Mēdz teikt, ka trīs lietas – labas lietas. Vai trīs nedēļas ir (bijušas) labas nedēļas es nesteidzos apgalvot, taču pozitīvie aspekti tajā ir. Pirmkārt, visu laiku iet mīnusā (lai gan, protams, ne gluži pēc manu gigantisko cerību apjoma), otrkārt, es ēdu veselīgi (pieņemsim, ka alus nav ēdiens), un treškārt, ja pirmkārt un otrkārt jau ir pozitīvi, tad treškārt vairs nav būtisks, jo pozitīvais tāpat uzvar : )
Kā jau pieminēju pirms nedēļas, tad nelielas bažas man radīja ikra sāpes, kas principiāli negribēja pāriet. Aizvadītajā nedēļā ar fizioterapeita apmeklējumu un medicīniskām manipulācijām šī bēda itin veiksmīgi tika likvidēta, un es pat spēju noskriet standartiņu – divus skrējienus nedēļā. Šajā vietā gan jāpasmaida, jo uzzinājis, kāda ir mana svara kategorija, fizioterapeits teica to pašu, ko pirms neilga laika mans tēvs: "Puis, ar šādu svaru Tev nevajadzētu skriet..." Beigās kā optimālo variantu rekomendēja iešanu, ātru iešanu vai skriešanu pulsā zem 140. Mhm, kas savukārt nozīmē, ka tā visticamāk enīvej būtu ātra iešana. Bet kā saka – galvenais, lai tā speķmaizīte deg : )
Aizvadītajā nedēļā it kā izdevās pieturēties pie krietnas un zolīdas ēšanas, tomēr mīnusa cipars pirmoreiz noslīdēja zem cipara "viens" – proti nepilns kilītis jeb 0.8kg. Tā teikt – viena normāla nolikta plāceņa svars. Patiesību sakot, starprezultātos, kas kā ierasts tika veiktas nedēļas vidusdaļā, tendences bija pozitīvākas, kas lika domāt, ka nedēļas beigās būs, kā minimums, tas pats, kas nedēļu iepriekš (1.2k). Un tad... es atradu vainīgo. Tas bija viltīgais Rihards, kuram ceturtdien bija jubilejs un kurš man atnesa kūciņu, lai gan es teicu – "Rišār, no, no, ai dont van tu īt a keik, ai hev a daijet". Viņš man neganti smīnot atbildēja: "Īt, īt, in ze īvning jū vil ran zis keik aut". Salūzu (tātad šeit vaina no Richardinho automātiski pāriet uz mani) : ) Lai gan, ja godīgi, ja ilgāku laiku neēd kūkas / saldumus utt., tad arī garša vairs nav tāda wow vai teistī. Bija jau tas kūkas gabals relatīvi garšīgs, bet laikā, kad saldumiem nebija veto, tā garšoja kaut kā smeķīgāk (kas nozīmē, ka šajā fāzē organisms jau pieradis pie saldumu veto). Lai vai kā, ceturtdienas vakarā es kūku "izskriet" nevarēju, jo biju pie fizioterapeita, pēc kā man tika paģērēts šajā vakarā uzlikt pauzi uz skriešan'. Tātad izskrēju sestdien, bet laikam ne līdz galam :)
Principā ar saviem 0.8 es pirmoreiz "plāna izpildes potenciālā" palienu zem 100%, noslīdot līdz pat 80, taču tas nav būtiskākais. Svarīgi, ka speķa līkne saglabā lejupejošu tendenci un diezgan droši var teikt, ka kādā no nedēļām atkal būs tāds krietnāks uzrāviens. Neprognozēšu kurā, jo organisms ir tikpat viltīgs kā ebreji. Varbūt, ka pat viltīgāks, ha!
Iepriekšējā nedēļā jūs jau pamanījāt, ka paralēli "Etiopieša" misijai jeb tās ietvaros 6.augustā notiks (vai vismaz vajadzētu notikt, ja kāds nesamīzīsies) olimpiskais pārgājiens "Rīga - Iecava" (vai Jugla – Ozolu iela). Respektīvi, aptuveni 50+ kilometri. Kad es to apņēmos, tad par laikapstākļiem galīgi nebiju aizdomājies, bet pagaidām varu uzelpot – ja pirms pāris dienām solīja sūro gāzienu, tad tagad jau labāk: mākoņains, ar saulīti. Tas man der!
3. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 11.17km
noiets: 23.35km
kg mīnusā: -0.8
kg līdz mērķim: 22.0
plāna izpildes potenciāls: 80.2%
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru