Projekta "Etiopietis" 10. nedēļā beidzot "izgāju tautās", respektīvi, izbaudīju sacensību garšu. Un darīju to zīmīgā vietā – Valmierā, kur 2009.gadā tā laika "etiopieša" kulminācijā noskrēju savu pirmo pusmaratonu tā, ka pašam žoklis atkārās (1:42:51). Šoreiz svārstījos starp 6.2 un 12.4, un beigu beigās, nonākot pie secinājuma , ka "visu vajag pakāpeniski", izvēlējos īsāko distanci. Visu nedēļu skrienot gudrums bija nomācis manus viedos kaulus, bet acīmredzot kriosauna un pareizs treniņprocess mani svētdien padarīja svaigu kā gurķīti no piemājas dārza : )
Par mērķi biju uzstādījis noskriet pa 32 līdz 33 minūtēm – ātrāk nekā sevi testējot noskrēju treniņā (33:26) un aptuveni tajās robežās vai maķenīt ātrāk, kā aprīļa beigās skrēju Biķerniekos (32:20). Pirmo kilometru veicu 5:15, kas nozīmēja, ka tādā garā turpinot aptuveni pa 32 ar pusi minūtēm stalti finišā ielāčošu. Taču… pirmais kilometrs vairāk bija nevis skriešana, bet "cīņa ar pūli", kas bija priekšā un traucēja dabisku virzību uz priekšu. Visticamāk, tur tika zaudēts aptuveni 30 sekundes, tā ka skan! Pārējos kilometros jau varēju attīstīt to ātrumu, uz kādu mans šā brīža esības kuilis var attīstīt. Un tas bija stabili vai nestabili zem piecām minūtēm uz kilometru. Un ap kādu 4. vai 5. kilometru es sapratu, ka 32+ minūtes ir muļķības, es varu ierakstīties 30. Sacīts darīts un 29:41. Paldies visiem, kas man juta līdzi trasē, trases malā un visā plašajā Latvijā. Pilsētā runā, ka ik nedēļu man ir lojāls lasītāju skaits, kas nelaiž garām nevienu "Etiopieša" tekstuālo performanci.
Sacensību atmosfēra ir diezgan narkotiska padarīšana, tāpēc izskatās, ka šoruden vēl skriešu ne reizi vien. Šo sestdien plānoti 10km Mežaparkā, vēl man prasās vairāk garo skrējienu, lai Siguldā varu skriet pusmaratonu un izbaudīt to (kā visā visumā tika izbaudīts Valmieras skrējiens) nevis mocīties ar eksistenciālām pārdomām par tēmu "kāda sanbernāra pēc es izvēlējos šo distanci…" : )
Kas attiecas uz virsrakstā pieminēto "sieviešu noslēpumu", tad tas ir tai pašā Valmieras sakarā, proti, nekādi nevarēju saprast, kāpēc pie vīriešu tualetes rinda bija maksimums 2-3 cilvēki, kamēr pie sieviešu tualetes…. nūūū… 10x vairāk. Apvaicājos pāris dāmām, t.sk. tām, kas pašas bija šīs leģendārās rindas dalībnieces, bet arī viņām nebija konkrētas atbildes, sak, mēs jau neko daudz tur nedarām – nokārtojam darīšanas, nomazgājam rociņas un spurdzam laukā. Principā viss tas pats, kas čaļiem. Tātad mana teorija par to, ka dāmas tur krāsojas un vēl dara visādus šuri muri neatbilst patiesībai. Vēl viena mana teorija ir tāda, ka dāmas vairāk nervozē (kas pirms mačiem ir normāla parādība), tāpēc sastājas kā pingvīni rindā un mēģina rast mieru tualetes harmoniskajās sienās, kārtojot mazas vai lielas darīšanas. Bet kā lai šo teoriju pārbauda?
Uztura ziņā "Etiopieša" 10. nedēļa bija tikumības paraugstunda (ja neskaita pāris aliņus pēc sacensībām (jo es taču biju pelnījis), vienu kartupeļu pankūku (uzskatu, ka ledusskapī atstātās kartupeļu pankūkas bija apzināta un kliedzoša provokācija no brāļa puses), tā pavairāk siera un dažas rupjmaizes šķēles). Un skrēju arī daudz, lai gan ne tik sparīgi kā pirms nedēļas, kas loģiski, jo pirms mačiem ir mazliet jānomet. Bet vienalga septiņās dienās deviņi skrējieni un 53 kilometri.
Un tā nu pēc divām 0.0 nedēļām beidzot izkustējies arī "lielais vezums", sasniedzot absolūto "Etiopieša" nedēļas rekordu, proti, pa pieskari aizgāja veseli 3.4 kilo (tādējādi pārsitot pirmās nedēļas 3.0 rekordu). Kā jau komentāros iepriekšējās nedēļas blogā ierakstīja kāda čakla lasītāja, tad ir pilnīgi normāli, ka kg lejupslīde apstājas un tie var pat iet uz augšu. Man bija pirmais variants (varbūt arī otrais, bet jūs par to nekad neuzzināsiet vai arī uzzināsiet, ja piedzirdīsiet), bet es zināju, ka pāris stabilām nullīšu nedēļām noteikti jābūt arī uzrāvienam virzienā uz leju. Un tiešām. Protams, liela nozīme bija uzturam un skriešanai, bet visnotaļ ticami, ka daļa lieko gramu nosala arī kriosaunā : )
Principā tādā pat stilā turpinot, ļauj gandrīz ierakstīties mērķī jau līdz tā sākotnējam datumam, proti, 8. oktobrim, kad ir Siguldas pusmaratons. Lai stabili ierakstītos, nāksies pasvīst, proti, katru nedēļu aizsūtīt ratā vismaz 3.81 kilo. Iespējams tas ir un uz to vajag tiekties, bet iespējams, ka, lai padarītu savu dzīvi interesantāku, es pēc pašreizējā mērķa izpildes uzlikšu jaunu mērķi, piemēram, aizsūtīt ratā vēl 10 kilīšus, teiksim līdz Ziemīšiem. Tad gan visticamāk vaidziņi man būs iekrituši, actiņas arī, viss tieviņš un fanu pūlis protestēs pie mana loga ar plakātu: "Sāc tak ēst, škrebla" (tiem, kas nezina, kas ir škrebla, un iespējams, ka tādu ir daudz, privātā konsultācijā varu palīdzēt es vai mani lieliskie brāļi). Lai vai kā, "Etiopieša" turpmākās trīs nedēļas būs intriģējoši aizraujošas.
P.S. Un vēlreiz milzīgs respekts Visvaldim Lācim, kurš Valmierā 92 (!) gadu vecumā nosoļoja maratonu. Varbūt pēc 60 gadiem arī pamēģināšu : )
10. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 53.2km
kg mīnusā: -3.4
kg līdz mērķim: 11.4
plāna izpildes potenciāls: 75.1% (+9.4)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru