6. un 7. nedēļa: mistiski zudusī nedēļa un -2.8kg (+14.8)

Labdien, visi etiopieši, puskuiļi un kuiļi... kā arī, protams, pilnīgi normāli cilvēki. Vai pamanījāt, ka pirms nedēļas aizdomīgā kārtā nebija "Etiopieša" projekta sestās nedēļas rezumē? Nepamanījāt? Brīnišķīgi! Pamanījāt? (jā, zinu, ka vismaz divi cilvēki pamanīja, tātad – no sirds pateicoties saviem lojālajiem sekotājiem). Hm, ko lai saku - pats zvanīju uz projekta preses dienestu, bet tur visu laiku aizņemts : ) Tādējādi arī miglā tīts - kur tas viedais sacerējums bija noklīdis, jo vēsture par to klusē....

Mēdz teikt, ka pēc kalniem nāk lejas un pēc lejām nāk kalni pa kuriem skrien briedis ar alni. Pirms divām nedēļām es biju relatīvā kalnā, sak, pirmoreiz projektā normāli noskrieta nedēļa un kilīši arī krituši kā lielas sniega pārslas kādā ziemas rītā (atceros, ka bērnībā es uz lielām sniega pārslām vienmēr skatījos ar sajūsmu). Jā, nākamā nedēļa, atzīšos, skriešanas ziņā bija krietni grēcīgāka - tik div reizīt un tik piecpā kilomīters (rupji rēķinot, kaut kādi 35% no iepriekšējās nedēļas). Tad es sev pajautāju - labi, dēls, etiopietītī Tu varbūt tiksi, bet kā Tu domā 8. oktobrī noskriet pusmaratonu?

Visā, kas saistās ar skriešanu, patiesībā lielākā problēma ir paņemt, saņemt(ies) un iziet skriet. Respektīvi, grozies kā gribi (vislabāk gan grozīties smuki), slinkums ik pa laikam, lai neteiktu, ka bieži, mēģina sastādīt kompāniju. Reizēm viņam tas sanāk, reizēm nē. Bet tas viss ir normāli un piederas pie lietas – nav jau dzīve gluži kā maijpuķīšu pļava ar rozā tauriņiem. Šur tur arī čūskas (kārdinājumi) ložņā, šur tur ērkšķi pa kājām maisās. Pofig – visi šķēršļi ir pārvarami!

Runājot par uzturu un šuri muri – jā, arvien biežāk gribas pagrēkot – sak, uzkost čipsīšus pie aliņa, kādu desas luņķi notiesāt, iemest māgā rupjmaizīti un kā Ivanam uzdzert virsū 2.0 kefīru : ) Šodien Alfā redzēju čali, kas ēda picu – vispār jā, kārdinājums bija, bet nesalūzu. Tāpat arī mani mīluļi ķiploku grauzdiņi pagaidām respektē manu vēlmi kādu laiku padzīvot bez viņiem. Alus arī vairs skumji neskatās no letes, sak, "eu, Jankāāā, nopērc mani, es zinu, ka Tev nereāli gribas". Varbūt tāpēc, ka aiz cieņas pret alu, es par viņu nedēļas nogalēs atceros : )

Lai vai kā, divu nedēļu laikā mīnusiņam esam piemetuši 2.8kg, kas dod vidēji 1.4kg nedēļā – jā, tas mazliet attālina no mērķa izpildes līdz 8. oktobrim, taču ir pozitīvas tendences, kas liek domāt, ka ir potenciāls sešu nedēļu laikā aizlaist podā nepieciešamos 14.8kg. Pat, ja līdz 8. oktobrim tas netiek paveikts – kā teiktu Paffendorf: "Everybody be cool. You – be cool". Projekts "Etiopietis" turpināsies vismaz līdz mērķa izpildei. Un šobrīd ir tas patīkamais moments, kad jūti, ka solis paliek vieglāks, krekls paliek lielāks un šorti ar jāšņorē ciešāk. Would you give me a favor and push me to the next level?

Yeah, God made me cool!

6. un 7. nedēļas kopsavilkums: 
noskriets: 38.23
noiets: 32.0
kg mīnusā: -2.8kg
kg līdz mērķim: 14.8
plāna izpildes potenciāls: 83.9% (-6.4)

5.nedēļa: grēciņš un vēlreiz -2.2kg (+17.6)

Piektā nedēļa slavenajā projektā "Etiopietis" aizvadīta, un un pamazām sāk parādīties tendences krist uz dažādiem uztura grēciņiem. Bet kā sacīt jāsaka – vai tad es neesmu cilvēks? Jā, tieši tā – ja ļoti gribas, tad drīkst... : )

Pēc olimpiskā pārgājiena, iespējams, mazliet atslābu – sak, labs darbiņš, kas padarīts, esmu pelnījis aukstu alu (un pat vairākus) un tā tālāk. Sacīts, darīts. Alu studijā un dzīve ir skaista arī ar tulznām uz kājām (patiesībā, lai to secinātu, nemaz nevajag pivčiku, bet pivčiks tomēr iekrāso ikdienu savādākās krāsās grozies kā gribi). Tulznu dēļ man nācās paņemt nelielu atpūtu, bet neko daudz tas neietekmēja – divas dienas bez skriešanas, tad visādi krutie mūsdienu plāksteri un skrien, kuilīti, skrien! Un tā nu es arī skrēju. Ceturtdien noskrēju garāko distanci pēdējo četru mēnešu laikā, svētdien to ciparu pārsitu, un pie reizes arī sasniedzu skriešanā ražīgāko nedēļu šogad (šeit gan var pavīpsnāt bārdā, jo kādreiz tādi cipari nedēļā bija mans iztikas minimums).

Svētdien, starp citu, skrēju divreiz, un ne bez iemesla – kā jau teicu, tad biju kritis uz grēciņa, un tas notika tieši dienu iepriekš jeb sestdien. Bija mums viens neliels festiņš, un kad ir alus ribās, tad jābūt uzmanīgam – ēdiens var pats lūgties tikt mutē. Un tā nu grēcīgais Jānītis bez kautrēšanās un pieticības gan mazīti ielika māgā (labi, ka rupjo), gan desu (jā, garšīga, taču apšaubu, vai baigi veselīga). Štopēja, ka maz nemetās! Tā, ka pieļauju, ka kaut kas aizgāja arī sliktajos tauciņos, tāpēc svētdien sevi nolēmu sodīt – vispirms nojozu 11km, bet vakarā, izbaudot arī lietusgāzes, piemetu klāt vēl nepilnus sešus. Un kas patīkami – maz pamazām solītī sāk parādīties lielāks vieglumiņš, lai gan vēl joprojām esmu kuilī (līdz puskuilim vēl pietrūkst, nemaz nerunājot par etiopieti). 

 Lai vai kā, neskatoties uz visādiem grēciņiem, ko, iespējams, veiksmīgi izdevās notušēt ar skriešanu, piektajā nedēļā mīnusiņš tikpat liels, kā pirms nedēļas – akurāt mīnus 2.2kg. Varbūt, ka atmetot grēciņu, būtu trīnītis, bet moš pat vairāk. Bet no otras puses – ēst to, ko nedrīkst, vai vismaz to, kas nebūtu ieteicams, taču ir tik cilvēcīgi un saprotami. Un reizēm drīkst. Galvenais aliņam neuzkost grauzdiņus, kombinācijā ar "Super Netto" kotletēm, kam virsū lētā majonēze un plusā vēl visādi štrunti : )

-2.2kg vēl nedaudz mani pietuvina mērķim, un līdz "Etiopieša" finālam 8.oktobrī, cerams, Siguldas ielās, astoņas nedēļas, kā arī 17 ar pusi kilīši. Respektīvi, nolauzta aptuveni viena trešdaļa no iecerētā, bet plāna izpildes potenciāls atkal nedaudz uzlabojies – kā tagad moderni teikt – palielinājies par 3.8 procentpunktiem, sasniedzot 90.5%. Viena čaklāka nedēļa un pakāpsimies virs simtiņa. Lai gan štrunts par simtiņu, galvenais, lai 8.augustā "kg līdz mērķim" ir 0.00 vai -1.01, vai jebkas ar mīnusiņu. Īzī pīzī džob!

5.nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 40.0km
noiets: 28.5km
kg mīnusā -2.2kg
kg līdz mērķim: 17.6
plāna izpildes potenciāls: 90.5% (+3.8)

4.nedēļa: olimpiskie 50km un -2.2kg (+19.8)

Projektā "Etiopietis" aizvadītas jau četras nedēļas no 13, kas nozīmē, ka praktiski ir veikta 1/3. Lai gan oficiāli šī robeža laikam tiks sasniegta otrdien (laikam, jo visi jau tāpat zina, ka matemātika nekad nav bijusi mana stiprā puse). Visā, kas saistās ar projektu, ceturtā nedēļa bijusi visumā burvīga!

Gan tāpēc, ka ceturtajā nedēļā es beidzot varēju skriet, cik sirds kāro, gan tāpēc, ka tika veikts nu jau leģendārais olimpiskais pārgājiens Juglas iela (Rīga) – Ozolu iela (Iecava), kas veidoja akurāt garāko distanci olimpiskajās spēlēs, kas ir 50 kilometri, un, tā noteikti nevar būt sakritība, ka tā ir soļošana. Jā, tieši tā vieglatlētikas disciplīna, kur mums ir tādas leģendas, kā Jānis Daliņš, Aigars Fadejevs, un, bez šaubām, arī Ojārs Pārums. Es gan uz viņu fona esmu tāds... sestdienas staigulis : )

Savu olimpisko pārgājienu salīdzinoši plaši jau tiku aprakstījis savā feisītī, tāpēc šajā gadījumā, atkārtošana nav zināšanu māte, bet mazliet šim notikumam var un vajag pievērsties. Līdz šim garākā distance, ko esmu vienā piegājienā veicis, bija ap 15, maksimums 20 kilometriem, un patiesībā es nemaz neatceros. Šajā gadījumā zīmīgi, ka tikai pirms nedēļas izdomāju, ka varētu aizstaigāt līdz Iecavai, drīz pēc tam sasaistīju to ar olimpisko spēļu atklāšanu un "sacīts - darīts". Parasti, un zinātāji to apstiprinās, tamlīdzīgiem pasākumiem (kaut vai ikdienas skriešanai) briestu ilgi.

Mazliet pabriest gan nācās arī šobrīd. Lai gan startu biju plānojis ar saullēktu, kas sestdien bija plkst. 5:30, to pārliku nepilnu stundu vēlāk (6:23). Pie visa vainīgs Māris Rīmenis, hibrīdlāpa un olimpisko spēļu atklāšana : ) Bet tiklīdz pārraida bija beigusies, tā pa durvīm laukā, selfijs un šovs var sākties! Pārgājiena pirmie 20-25 kilometri aizritēja ļoti viegli un ar smaidu uz lūpām. Satiku arī pāris skrējējus pa ceļam, kuri nebija aizbraukuši uz Cēsu Eco Trail un kuriem no rīta galīgi nenāca miegs. Vieglais lietutiņš, kas smalki smidzināja, bija patīkami atvēsinošs un iespējams, ka pat vēl aktīvāk dzina uz priekšu. Ap 11:00 biju Ķekavā, kur mani svinīgi ar alu "Brālis" sagaidīja brālis. Jāazīst, ka to gan es izdzēru tikai pēc finiša. Distances otrā puse jeb tie kilometri, kas bija kādu gabaliņu aiz Ķekavas apļa, jau bija krietni grūtāki, jo viltīgi sāka piezagties nogurums, bet tas principā bija sīkums – vislielākās likstas sagādāja vairākas tulznas. Tāpēc pa ceļam starp Ķekavu un Iecavu bija trīs nelielas pauzītes, kurās ne tikai uzņēmu paiku un padzēros, bet arī atvilku elpu, izstaipīju muskuļus. Un tad jau, zobus sakodis, nolauzu pēdējos kilometrus. Izrādās netālu no finiša man arī kāda radniecīga autobraucēja mājusi ar roku, bet es jau saguris un baigi mašīnas nevēroju (ūūū, cik viņu daudz tai dienā garām pabrauca), tāpēc pieļauju, ka varbūt vēl kādu mājēju palaidu garām. Bet paldies visiem, kas māja un pīpināja – tajā brīdī man piezagās smaidiņš, un ar smaidiņu viss vieglāk. Ar smaidiņu, lai arī sagurušu, pēc 50.25 veiktiem km un 10h un 42min gājiena, arī tika sasniegts finišs. Īzī pīzī! 

Līdz pārgājienam bija arī četras aktīvas skriešanas dienas (droši vien, ka būtu arī pēc pārgājiena dienā svētdien, bet... ak tās tulznas), kurās saskrēju ap 30km – nekas daudz, bet drīzumā būs arī vairāk. Galvenais, ka muskuļi uzvedas labi, kājas klausa un viss burvīgi. Tā teikt – tā skriešanas garša, kas laikam pirms kāda laiciņa bija pazudusi, atkal lēnām sākt atgriezties. Vai nav brīnišķīgi?

Par uzturu daudz nefilozofēsim – iespējams, vairāk nekā parasti uzēdu kādā sērīgā pasākumā piektdien, jo pasākumos neviļus sanāk nedaudz vairāk, jo kārdinošā zakuska vienmēr degungalā, bet, ja skatāmies no otras puses – enerģiju sestdienas pārgājienam ta vajadzēja un enerģija bija. Visādi citādi nedēļas laikā viss pēc plāna.

Iespējams, nedēļas mīnusiņu es gribēju nedaudz lielāku (nu mazlietiņ), bet kopumā apmēram tā kā plānots, respektīvi, -2.2 kilo, kas četru nedēļu laikā ir stabili otrais labākais cipars un līdz mērķim jau ar vairs tāds nieks vēl palicis – vien 19.8kg un astoņas nedēļas rezervē. Kas ta tur ko nenomest : ) Plāna izpildes potenciāls gan vēl nav atgriezies sotaciņa robežās, bet uzlabojies gan – no 80.2% 3.nedēļā līdz 86.7% ceturtajā. Pēc pārgājiena apņēmības ir vēl vairāk un cerams, ka tulznas sadzīs ātri, jo... ai kā gribas skrietin skriet (un laimē diet) : )

4. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 29.5km
noiets: 67.3km
kg mīnusā: -2.2
kg līdz mērķim: 19.8
plāna izpildes potenciāls: 86.7% (80.2%)

3. nedēļa: -0.8kg (+22.0) un Riharda kūciņa

Mēdz teikt, ka trīs lietas – labas lietas. Vai trīs nedēļas ir (bijušas) labas nedēļas es nesteidzos apgalvot, taču pozitīvie aspekti tajā ir. Pirmkārt, visu laiku iet mīnusā (lai gan, protams, ne gluži pēc manu gigantisko cerību apjoma), otrkārt, es ēdu veselīgi (pieņemsim, ka alus nav ēdiens), un treškārt, ja pirmkārt un otrkārt jau ir pozitīvi, tad treškārt vairs nav būtisks, jo pozitīvais tāpat uzvar : )

Kā jau pieminēju pirms nedēļas, tad nelielas bažas man radīja ikra sāpes, kas principiāli negribēja pāriet. Aizvadītajā nedēļā ar fizioterapeita apmeklējumu un medicīniskām manipulācijām šī bēda itin veiksmīgi tika likvidēta, un es pat spēju noskriet standartiņu – divus skrējienus nedēļā. Šajā vietā gan jāpasmaida, jo uzzinājis, kāda ir mana svara kategorija, fizioterapeits teica to pašu, ko pirms neilga laika mans tēvs: "Puis, ar šādu svaru Tev nevajadzētu skriet..." Beigās kā optimālo variantu rekomendēja iešanu, ātru iešanu vai skriešanu pulsā zem 140. Mhm, kas savukārt nozīmē, ka tā visticamāk enīvej būtu ātra iešana. Bet kā saka – galvenais, lai tā speķmaizīte deg : )

Aizvadītajā nedēļā it kā izdevās pieturēties pie krietnas un zolīdas ēšanas, tomēr mīnusa cipars pirmoreiz noslīdēja zem cipara "viens" – proti nepilns kilītis jeb 0.8kg. Tā teikt – viena normāla nolikta plāceņa svars. Patiesību sakot, starprezultātos, kas kā ierasts tika veiktas nedēļas vidusdaļā, tendences bija pozitīvākas, kas lika domāt, ka nedēļas beigās būs, kā minimums, tas pats, kas nedēļu iepriekš (1.2k). Un tad... es atradu vainīgo. Tas bija viltīgais Rihards, kuram ceturtdien bija jubilejs un kurš man atnesa kūciņu, lai gan es teicu – "Rišār, no, no, ai dont van tu īt a keik, ai hev a daijet". Viņš man neganti smīnot atbildēja: "Īt, īt, in ze īvning jū vil ran zis keik aut". Salūzu (tātad šeit vaina no Richardinho automātiski pāriet uz mani) : ) Lai gan, ja godīgi, ja ilgāku laiku neēd kūkas / saldumus utt., tad arī garša vairs nav tāda wow vai teistī. Bija jau tas kūkas gabals relatīvi garšīgs, bet laikā, kad saldumiem nebija veto, tā garšoja kaut kā smeķīgāk (kas nozīmē, ka šajā fāzē organisms jau pieradis pie saldumu veto). Lai vai kā, ceturtdienas vakarā es kūku "izskriet" nevarēju, jo biju pie fizioterapeita, pēc kā man tika paģērēts šajā vakarā uzlikt pauzi uz skriešan'. Tātad izskrēju sestdien, bet laikam ne līdz galam :) 

Principā ar saviem 0.8 es pirmoreiz "plāna izpildes potenciālā" palienu zem 100%, noslīdot līdz pat 80, taču tas nav būtiskākais. Svarīgi, ka speķa līkne saglabā lejupejošu tendenci un diezgan droši var teikt, ka kādā no nedēļām atkal būs tāds krietnāks uzrāviens. Neprognozēšu kurā, jo organisms ir tikpat viltīgs kā ebreji. Varbūt, ka pat viltīgāks, ha!

Iepriekšējā nedēļā jūs jau pamanījāt, ka paralēli "Etiopieša" misijai jeb tās ietvaros 6.augustā notiks (vai vismaz vajadzētu notikt, ja kāds nesamīzīsies) olimpiskais pārgājiens "Rīga - Iecava" (vai Jugla – Ozolu iela). Respektīvi, aptuveni 50+ kilometri. Kad es to apņēmos, tad par laikapstākļiem galīgi nebiju aizdomājies, bet pagaidām varu uzelpot – ja pirms pāris dienām solīja sūro gāzienu, tad tagad jau labāk: mākoņains, ar saulīti. Tas man der!

3. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 11.17km
noiets: 23.35km
kg mīnusā: -0.8
kg līdz mērķim: 22.0
plāna izpildes potenciāls: 80.2%