domās.

Pēdējie piedzīvojumi par kuriem stāstīju iepriekš bija Olaines apļi un Carnikavas piejūras skrējiens. Kopš tā laika pamanījos piedalīties gan Kalnsētas Stirnu bukā, gan Latvijas Sporta Veterānu savienības vasaras sporta spēlēs, kur gan skrēju, gan soļoju, bet lai viss nebūtu vienā ķiršu ķīselī, tad par visu pēc kārtas jeb par katrām sacensībām atsevišķi.

Kalnsētas Stirnu buks
Būdams relatīvi gudrs, Stirnu buka trešajā posmā pieteicos buka distancei, kas bija ap 23 kilcīšiem. Ar šo arī buka distance izvirzījās līderpozīcijās (septītā reize), apsteidzot zaķēntiņu (6x) un stabilā bronzas pozīcijā (4x) atstājot lūsi, kas nav skriets jau vairāk kā gadu. Atceros, ka pirms Kalnsētu buciņa man nebija tas vajadzīgais pirmsstarta noskaņojums, kad gribas dziedāt un laimē diet. Nepārprotiet, prāts man bija tīri priecīgs, jo katrs Stirnu buks tomēr ir svētki, bet, ja nav "dziedošais" noskaņojums, tad var gadīties, ka briest ziepes.

Diena Saldū bija visumā karsta, kas man baigo sajūsmu neradīja, bet pirms starta jutos visumā normāli. Mhm, arī pirmais (līdzenais) kilometrs teica, ka viss kārtībā, "Tu tīri pieklājīgi joz uz priekšu" - 5:12 min/km. Jau trešajā kilometrā bija sprinta etaps un vēl kaut kāds traks kalns, taču tie tika pievarēti ar zināmu eleganci. Taču apjausma, ka šodien nav skrienamā diena jau bija ieradusies. Tā pavisam jaudīgi viņa par sevi noziņoja kādā septītajā kilometrā, un drīz vien es jau sāku veikt aprēķinus, cik palicis līdz finišam. Faktiski, tik nepiedodami ātri domāt par finišu var zaķī, bet ne jau bukā. Organisms ierubīja zilo, mirgojošo podziņu "bijvullen" ar skaņu "din, din, din" (savulaik, skarbajos deviņdesmitajos, kad es pa kluso, sīcis būdams, maucu spēļu automātus, kur lielākais laimests bija astoņi lati,šāda reakcija automātam bija brīdī, kad tas aparāts bija iztukšots), signalizējot, ka steidzami jāpapildina enerģijas krājumi.

Dzirdināšanas punktā dzēru kā Jāņos, bet īpašas jēgas no tā nebija - enerģija tik un tā dila straujāk nekā mani kilogrami šajā pavasarī. Nācās atskārst, ka šis nav stāsts par ātru vai pieklājīgu buku, bet gan "sevis aizvilkšanu līdz finišam tūristiņa režīmā". Ja vēl ēnā un meža takās es uz priekšu tiku skrienot, tad saulē bija absolūtais organisma veto, sak, "dari, ko gribi - rāpo, ej, lien, nodarbojies ar jogu, bet skriet es atsakos". Un šeit nebija runa par klausīšanu vai neklausīšanu, man īsti nebija izvēles. Droši vien jebkurā citā reizē, kad saule mani nedušī un ir skrienamā diena, es distanci veiktu kādu pusstundu ātrāk un aptuveni pusstundu ātrāk mani arī gaidīja finišā, bet... sirsnīgi izstaigājies distances otrajā pusē, mazliet arī patipinājis un pēdējo kilometru, meža vēsuma ieskauts, pat cienījami uzskrējis, savus 22.5 kilo veicu bez piecām minūtēm trijās stundās. Pf. Tagad zināšu, ka tas ir laiks, kad bezalkoholiskais alus jau ir beidzies : )

Faktiski katru gadu man ir kāds štruntīgs starts, tāpēc ķert gruzi baigās jēgas nav un nebija. Pērn Līgatnē "krampju ballītē" es biju vidēji vēl lēnāks, štruntīgs starts bija arī Tērvetē, kur man otrajā pusē "izrubīja enerģijas padevi", taču šodienas acīm skatoties temps pat neskatoties uz to bija lūša distancei tīri normāls. 2017.gadā man bija Milzkalnes "atsisto ribu" lūsis, bet 2016. gadā es vispār biju apvēlies kā klimpa.

LSVS vasaras sporta spēles
Veterānu mačos jau laicīgi biju nolēmis soļot tikai garāko distanci jeb 5000 metrus un tikpat arī skriet, mēģinot labot personisko rekordu piecītī, kas, kā vēsta statistikas grāmatas, ir 20:15 (nevis 15 minūtes pirms Panorāmas, bet 20 minūtes un 15 sekundes). Soļošanā, ņemot vērā milzīgo konkurenci, galvenais uzdevums, protams, bija izcelt zeltu. Skaidrs, ka mana soļošanas tehnika pat uz brāļa fona ir riktīgs Koka Klucis Konstantīns, nemaz nerunājot par tēta graciozo soli - tur es noteikti izskatītos pēc zīdaiņu rāpošanas sacensību dalībnieka : )

Soļošana aizvadītās sestdienas rītā bija pirmā no manām disciplīnām un es pirmajos apļos ieguvu relatīvi drošu pārsvaru pār brāli. Tik relatīvi drošu, ka ātri vien sāku domāt jau par skriešanu, bet Dzinča tādas lietas nepiedod. Un tiesneši arī. Kāds no referijiem, bet noteikti ne Ojārs Pārums (hm, interešu konflikts?!) man iešķieba brīdinājumu par neiztaisnotu kāju, kamēr Dzintars, izmantojot iespēju, deldēja manu pārsvaru. It kā tas bija pietiekami drošs, lai pirmais tiktu līdz finišam, tomēr nolēmu nodrošināties un pēdējā aplī pieliku soli, izceļot otro zeltu 35+ grupā šogad. Rezultātu nav vērts pieminēt, jo nav vērts pieminēt. Kuš!

3-4 stundas vēlāk jau bija piecītis skriešanā, kur man bija vienalga par dalībnieku skaitu un izcīnīto vietu, galvenais bija cipars rezultāta ailītē. Sākums jau bija tīri seksīgs - pirmo km noriņķojot pa 3:51. Starplaikā starp soļošanu un skriešanu gaiss gan atkal bija uzsilis līdz Taškentas apmēriem un pēc pirmā kilometra to varēja tīri labi just. Tāpēc arī temps kritās strauji un nežēlīgi, ātri izgaisinot manas fantāzijas par personiskā rekorda cienīgu piecīti - otrais kilometrs bija 4:09, bet par trešo un ceturto kautri jāpiever acis - 4:23 un 4:25. Pēdējā kilometrā gan laikam sakopoju viss enerģijas rezerves un spiedu laukā cik var - 4:06 un galarezultātā piecītis pa 20:55. Vēsture liecina, ka šis stabili ir mans TOP5 rezultāts piecītī, ieņemot ceturto pozīciju.

Rezumē
Man pašam ir sajūta, ka vasarā, iespējams, karstā laika ietekmē, bet iespējams citu objektīvu un subjektīvu iemeslu ietekmē mana sportiskā forma ir drusciņ kritusies. Kaut kas nevelk. Ātriem pirmajiem kilometriem seko jaušami gausāki nākamie. Ne kā pavasara Liepājā, kad dešukā visi kilometri bija stabili starp 4:09 un 4:19. Taču kā saka gudrie, tad "trust the process". Ne velti vasarās no pusmaratoniem izvairos, baudot Stirnu bukus. Diženajiem rudens pusmaratoniem gatavošanās notiek pēc plāna.

23. jūnijā "Jānis, Jānītis" 12 km skrējiens, jūlijā Alūksnes (Pilssalas) Stirnu buks un pārgājiens Andrupene - Mauragi, bet pēc tam jau seko pēdējais jaudīgais treniņu cēliens, gatavojoties personiskajam rekordam pusmaratonā. Bet patiesībā es tam gatavojos visu laiku. Fiziski, mentāli un tā tālāk. Mhm!