Pašpasludinātā atgriešanās: E8: -0.5 (-10.4 / + 14.4): mutes (ne)disciplīna un rekordi

 Shalom! "Ja gribi nomest svaru, skrien tukšā dūšā," – reiz teica vieds sensejs. Patiesībā tas "reiz" biju šodien pēcpusdienā un viedais sensejs ir mans tētis. Es gan tobrīd jau biju noskrējis, bet viņa viedo padomu gandrīz biju realizējis – dūša man bija diezgan patukša, ņemot vērā, ka apēdu diezgan pieklājīgu kūkas "Napoleons" gabalu un izdzēru kafiju bez cukura, bet ar stēviju. Ja skrējiens ir no rīta (kā tas bija arī šajā gadījumā), tad nekad neesmu ēdis daudz, tikai pieklājības pēc iemetis kaut ko kuņģī un uzdzēris pa virsu kafiju.

Kas attiecas uz kafiju, tad jau pieminētā stēvija būs mani samaitājusi – šonedēļ tīri intereses pēc pamēģināju kafiju ar cukuru – karotes piebēru kā parasti tiku bēris savulaik – tfu, pļē, veh, cik salda. Pēc vienas krūzes ātri atgriezos pie stēvijas. Sieva gan stēviju nav atzinusi par labu esam, sak, garšo pēc kaut kādām ""medicīniskām zālēm". Par medicīnu nezinu, bet kā jau iepriekš noskaidrojām, tad stēvija tulkojumā no Dievs vien sazina kādas valodas ir "meduszāle".

Tātad, cukuru es jau pieminēju, ja? Par to, ka mutes disciplīna man principā klibojusi pēdējā laikā, jūs jau esat lasījuši. Parasti gan tas notika neviļus – es teiktu, vājuma brīžos, kad smarža iecērtas nāsīs tik ļoti, ka cilvēka grēcīga daba nespēj pretoties gastronomiskām izvirtībām. Šonedēļ bija citādāk – es grēkoju apzināti, atklāti un bez sirdsapziņas pārmetumiem.  Kāpēc? Nu kā uz to skatās… No vienas puses, es gribēju pārbaudīt, ko par to saka mani Vācijā ražotie svari, bet no otras – nē, nu vienkārši gribējās rīt (vakar un šodien arī gribējās rīt). Un, ja virtuvē brīnišķīgi smaržo – kā gan Tu negribēt!

Tagad varam uz aliņu vai četriem saderēt, ka nākamnedēļ svara kritums būs līdzīgs, ja ne lavīnai, tad no pirmā stāva loga krītošam kaķim gan?! Vienkārši, izmantojot savas zināšanas, skaitļus un tālāk, esmu pamanījis, ka mēness fāžu faktors tiešām strādā. Kad ir augošs, tad speķi sadedzināt ir ārkārtīgi grūti, savukārt dilstošā mēnesī lido lejup kā Fēlikss Baumgartners no stratosfēras (tiem, kuri nezina, iesaku iegūglēt). Nākamnedēļ, starp citu, sākas dilstošs mēness.

Kas attiecas uz šīs nedēļas pilnmēnesi un svara peripetijām, tad nedēļas sākumā viss bija pēc likumiem – briestot mēnesim, brieda mani tauki. Pilnmēness sabrieda sestdien no rīta un faktiski nedēļas otrā puse arī bija tā, kad kilo un grami lēnām, bet tīri pievilcīgi sāka iet uz leju. Atkal sanācis viens pārliecinošs tualetes apmeklējuma rezultāts jeb mīnus 0.5 kilo, savukārt kopējā katlā tas nozīmē pirmo desmit kilo pazaudēšanu (-10.4), taču līdz mērķim vēl aizvien vairāk par pusi – teju 14 ar pusi kilo. Galvenais neizēsties augušā mēnesī un izmantot dilstoša mēness priekšrocības, you know?!

Skriešanas ziņā viss pēc plāna – piektā nedēļa pēc kārtas ar 80+ kilometriem, kas nedaudz neplānoti gada īsākajā mēnesī noveda pie rekorda mēnesī saskrietajos kilometros – 327.1. Iespējams, ka tas arī šogad paliks ražīgākais mēnesis, lai gan – kas zina. Martā briest šādi tādi izaicinājumi, tā, ka apgriezienus gan jau nāksies vismaz drusku nomest. Un, ja vien ķīnieši neturpinās ēst sikspārņus, suņus, vāveres un skudrulāčus, gan jau arī visādi kroņa vīrusi atstiepsies tāpat kā visi citi sūdi iepriekšējos gadsimtos, un mēs atkal varēsim maukt sacensībās.  To arī novēlu, brāļi un māsas. Shalom!

11. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 82.2 km 
kg mīnusā: -0.5
kg mīnusā kopā: -10.4
līdz mērķim: +14.4 

Pašpasludinātā atgriešanās: E7: -0.4 (- 9.9 / +14.9): uztura brīvbūtība un trakais orangutans

Shalom! Teju vai neticami – atkal blogs ir divas nedēļas pēc kārtas, taču kā gan nebūs, ja speķbūtība iet uz leju? Tas nekas, ka cipari ir mazi, arī mīnus 10 vai 100 grami ir rādītājs, bet te pat veseli… pag, pag, par visu pēc kārtas.

Pēc iepriekšējās nedēļas (drīzāk jau triju nedēļu) svara krituma, mazliet palaidu sevi frīstailā – atļāvos uzēst arī kaut ko eļļā ceptu, vairāk arī miltu ēdienus. Piemēram, cepti un vārīti kartupeļi, makaroni, kotletes… Mhm, mana sieva gatavo brīnišķīgas kotletes, bērni viņas ēd, sieva ēd, bet man atliek tikai pasmaržot. Un, ak vai, kā smaržo. Jo ilgāk smaržo, jo vairāk gribas, un brīdī, kad neviens neredz, iemetu kotletīti barības vadā. Kādas piecas. Varbūt vairāk. Vēsture par to klusē…

Kā varat noprast, mutes disciplīna klibo jau divas nedēļas pēc kārtas (varbūt pat vairāk), jo līdzās augstākminētajiem ēdieniem maucu iekšā arī vafeles un bulkas. Protams, varbūt ne grēcīgos apjomos, bet tomēr, ja salīdzina ar mēnesi vecu vēsturi, kad faktiski biju tīrs veģetārietis (līdz vegānam nedavelku – vārītas olas maucu bez sirdsapziņas pārmetumiem, ceptas tad, kad sieva saka, ka pagatavojusi sasodīti gardu omleti, bet nav kas apēd…), pārmaiņas ir diezgan būtiskas.

Šajā nedēļā gan krietni samazināju cukura lietošanu uzturā (kuš, vafeles un bulkas neskaitās), jo kafijai tagad pievienoju stēviju (pilsētā runā, ka kaut kāds veselīgs augs, saukts arī par meduszāli). Garšo savādāk, bet tāpat pietiekami labi, lai es mauktu 3-5 lielās kafijas krūzes dienās. Dietologi un uztura speciālisti iespējams tagad nosirmo, bet kā teica sirmais gastroenteroloģijas sensejs Danilāns: "Kafija ir veselīgāka par zāļu tēju. Dzer kaut četras tasītes". Ok, varbūt mums ar Daņilu ir atšķirīgs viedoklis par vārda "tasīte" nozīmi, bet man pa lielam 500ml krūze ir tasīte.

Ja uzturā ir zināms frīstails, tad par skriešanu to vis nevar teikt. Tur ir stabilitāte, disciplīna un kontrole. Pat manā vairāk nekā 10 gadus garajā karjerā (statistiķi saka, ka rit jau 13. gads) nav bijis tā, ka piecas nedēļas pēc kārtas noskrieti vismaz 80 kilometri, kā arī 17 treniņi pēc kārtas, kad skrējiena garums pārsniedz 10 kilometrus. Skaidrs, ka ne jau katru dienu gribas skriet un laimē diet – ir reizes, kad pēc kilometra šķiet, ka jāvelkas mājās un jāatver alus, bet pēc otrā, trešā vai piektā kilometra domas mainās – jānoskrien, kas plānots un tad var atvērt to, kas nopelnīts. Dienas ir raibas kā dzeņa vēders – vienā var būt absolūts stragls, nākamajā Tu jau vari maukt kā aptracis orangutans, kurš mūk no divtik aptrakuša jenota. Arī aizvadītajā nedēļā tādi gadījumi bija.

Žēl (jeb drīzāk – sūdīgi), ka nav un pagaidām nebūs sacensību, kur var pārbaudīt savu sportisko formu – es tomēr esmu tīrs maču skrējējs un treniņos man grūti no sevis izspiest maksimumu. Taču, ja mači vēl pāris mēnešus būs pauzē dēļ "Fiņs Luņs apēda sikspārni un paralizēja pasauli uz pāris gadiem", tad man ir plāns kā sevi izklaidēt.

10. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 83.0 km
kg mīnusā: -0.4
kg mīnusā kopā: -9.9
līdz mērķim: +14.9

Pašpasludinātā atgriešanās: E6: -2.4 (+15.4): amerikāņu kalniņu mūžīgais starojums

Shalom! Blogs atkal kādas pāris nedēļas tika aizsūtīts atvaļinājumā, un jā – jūs visu pareizi saprotat – tas ir tāpēc, lai viss "uz papīra" izskatītos smuki. Lai gan no otras puses – tur bija arī slinkums kaut ko rakstīt, tādējādi kādas 20 dienas par pašpasludinātā atgriešanās panākumiem nekādu ziņu nebija. Skeptiķi, skauģi un Māris teiktu, ka "novērojama selektīva pozitīvo gadījumu atlase", uz ko es varu atbildēt, ka to paģēr sabiedriskās attiecības tēla veidošanā. Un taisnība būs visiem. Vai arī tikai man!

Kilometri iepriekšējās trijās nedēļās krājās stabili – akurāt 80+ nedēļā. Tādējādi izveidojusies tāda amizanta situācija, ka šī gada pusotrā mēnesī esmu noskrējis vairāk kilometru nekā pērn pirmajā pusgadā un turpinot tendences, nebūs brīnums, ja aprīlis tiks iesākts ar vairāk kilometriem nekā 2020.gadā visā tā garumā tika salasīts. No vienas puses tas ilustrē 2020. kā slinko gadu, no otras – 2021. gada sākuma jaudu. Lai gan ne vienmēr viss slēpjas kilometros, taču man tā ir vienkāršāk aizlidināt speķi pa gaisu. Un arī pats process tīri labi patīk.

Ar kilometriem viss labi, bet kā ar kilogramiem, jūs jautāsiet? Šeit varētu veikt salīdzinājumu ar amerikāņu kalniņiem. Pirms trim nedēļām diezgan īsā laika sprīdī tika pakāsti 3 kilo, kas principā veidoja arī visu nedēļas bilanci. Bet kā jau 69. gadus pirms mūsu ēras atzina viedais senebreju filozofs Kuške Hašmankušs: "Kas viegli zudis, viegli var rasties", un tieši tā bija arī šajā situācijā. Nākamo septiņu dienu griezumā ātri pakāsties cipari ātri atleca atpakaļ, pat neskatoties uz to, ka tika ievērota mutes gastronomiskā disciplīna un tikai nākamajā nedēļā atkal lēzeni slīdēja lejup pa nogāzi. Principā nebija nekādu problēmu uzrakstīt blogu, bet… kaut kā slinkums.

Vērojot šīs nedēļas tendences, lēzenums tika ieturēts, lai gan mutes disciplīna sāka klibot – vakaros pie ledusskapja tika notiesāts labs gabals desas luņķa, siers vispār maukts iekšā uz nebēdu, saldskābā maize piedāvājumā arī tika iekļauta un arī kartupeļus (pārsvarā vārītus, bet pa kluso arī ceptus) nekautrējos ēst. Ak, jā, arī ceptas sēklas, ko piebērt ķirbju biezzupai, viena bulciņa, vafeles, trīsarpus mazas pankūkas ar cukuru. Vēl ari ir tāds daiļrunīgs fakts, ka pirms dažām nedēļām, precīzi nepateikšu, kādā jaukā vakarā psiholoģiski salūzu un divu minūšu laikā apriju piecas ceptas karbonādes (labi, ka vājums brīdis bija tik īss…) Un šeit nemaz netiek uzskatīti izdzertās kafijas (jā, jā, nu protams, ka ar pienu un cukuru) vai alus (pieņemsim, ka bezalkoholiskā) litrāža.  Un ar to visu – cipars iet uz leju! Jūs teiktu – jā, bet atmetot miltu produktus, cukuru un tā tālāk, cipari ietu uz leju ar virsskaņas ātrumu. Ko lai es jums saku – teikt jūs varat daudz ko, bet YOLO* un karbonādes ir garšīgas, kafija, siers un desa –  lieliski! Un, jo vairāk skrien, jo vairāk ir pelnījis.  

Galvenais, protams, pārvarēt nākamo vājuma brīdi, kā tas bija ar tām piecām karbonādēm, lai amerikāņu kalniņu mūžīgais starojums neizstarotos uz nākamo reizi, kad uzkāpšu uz svariem. Tiktāl viss ir labi. Tūlīt tiks pakāsti pirmie 10, un turpinot tendences, grandiozā pašpasludinātā atgriešanās varētu rezultēties tuvāk vasarai. Konkrētas prognozes veikt būtu tas pats, kas zīlēt kafijas biezumos. Lai gan rīt mēģināšu paskatīties kafijas biezumos – ja nu tur redzu Vovas Putina vai Covid-19 ēras beigas. Principā der abi divi.

7., 8., 9. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 242.5 km
kg mīnusā: -2.4
kg mīnusā kopā: -9.5
līdz mērķim: +15.4