11. nedēļa: grēcīgais etiopietis un +0.9kg (+12.3)

Shalom! Zinu, ka 11. nedēļas atskaite nepacietīgi tika gaidīta, jo vairāki cilvēki uzdeva nepārprotamu jautājumu: "Kad būs Etiopieša iknedēļas piedzīvojumi?". Atbildēju, ka vēlākais otrdien. Mazliet ar kavēšanos, bet viss notiek. Satraukumam nav pamata. Kā tagad moderni teikt – nevienā acī!

Daudzi lojālie projekta sekotāji ir neizpratnē – kāpēc reizēm blogs ir pirmdienās, reizēm otrdienās?! Teorijas ir vairākas. Viena no tām ir tāda, ka pirmdienā uzkāpjot uz svariem, es ieraugu neglaimojošus ciparus, un pa diennakti cenšos tos padarīt par mazliet glaimojošākiem. Otra teorija ir vienkārši slinkums rakstīt viedās vārsmas, jo iedvesma ir diezgan nepastāvīga konsistence – nav jau gluži tā, ka vārsmas vienmēr birst no pārpilnības raga. Arī Vilim, respektīvi, Plūdonim (šeit mīļš sveiciens manai latviešu valodas un literatūras skolotājai), dzeja nedzima 24x7. Vilim dzeja dzima tad, kad bija iedvesma (vai arī ciemos ieradās mītiskā mūza). Kas attiecas uz teorijām, tad diezgan ticami, ka patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu. Vai arī tur ārā. Tā vismaz domāja Fokss Molders un Dana Skallija.

Zinu, ka projekts "Etiopietis" ir radījis sava veida stereotipu, ka šeit viss pa lielam iet kā pa diedziņu – čalis tievē, kilo krīt vai vismaz stāv uz nulles, ēd pa skaisto, pats skaists, viss kā vajag. Var jau būt, bet kā rakstīts kādā gudrā grāmatā, tad neviens nav bez grēka un kur nu vēl projekta "Etiopietis" galvenais varonis : ) Nē, nu labi, ķiploku grauzdiņus es neesmu ēdis jau teju trīs mēnešus (vai tik nav rekords!), bet aliņu (vai šņabīti) šašlikam uzdzeru diezgan regulāri. Un ne tikai. Principā par grēkiem mierīgi varētu uzņemt īsfilmu par tēmu "Etiopietis. Kad nodziest gaismas…" vai "Etiopietis. Tumšā puse"

Kas attiecas uz projekta 11. nedēļu, tad jau pašā tās sākumā  nojautu, ka tā nebūs tik varena kā desmitā, kad tika sasniegts rekords (-3.4kg). Uztura ziņā praktiski negrēkoju, kilometri principā arī bija labā līmenī, dzira arī (moš alus par litru un degvīns par 0.5 vairāk), taču būsim reālisti – organisms ir gudrs, viņš jūt, ka kilo krīt, un mazliet ieslēdzis režīmu "panic, fat Jay is fading away" uzkrāj rezerves. Turklāt liels ticamības moments ir tam, ka tauki pārvēršas muskuļos, bet otrie ir smagāki par pirmajiem. Veicot ļoti nopietnus un sarežģītus pētījumus, esmu nonācis pie secinājuma, ka maniem nedēļas nogales grēkiem nav tiešas saistības ar kilo emigrāciju vai imigrāciju. Proti, nav tā, ka pēc nedēļas nogales man pēkšņi kaut kas baisi nāca klāt. Pa lielam visos "kontrolmērījumos" (jeb šajā gadījumā kontrolsvērumos) tendences parādīja vieglus plusiņus, kas baigi nesvārstījās. Varbūt jāpamēģina Dikāna diētu, ko? Nē, diez vai. Arī Stokholmas diētu man nepiedāvāt, lai ko tur tā Konfekšu Lienīte vai Ķužu Ints žurnālos nestāstītu. Mēs jau zinām, kas notika iepriekšējo reizi pēc tam, kad kilo mērījumos bija apbrīnojama stabilitāte… : )

Kā  viedie saka: stresa ta nav – varbūt es atpalieku no plāna pēc kilogramiem, bet treniņu režīmā viss ir lieliski (atkal septiņas dienas, neskatoties uz to, ka pagājušajā nedēļā man negaidīti uzbruka kaut kāds saaukstēšanās vīruss, kas līdz galam vēl nav sakauts), un esmu drošs, ka "Etiopieša" līmenis tiks sasniegts. Mani vēro un atbalsta, un tā ir papildus motivācija.

Līdz oficiālajam projekta "Etiopietis" noslēgumam palikusi vien pusotra nedēļa jeb 11 dienas. Un 12.3 kilo, kas nozīmē, ka katru dienu pa 1.12 nost, un misija būs izpildīta. Un kas notiks pēc 8. oktobra? Pagaidām oficiāli un skaidri tas nav zināms un vēl jau arī neviens 8. oktobra sacensībām nav pieteicies. Mazliet eksistenciāli jāpadomā… Bet skaidrs ir tas, ka šo sestdien Salaspilī Nacionālā Botāniskā dārza teritorijā mēģināšu "noķert vēju". Man tam ir doti 10 kilometri. Pēc vēja ķeršanas pasākuma varēs arī beidzot saprast 8. oktobra misiju.

P.S. Pastāv teorija, ka projektā "Etiopietis" vajadzēja piemest pāris gramus klāt, lai neizskatītos pārāk perfekti un nevainojami. Lai gan perfekti jau viss ir tikai… jā, tas pašās – pieaugušo filmās : )

11.nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 60.3
kg mīnusā/plusā: +0.9
kg līdz mērķim: 12.3
plāna izpildes potenciāls: 64.3% (-10.8)

10. nedēļa: atpakaļ trasē, sieviešu noslēpums un -3.4kg (+11.4)

Projekta "Etiopietis" 10. nedēļā beidzot "izgāju tautās", respektīvi, izbaudīju sacensību garšu. Un darīju to zīmīgā vietā – Valmierā, kur 2009.gadā tā laika "etiopieša" kulminācijā noskrēju savu pirmo pusmaratonu tā, ka pašam žoklis atkārās (1:42:51). Šoreiz svārstījos starp 6.2 un 12.4, un beigu beigās, nonākot pie secinājuma , ka "visu vajag pakāpeniski", izvēlējos īsāko distanci. Visu nedēļu skrienot gudrums bija nomācis manus viedos kaulus, bet acīmredzot kriosauna un pareizs treniņprocess mani svētdien padarīja svaigu kā gurķīti no piemājas dārza : )

Par mērķi biju uzstādījis noskriet pa 32 līdz 33 minūtēm – ātrāk nekā sevi testējot noskrēju treniņā (33:26) un aptuveni tajās robežās vai maķenīt ātrāk, kā aprīļa beigās skrēju Biķerniekos (32:20). Pirmo kilometru veicu 5:15, kas nozīmēja, ka tādā garā turpinot aptuveni pa 32 ar pusi minūtēm stalti finišā ielāčošu. Taču… pirmais kilometrs vairāk bija nevis skriešana, bet "cīņa ar pūli", kas bija priekšā un traucēja dabisku virzību uz priekšu. Visticamāk, tur tika zaudēts aptuveni 30 sekundes, tā ka skan! Pārējos kilometros jau varēju attīstīt to ātrumu, uz kādu mans šā brīža esības kuilis var attīstīt. Un tas bija stabili vai nestabili zem piecām minūtēm uz kilometru. Un ap kādu 4. vai 5. kilometru es sapratu, ka 32+ minūtes ir muļķības, es varu ierakstīties 30. Sacīts darīts un 29:41. Paldies visiem, kas man juta līdzi trasē, trases malā un visā plašajā Latvijā. Pilsētā runā, ka ik nedēļu man ir lojāls lasītāju skaits, kas nelaiž garām nevienu "Etiopieša" tekstuālo performanci.

Sacensību atmosfēra ir diezgan narkotiska padarīšana, tāpēc izskatās, ka šoruden vēl skriešu ne reizi vien. Šo sestdien plānoti 10km Mežaparkā, vēl man prasās vairāk garo skrējienu, lai Siguldā varu skriet pusmaratonu un izbaudīt to (kā visā visumā tika izbaudīts Valmieras skrējiens) nevis mocīties ar eksistenciālām pārdomām par tēmu "kāda sanbernāra pēc es izvēlējos šo distanci…" : )

Kas attiecas uz virsrakstā pieminēto "sieviešu noslēpumu", tad tas ir tai pašā Valmieras sakarā, proti, nekādi nevarēju saprast, kāpēc pie vīriešu tualetes rinda bija maksimums 2-3 cilvēki, kamēr pie sieviešu tualetes…. nūūū… 10x vairāk. Apvaicājos pāris dāmām, t.sk. tām, kas pašas bija šīs leģendārās rindas dalībnieces, bet arī viņām nebija konkrētas atbildes, sak, mēs jau neko daudz tur nedarām – nokārtojam darīšanas, nomazgājam rociņas un spurdzam laukā. Principā viss tas pats, kas čaļiem. Tātad mana teorija par to, ka dāmas tur krāsojas  un vēl dara visādus šuri muri neatbilst patiesībai. Vēl viena mana teorija ir tāda, ka dāmas vairāk nervozē (kas pirms mačiem ir normāla parādība), tāpēc sastājas kā pingvīni rindā un mēģina rast mieru tualetes harmoniskajās sienās, kārtojot mazas vai lielas darīšanas. Bet kā lai šo teoriju pārbauda?

Uztura ziņā "Etiopieša" 10. nedēļa bija tikumības paraugstunda (ja neskaita pāris aliņus pēc sacensībām (jo es taču biju pelnījis), vienu kartupeļu pankūku (uzskatu, ka ledusskapī atstātās kartupeļu pankūkas bija apzināta un kliedzoša provokācija no brāļa puses), tā pavairāk siera un dažas rupjmaizes šķēles). Un skrēju arī daudz, lai gan ne tik sparīgi kā pirms nedēļas, kas loģiski, jo pirms mačiem ir mazliet jānomet. Bet vienalga septiņās dienās deviņi skrējieni un 53 kilometri.

Un tā nu pēc divām 0.0 nedēļām beidzot izkustējies arī "lielais vezums", sasniedzot absolūto "Etiopieša" nedēļas rekordu, proti, pa pieskari aizgāja veseli 3.4 kilo (tādējādi pārsitot pirmās nedēļas 3.0 rekordu). Kā jau komentāros iepriekšējās nedēļas blogā ierakstīja kāda čakla lasītāja, tad ir pilnīgi normāli, ka kg lejupslīde apstājas un tie var pat iet uz augšu. Man bija pirmais variants (varbūt arī otrais, bet jūs par to nekad neuzzināsiet vai arī uzzināsiet, ja piedzirdīsiet), bet es zināju, ka pāris stabilām nullīšu nedēļām noteikti jābūt arī uzrāvienam virzienā uz leju. Un tiešām. Protams, liela nozīme bija uzturam un skriešanai, bet visnotaļ ticami, ka daļa lieko gramu nosala arī kriosaunā : )  

Principā tādā pat stilā turpinot, ļauj gandrīz ierakstīties mērķī jau līdz tā sākotnējam datumam, proti, 8. oktobrim, kad ir Siguldas pusmaratons. Lai stabili ierakstītos, nāksies pasvīst, proti, katru nedēļu aizsūtīt ratā vismaz 3.81 kilo. Iespējams tas ir un uz to vajag tiekties, bet iespējams, ka, lai padarītu savu dzīvi interesantāku, es pēc pašreizējā mērķa izpildes uzlikšu jaunu mērķi, piemēram, aizsūtīt ratā vēl 10 kilīšus, teiksim līdz Ziemīšiem. Tad gan visticamāk vaidziņi man būs iekrituši, actiņas arī, viss tieviņš un fanu pūlis protestēs pie mana loga ar plakātu: "Sāc tak ēst, škrebla" (tiem, kas nezina, kas ir škrebla, un iespējams, ka tādu ir daudz, privātā konsultācijā varu palīdzēt es vai mani lieliskie brāļi). Lai vai kā, "Etiopieša" turpmākās trīs nedēļas būs intriģējoši aizraujošas.

P.S. Un vēlreiz milzīgs respekts Visvaldim Lācim, kurš Valmierā 92 (!) gadu vecumā nosoļoja maratonu. Varbūt pēc 60 gadiem arī pamēģināšu : )

10. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 53.2km
kg mīnusā: -3.4
kg līdz mērķim: 11.4
plāna izpildes potenciāls: 75.1% (+9.4)

9.nedēļa: trakais suns un atkal -0.0kg (+14.8)

Kārtējā nedēļa projektā "Etiopietis" ir aizskrējusi kā traks suns. Tikpat traki esmu skrējis arī es, sasniedzot visumā zolīdus ciparus, un, ja ar skriešanas rezultātiem varu būt apmierināts, tad par pašu galveno, respektīvi, kilīšu krišanu, rodas diskutabls jautājums. Bet kā teiktu Latvijas handbola izlases galvenais treneris Uģis Vikštrems: "Mums nav stresa" : ) 

Kā jau pirms nedēļas informēju, par manu lieldraugu kļuvis Krio. Nedēļas laikā esmu bijis saldēties divreiz (un sasniedzis jaunu rekordu jeb -157 grādi), vērojis pirms un pēc sajūtas, un jā – tendences ir labas. Tātad palīdz, tātad paldies, tātad – iesaku!

Kas attiecas uz pašu skriešanu, tad pagājušajā nedēļā jozu kā sen nebiju jozis – septiņas dienas nedēļā un kopā astoņi skrējieni, kas rezultējās ar 63 kilometriem (60+ pirmoreiz kopš pērnā gada novembra, bet nedēļas rekords no 2015.gada marta ir 78). Divreiz skrēju kompānijā (paldies Magnus, paldies Bruno), divreiz noskrēju 10+ un daudz visādu citu ciparu. Tiktāl par skaisto, bet…

…jā, varētu padomāt, ka pie šādas skriešanas arī kilo vajadzētu krist, kā krīt manas bikses, kuras vēl nesen teju vai uzstūķēt varēju, tomēr nē… jau otro nedēļu esmu palicis pa absolūtajām nullēm. Varētu jau teorētiski to norakstīt uz tām divām treknajām grila desiņām, rupjmaizes šķēlēm un aliņu sestdien, bet neesmu jau es nekāds soģis, lai sevi šaustītu, turklāt jau sen senos laikos dziedāja Stāmerienas čalis Ralfs Rubenis: "…jo es esmu tikai cilvēks, pilns trūkumiem un kļūdām". Nekļūdīgs, visticamāk, bija un ir tikai čalis, kas staigāja pa ūdens virsu, respektīvi, Džīzas Kraists. Un runājot par cipariem – tie praktiski visu nedēļu  bija stabili, pārāk nesvārstoties un netrīcot pa labi, pa kreisi kā apse vējā. Varbūt nonāku pretrunās ar sevis pirms nedēļas teikto ("Ja skrietu 60km nedēļā un ēstu, kā uztura speciālists, bet kilogrami nekristu, tad gan varētu sākt eksistenciālas pārdomas… "), bet vispār nē – es ēdu tikumīgi, bet tikai par kādiem 70% : ) 

Pašpārmetumi, pat ja tādiem ir vieta, neko nedos, turklāt man ir sajūta, ka viss notiek pēc plāna – respektīvi, salīdzinot ar sportiskajiem rezultātiem, pastāv uzskats, ka, ja tajos ir stabilitāte, tad agri vai vēlu nāks "sprādziens", un to es gaidu arī šobrīd – nu tik ies uz leju kā ūdens klozetpodā : ) Bez šaubām, līdz 8.oktobrim, dabūt -15 varētu būt par traku, bet es jau iepriekš teicu, ka projekts "Etiopietis" turpināsies arī pēc tam. Varbūt līdz Ozolnieku ziemas skrējienam būšu stabils etiopietis kupenā. Varbūt ātrāk. Bet kaut kas man kaut kad kaut kur stāstīja, ka varbūt neskaitās.

Mana gatavība Siguldas pusmaratonam mani apmierinošā līmenī joprojām ir diskutabla, bet tendences liecina, ka nepilnu četru nedēļu laikā ir visas iespējas sasniegt vajadzīgo gatavību. Tendences ir labas un sajūtas tāpat. Iespējams, jau šonedēļ noskriešu 6.2 un 12.4 Valmierā (pagaidām sliecos uz īsāko), iespējams pēc nedēļas notestēšu sevi uz 10 km Mežaparkā. Viss gan ir tīri provizoriski un neoficiāli.

P.S. Aizdomīgi, bet iepriekšējās nedēļas blogs bija stabili otrais lasītākais (aiz pirmā, kurā tika paziņots par projektu) un lasītāks nekā trīs iepriekšējie kopā ņemot. Grūti pateikt vai pie vainas ir veiksmīgi izvēlēts foto, speķrauši virsrakstā vai nulles… Paskatīsimies, kā būs šonedēļ.

9. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 63.34km
noiets: 6.50km
kg mīnusā: 0.0kg
kg līdz mērķim: 14.8
plāna izpildes potenciāls: 65.7% (-7.7)

8.nedēļa: kur speķraušiem nav vietas jeb -0.0kg (+14.8)

Shalom! Labs nāk ar gaidīšanu, un es esmu atvilcies! Kā jau pirms gadu simteņiem vai tūkstošiem teica kāds viedais, kura vārdu neviens neatceras: "Man nav problēmu ar attieksmi, attieksmei ir problēmas ar mani". Aptuveni tieši tā varētu raksturot manu astoto nedēļu vēsturiski leģendārajā misijā "Etiopietis". Jā, kurai, starp citu, pievienojies atbalstītājs – ne mazāk leģendārais Veselības centrs "Krio" jeb tautas valodā runājot vienkārši kriosauna.

Jā, zinu, ka šeit, gramatiski nepareizi runājot, paceļas jautājums – kas tas ir kriosauna? Viss ir vienkārši – mēs varam ķert kaifu sēžot karstā pirtī (nu tā ap +80 vai 90 laikam) un mēs varam ķert kaifu un veselību arī stāvot aukstum aukstā kapsulā (tā laikam to var saukt), kur mīnusi ir divreiz lielāki – respektīvi, es savā pieredzē atceros, kā dancoju pie -156. Tas nav tik briesmīgi kā izklausās, un jā – tas palīdz ātrāk sadziedēt savainojumus (paša pieredze), atjaunoties organismam,  un arī visi pārējie efekti viennozīmīgi ir labi.

Runājot par astoto nedēļu, ko, lai tur saka – aizliegtais auglis ir tas gardākais, tāpat kā alus ar ķiploku grauzdiņiem… bet nē, es grauzdiņus neesmu ēdis jau divus mēnešus (par alu gan to nepateiksi). Tomēr kārdinājums reizēm uzēst to bez kā mierīgi var iztikt man ir, un tas arī tiek darīts. Pagājušo nedēļu var droši sadalīt divās daļās – pirmajā pusē es darīju visu, lai aizietu plusos, otrajā nācās glābt situāciju : ) Kaut kā samocīti tas arī izdevās, un kontrolmērījumos, nedēļu noslēdzot… stabili tikpat cik pirms nedēļas.  

Protams, būtu mazāk, ja aktīvāk skrietu, bet slaists izdomāju, ka ar divām reizēm mierīgi pietiks. Te jāpasmīn bārdā, ka 9.nedēļas sākumā divās dienās jau vairāk esmu saskrējis (bet par to nākamnedēļ). Acīmredzot labi mīnusi mazina disciplīnu, bet tad, kad riepa nedilst tā kā vajadzētu, tad motivācija ceļas kā… nē, neuzminējāt, kā termometra stabiņš vasarā!

Pirmoreiz projektā "Etiopietis" nav mīnusu, taču nebursim drāmu, mīnusu trūkums slēpjas uzturā un skriešanas (iešanas arī starp citu) pieticīgajos ciparos nevis kaut kādās nepārvaramās lietās. Ja skrietu 60km nedēļā un ēstu, kā uztura speciālists, bet kilogrami nekristu, tad gan varētu sākt eksistenciālas pārdomas, bet kā reiz teicis leģendārais komentētājs Anatolijs Kreipāns: "Tas nav iespējams, jo tas vienkārši nav iespējams" : )

Līdz Siguldas pusmaratonam palikušas piecas nedēļas, kā arī 14.8kg no mana maksimālā plāna (-27kg). Un nekas nav iespējams – tik tāds nieks kā katru nedēļu pa trīnītim nomest. Pagaidām pēc pašreizējām sajūtām Siguldas pusmaratonam nejūtos gatavs, bet kā saka "vēl nav vakars". Tiksim skaidrībā ar spējām un skriesim. Smukā krekliņā. Kā jau minēju iepriekš, ja 8.oktobrī nebūs sasniegts mērķis, projekts turpināsies, lai gan šobrīd domāju, ka projekts turpināsies tāpat. Un galu galā – virzieni, kuros iet pārgājienos, ir daudz, vai ne? 50km jau tāds viens pīpis vien bija, ha!

P.S. Kas attiecas uz virsrakstu un bildi, tad speķraušus es neēdu un kūkas arī ne, bet, ja kāds man jautā, ko tad es ēdu, tad… nē, nu kuram patīk savos grēkos atzīties? Iespējams, ka ļoti šaurs personu loks, kas svārstās no 0 līdz 2 to varētu zināt, bet pie tā arī paliksim. Varbūt pēc 20 gadiem izdošu memuārus ar nosaukumu "Mani 5 etiopieši", tur tad arī 90% grēku aprakstīšu (pārējie grēki būs aprakstīti grāmatā "Sievietes manā mūžā").

8. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 16.26km
noiets: 11.3km
kg mīnusā: 0.0kg
kg līdz mērķim: 14.8
plāna izpildes potenciāls: 73.4% (-10.5)