24. nedēļa: S2E12: grēcīgie Ziemassvētki un +0.8 / -23.9 (+3.1)

Shalom! Sirsnīgs sveiciens otrajos Ziemassvētkos. Esmu dzirdējis leģendu, ka Ziemīšos ļaudis pamatīgi pierijas jeb runājot diplomātiskāk – ietur krietnu maltīti ar zirņiem, kartupeļiem, štovētiem kāpostiem un karbonādēm. Jā, tā tas patiesi ir, varu to apstiprināt… un vienlaikus arī likt aizdomāties vai tiešām visa vaina uzveļas uz Ziemīšu trauslajiem pleciem?

Manuprāt, Ziemassvētki nepelnīti ir krituši nežēlastībā kā "pierīšanās svētki". Jā, protams, tajos mēs ēdam visumā ražīgi, taču pag, pag… vai tikpat ražīgi mēs neēdam arī Jāņos vai piemēram Anniņas, Pēterīša, Laimoņa vai Popipenpinainulītes (nejautājiet man, kas tas ir…) dzimšanas dienā? Būsim godīgi, mēs pēc būtības esam "peccator homo sum" jeb cilvēki grēcīgie (no latiņu val.) un mēs allaž gribēsim labi paēst. Pie bagātīga galda. Un nav svarīgi vai tie ir Ziemassvētki, Jāņi vai kāda čoma vai draudzenes dzimšanas / vārda diena. Un godīgi sakot, man decembris pa lielam ir bijis vienos svētkos. Un man par to ir dziļo PO!

Lai gan jā, šoreiz tieši Ziemassvētkiem iekrita tā nelaimīgā loze, kad mani kilo iet uz augšu. Ņemot vērā, cik karbonādes, salātu un tā tālāk es apēdu (un lai skan sūrāk – cik šņabja izdzēru), būtu jāpriecājas, ka tas ir nieka kilītis. Pusi dienas padzer ūdeni vai pasēdi kādā telpā un tas kilītis pazudīs kā nebijis. Lai gan var arī skriet – kvalitatīvāks un lietderīgāks process.

Kas attiecas uz Ziemīšiem un pierīšanos, tad viens kilo ir diezgan loģisks, ja ņem vērā, ka aizvadītajā nedēļā man bija divi rijnieni – darbā un ģimenē. Teiksim tā – baigi nežēlīgi jau sevi neierobežoju, jo.. ir svētki, ēst gribas un sevi nežēlīgi ierobežot – tas ir ļaunums pret sevi. Gribi – ēd. Gribi būt etiopietī – ēd mazāk. Gribi būt etiopietī – ēd cik gribi, bet pāri Etiopijas robežai Tevi pārlaidīs nedēļu vēlāk. Lūk!

Runājot par etiopisko skriešanu, tad te jau aktualitāšu diži nav – skrienu kā parasti – daudz un sirsnīgi. Vēl šobaltdien veicu savas šī gada pēdējās "sacensības" , proti, leģendāro "Multistage shuttle run / Beep test", ko jau sen solīju vecozēnam Edmundam un beidzot biju tādā formā, lai solījumu arī izpildītu. Godīgi sakot, man nebija plānu par konkrētu rezultātu un tā tālāk, moška  vienīgi Edi sakapāt. Rezultātā es izskrēju 12.3, ar ko (laikam) pietika, lai es sakapātu visu, bet gluži tālu, lai izrādītu konkurenci handbola tiesnešu "bīptestistu" elitei (mhm, skrēju ar referijiem), tipa, Saškam un Ērikam (kuriem kaut kas ap 14.0 esot bijis). Ko lai saku – man sāpēja mugura (krusti), skrēju pēc svētkiem un tā tālāk. Ar dikti veselu muguru, sacensību periodā un/vai pirms svētkiem rezultāts būtu varenāks. Bet vispār – gudri pieķēzīt mazmājiņu nav malku cirst un sliktam baletdejotājam arī debesu zvani traucē, ja?! : )

Projekta "Etiopietis" Grand Finale tuvojas, bet… man domāt, ka Ziemīši to mazliet piebremzējuši. Tas jau nekas. Etiopijā jau nonāksim tik un tā. Vīrs un vārds. Punkts un āmen. Šņabis un skābēts gurķis. 

23. nedēļa: S2E11: dzīve kā svētki, pēcpuse pirtī un -1.2 / -24.7 (+2.3)

Shalom! Kārtējā nedēļa diezgan veikli ir paskrējusi. Šoreiz bez sacensībām un ar skriešanu saudzīgā režīmā, jo pēc veiklā Ozolnieku piecpadsmitnieka man organisms klusi, klusi lika noprast, ka esmu viņu nomocījis laba rezultāta vārdā: "Čali, izpriecājies un pietiek. Ļauj man drusku atpūsties. Es Tev ļauju skriet lēnāk un tad pēc pāris dieniņām es būšu atpūties un viss būs baigi kruta." Varētu teikt, ka viņam visā visumā paklausīju. Reizēm solis bija raitāks nekā plānots, bet tur jau kājas vainīgas, jo tā kā tāds gulbītis nes Sprīdīti uz laimīgo zemi, tā arī mani uz priekšu : )

Starp citu, jau otro nedēļu pēc kārtas bija svētki, jo kā zināms akurāt septiņas dienas pēc Voldemāriem ir Kristapi, un šos nesvinēt jau principā būtu grēks. Es gan neatzīmēju Porziņģa vārda dienu, bet domāju, ka Kei Pī man piedos, jo man pašam ir viens sens un labs čoms Kristaps – Kei Sī (vai Šī – par to vēl zinātnieki strīdas). Un labi vien ir, ka galdā bija vien mandarinčiki un citi graužamie prieki, kas principā ir veselīgāki nekā mistiski desas luņķi no nezināmas konZistences, čipsi pipsi, sāļie riekstiņi (aha, pārgāju uz nesāļajiem) un cita figņa.

Kā jau svētkos, atļāvos arī dziriņu un vairāk nekā Voldemāros, bet vispār ļoti saprātīgās devās. Tā lai nevis iedod pa galvu kā ar bomi, bet viegli noglāsta : )  Dzira ta dzira, bet skatos, ka priekšā… ūūū, ku daudz svētku – Ziemīši, Jaunais G, čoma dzimene, mammas vārdene… un tas viss viena mēneša ietvaros. Bet… etiopietis jau tad noies pagrīdē… Vismaz pilsētā runā, ka janvāra sākums ir tas fināla punkts.

Pēc ilgāka laika biju arī pirtī un šoreiz gan ne tajā, kura saldē, bet tajā kura karsē. Organisms to nākamajā dienā patiesi novērtēja. Un vispār nav nekā feināka pēc karstas pirts ielekt ar savu uzkarsēto pēcpusi baseinā. Bija jau bija tur diktam auksti, bet izskatās, ka kriosaunas rūdījums būs nācis par labu. Un tā sajūta pēc pirts… tāda ekselenti harmoniska. Ommmm! 

Atgriežoties pie etiopieša mērķu izpildes kvalitātes, jāsaka, ka tuvojoties fināla punktam, pēdējās nedēļās arī kaut kas tur vairāk sācis krist nost. Varbūt tāpēc, ka loģiskāk ēdu (un uz Ziemīšiem viedāks kļūstu)… jo skrienu plus mīnus tikpat un šim aspektam nevajadzētu būt noteicošajām kaloriju dedzināšanas procesā. Galvenais, ka viss notiek!

Ja par fināla punktu ņemam 2. janvāri 2017, tad atlikušas divas nedēļas. Divas nedēļas un 2.3 kilo. Principā uzdevums paveicams, ja svētkos nerīs visādus tur zin zirņus, majonēzīšu salātus (eu, starp citu, brīvdienās es nejauši uzēdu salātus, kur bija majonēze… pirmoreiz pusgada laikā), speķus un citus grēcīgus aspektus. Un, protams, dzirai šajā svētku laikā arī vajadzētu būt akurāt viedā saprāta robežās. Nu kā jau teicu – "tā lai nevis iedod pa galvu kā ar bomi, bet viegli noglāsta" : ) Svētki jāsvin saprātīgi, bet dzīve no sirds!

Un atcerieties par saviem mīļajiem – radiem, draugiem, omītēm, opīšiem, mammītēm, tētīšiem, sunīšiem un kaķīšiem – viņi visi ir pelnījuši, ja ne jūsu dāvanas, tad uzmanību gan. Vai cik vieds nobeigums sanāca, vai ne? Nu tad (š)čaviņa līdz nākamajai pirmdienai!

22. nedēļa: S2E10: endorfīnu ballīte, šņabis un -0.7 / -23.5 (+3.5)

Shalom! "Pie sienas rāmītis un tajā bilde.  Jūtu kā dāmītes ar skatieniem to silda." Kaut kāds "murr" , vai ne? Bet 22. nedēļas eksistenciālā būtība tieši tāda arī ir. Mērķis vēl nav sasniegts, bet sajūtas tādas… triumfālas. Izskaidrojums ir tikai viens (divi, trīs vai četri) – šmiga, kokaīns, zālīte vai halucogēnās sēnes : )

Bet patiesībā izskaidrojums ir diezgan vienkāršs – etiopietis atkal būs izgājis izskriet. Un o jā – laikam par spīti vai, lai kaut ko pierādītu. Un galvenokārt jau sev, jo nav noslēpums, ka pēdējie gadi skriešanas ziņā bija tāds… kā lai pasaka – mazs porno (ar retiem, nu tiešām ļoti retiem izņēmumiem).  Tāpat kā nav noslēpums, ka skriešanas laikā izdalās endrofrīni jeb vienkāršāk izsakoties – cilvēku pārņem kaifs : )

Kārtējo kaifu mēģināju uztvert aizvadītajā nedēļas nogalē, kad pēc mēneša pauzes piedalījos sacensībās, proti, Ozolnieku Ziemas skrējienā 15km. Līdz šim šajās sacensībās bija piedalījies divreiz – 2012.gadā, kad uz paģirām viegli notipināju ar savu tā laika dūdiņu (1:41:29), un gadu vēlāk, kad biju krietni veiklāks, taču ne diži veikls (1:17:10). Balstoties uz saviem treniņu rezultātiem un tendencēm šogad mans maksimālais mērķis bija izskriet zem 1:08:00, respektīvi, sauksim, to par 1:07:59, bet realitātē rēķinājos uz rezultātu 1:09:00 līdz 1:12:00. Realitāte tika sakauta…

Atzīšos, ka pāris dienas pirms sacensībām fiziski nejutos diez ko labi – organisms tāds saguris un šuri muri. Taču pārāk par to nesatraucos, jo treniņos viss bija saplānots tā, lai svētdien būtu svaigs kā gurķītis. Un vēl arī nomierināja tas, ka pirms mačiem iegāju Krio – tā teikt – mazliet sevi pasaldēt, atjaunot organismu un tā… Sacensības šķiet sāku maķenīt par ātru – vismaz tīri teorētiski temps ap 4:13min/km bija drusku neplānoti veikls manevrs. Pēc tam gan tas nokritās un nostabilizējās kaut kur starp 4:20 un 4:30. Faktiski tas lēnām kritās, bet tiešām lēnām. Baigi par rezultātu neizdomājos, kur nu vēl vietu, bet beigās sanāca negaidīti 1:06:05 un tikpat negaidīta 4.vieta grupā. Līdz bronzai pietrūka 15 sekundes, bet ņemot vērā, ka TOP3 čaļi ir stabili labāki par mani (tikai konstatēju faktu), baigās škrobes nebija. Jo galu galā – galvenais jau ir skriešanas prieks nevis medālis, daiploma vai kāds cits štrunts (lai gan jaunajai paaudzei tas noteikti ir super dzinulis, bet es jau bez divarpus minūtēm veterāns).

Lai vai kā, 1:06:05 nozīmē to, ka kilometrs tika veikts 4:24min/km. Ko tas nozīmē? Pētījumi liecina, ka tik ātri es neesmu skrējis kopš vēsturiskā un izcili lieliskā 2012.gada Siguldas pusmaratona (1:31:56 jeb 4:21min/km). Jā, 2015.gada ievadā bija divi labi desmitnieciņi ar līdzīgu, bet švakāku tempu (laikam kaut kas ap 4:26), bet 10 un 15 ir divas dažādas operas. Tāpat kā 21. Vispār, ja godīgi, tad 1:06:05 bija pārsteigums arī tajā ziņā, ka fiziski jau pašsajūta bija tālu no ideālā – jā, kājas bija paklausīgākas kā Šveices pulksteņi, taču elpošanas sistēma gan kliboja - dūra paribē un spieda uz motoru un vienubrīd manī bija diezgan eksistenciālas pārdomas, taču pamanīja elpošanu, ieskaidroju organismam, ka nevis viņš pār mani valda, bet gan otrādi un kaut kā kļuva vieglāk. Starp citu, veicot teorētiskus aprēķinus, kas ietver "potenciālā tempa krišanos", ja Ozolniekos būtu pusmaratons, tad tas ar lielu varbūtību būtu otrais visu laiku labākais no maniem 35. Visu laiku labāko jau nupat pieminēju, bet otrais ir 1:35:53 Valmierā 2011. Un šobrīd ir sajūta, ka ņemot vērā to, ka Ozolniekos fiziski nebija izcili (kā savukārt bija Siguldā 2012), ak vai… potenciāls ir diezgan dižs! Lai gan šeit jāievēro būtiska atkāpe – ja tikpat cītīgi trenēsies.

Kur visā šajā stāstā ir šņabis? Ļoti vienkārši – piektdien savu vārda dienu atzīmēja mans vecākais bračka. Kā zināms, sacensību nedēļā (kā minimums) atturos no alko un citiem nešķīstiem grēkiem. Tomēr brāļa vārda dienā (OK, oficiāli tā bija tikai svētdien) mazliet pēc sava konsultanta, leģendārā tēva atļaujas mazliet atļāvos. Tik divas glāzītes grādīgās dziras, ko sauc par degvīnu, respektīvi šņabi. Kopā kādi 100ml vien sanāca droši vien. Lai gan pēc otrās glāzes iemirdzējās manas grēcīgās acis, sak, vēl vienu jau var, paldies bračkam, kas teica – "Tev pietiek". Viedi cilvēki zina, kad man pietiek, un Voldža ir vieds : )

Kas attiecas uz projektā pašu galveno, respektīvi, kilīšu kauju, tad nepilnu vienu mēs kaut kā piebeidzām un jā, faktiski, raugoties faktos, laikam sanāk tā, ka esmu vistuvāk etiopietim, kā minimums, pēdējo četru gadu laikā (mhm, arī savā dižākajā un jau pieminētajā pusmaratonā biju ārpus etiopieša), kas vēlreiz liek ierunāties par potenciālu. Lai gan viss ir relatīvs, vēl priekšā gana darba un tā tālāk. Vislielākā kļūda būtu jau 257.reizi paziņot "I'm back", apgulties uz lauriem un pašapmierināti murrāt. Līdz etiopietim vēl 3.5 kilo. Un trīs nedēļas… Vai tik cik vajadzēs. Shalom!

21. nedēļa: S2E9: kaut kas iestrēdzis jeb -0.1 / -22.8 (+4.2)

Shalom! Projekts "Etiopietis" strauji tuvojas finišam. Jā, jā, kā tagad moderni teikt – otrā cēliena fināls (jeb kā tagad moderni teikt, otrās sezonas, respektīvi, S2) vairs nav aiz kalniem. Oficiālā informācija liecina, ka fināls ierodas akurāt neveiklajā 2017.gada 2.janvārī. Kāpēc neveiklajā? Padomājiet loģiski – Ziemassvētki un Jaunais gads… galdi lūst no dažādu ēdienu pārpilnības (un kas nav mazsvarīgi – gardu ēdienu)…

Kas attiecas uz maniem galdiem un ēdieniem – o jā, es atkal ēdu kliņģeri, es atkal ēdu kartupeļu salmiņus, es atkal ēdu riekstus, es atkal ēdu sieru un es atkal nedēļas nogalē dzēru alu. Ja kādam ļoti interesē, tad Tērvetes un Piebalgas. Ak, jā arī desu es mēdzu uzēst pēdējā laikā, lai gan droši vien nekas tajā desā sakarīgs nav : ) Visādi citādi mans uzturs ir visumā civilizēts un tikumīgs, bet mēs taču zinām par darvas pilienu medus mucā, vai ne? Tā ir stāsta viena puse. Otrā ir – izbaudi dzīvi tādu, kāda tā ir. Shalom!

Kas attiecas uz projektu, tad man ir dilemma – finišēt vai nu 2,janvārī vai  tad, kad būs piebeigti tie četri kilīši ar astīti. No vienas, puses, fināls ir tad, kad tas ir, bet no otras - kā jau iepriekš esmu teicis – mērķis nav sasniegts, kamēr tas  nav sasniegts… Ko saka visgudrā un viedā tauta?

Viennozīmīgi, ka sacensību neesamība un sajūta, ka tas, kam jāpārkāpj ir suņa (turklāt, visticamāk, čivavas) aste , mazliet atbrīvo. Un tāds "mazliet atbrīvots" etiopietis ir jau pāris nedēļas, lai gan, ja baigi piesienas – dēls, principā, Tev vēl gana daudz darba darāma…

Par laimi, sacensības ir jau šajā nedēļas nogalē, respektīvi, Ozolnieku Ziemas skrējiens. Cik šeit būs no ziemas, grūti pateikt, bet visticamāk, tas būs kaut kas no pavasara ar peļķēm  vai žļurgas, bet, ja paveicas – arī ledutiņš. Taču man kā skrējējam ar stāžu ir vienalga – jāskrien, tad jāskrien – esmu skrējis gan +32 grādos, gan varenā lietusgāzē (abas reizes mačos), gan sniegputenī utt. Vārdu sakot - visos iespējamos variantos. Jā, arī uz paģirām es 2012.gada decembrī skrēju Ozolnieku Ziemas skrējienu (Čaviņa, Ra!), bet nevarētu teikt, ka tas ir gluži tas, ar ko lepojos. Lai gan skrēju tik rāmi, ka tas bija labs variants, kā izdzīt šmigu no sevis : )

Par laimi šo svētdien nebūs šmigu jādzen no sevis. Šo svētdien būs jāskrien Ziemas skrējiens tik ātri, kā vēl nekad. Tā viņš tagad būs!