Bet patiesībā izskaidrojums ir diezgan vienkāršs – etiopietis atkal būs izgājis izskriet. Un o jā – laikam par spīti vai, lai kaut ko pierādītu. Un galvenokārt jau sev, jo nav noslēpums, ka pēdējie gadi skriešanas ziņā bija tāds… kā lai pasaka – mazs porno (ar retiem, nu tiešām ļoti retiem izņēmumiem). Tāpat kā nav noslēpums, ka skriešanas laikā izdalās endrofrīni jeb vienkāršāk izsakoties – cilvēku pārņem kaifs : )
Kārtējo kaifu mēģināju uztvert aizvadītajā nedēļas nogalē, kad pēc mēneša pauzes piedalījos sacensībās, proti, Ozolnieku Ziemas skrējienā 15km. Līdz šim šajās sacensībās bija piedalījies divreiz – 2012.gadā, kad uz paģirām viegli notipināju ar savu tā laika dūdiņu (1:41:29), un gadu vēlāk, kad biju krietni veiklāks, taču ne diži veikls (1:17:10). Balstoties uz saviem treniņu rezultātiem un tendencēm šogad mans maksimālais mērķis bija izskriet zem 1:08:00, respektīvi, sauksim, to par 1:07:59, bet realitātē rēķinājos uz rezultātu 1:09:00 līdz 1:12:00. Realitāte tika sakauta…
Atzīšos, ka pāris dienas pirms sacensībām fiziski nejutos diez ko labi – organisms tāds saguris un šuri muri. Taču pārāk par to nesatraucos, jo treniņos viss bija saplānots tā, lai svētdien būtu svaigs kā gurķītis. Un vēl arī nomierināja tas, ka pirms mačiem iegāju Krio – tā teikt – mazliet sevi pasaldēt, atjaunot organismu un tā… Sacensības šķiet sāku maķenīt par ātru – vismaz tīri teorētiski temps ap 4:13min/km bija drusku neplānoti veikls manevrs. Pēc tam gan tas nokritās un nostabilizējās kaut kur starp 4:20 un 4:30. Faktiski tas lēnām kritās, bet tiešām lēnām. Baigi par rezultātu neizdomājos, kur nu vēl vietu, bet beigās sanāca negaidīti 1:06:05 un tikpat negaidīta 4.vieta grupā. Līdz bronzai pietrūka 15 sekundes, bet ņemot vērā, ka TOP3 čaļi ir stabili labāki par mani (tikai konstatēju faktu), baigās škrobes nebija. Jo galu galā – galvenais jau ir skriešanas prieks nevis medālis, daiploma vai kāds cits štrunts (lai gan jaunajai paaudzei tas noteikti ir super dzinulis, bet es jau bez divarpus minūtēm veterāns).
Lai vai kā, 1:06:05 nozīmē to, ka kilometrs tika veikts 4:24min/km. Ko tas nozīmē? Pētījumi liecina, ka tik ātri es neesmu skrējis kopš vēsturiskā un izcili lieliskā 2012.gada Siguldas pusmaratona (1:31:56 jeb 4:21min/km). Jā, 2015.gada ievadā bija divi labi desmitnieciņi ar līdzīgu, bet švakāku tempu (laikam kaut kas ap 4:26), bet 10 un 15 ir divas dažādas operas. Tāpat kā 21. Vispār, ja godīgi, tad 1:06:05 bija pārsteigums arī tajā ziņā, ka fiziski jau pašsajūta bija tālu no ideālā – jā, kājas bija paklausīgākas kā Šveices pulksteņi, taču elpošanas sistēma gan kliboja - dūra paribē un spieda uz motoru un vienubrīd manī bija diezgan eksistenciālas pārdomas, taču pamanīja elpošanu, ieskaidroju organismam, ka nevis viņš pār mani valda, bet gan otrādi un kaut kā kļuva vieglāk. Starp citu, veicot teorētiskus aprēķinus, kas ietver "potenciālā tempa krišanos", ja Ozolniekos būtu pusmaratons, tad tas ar lielu varbūtību būtu otrais visu laiku labākais no maniem 35. Visu laiku labāko jau nupat pieminēju, bet otrais ir 1:35:53 Valmierā 2011. Un šobrīd ir sajūta, ka ņemot vērā to, ka Ozolniekos fiziski nebija izcili (kā savukārt bija Siguldā 2012), ak vai… potenciāls ir diezgan dižs! Lai gan šeit jāievēro būtiska atkāpe – ja tikpat cītīgi trenēsies.
Kur visā šajā stāstā ir šņabis? Ļoti vienkārši – piektdien savu vārda dienu atzīmēja mans vecākais bračka. Kā zināms, sacensību nedēļā (kā minimums) atturos no alko un citiem nešķīstiem grēkiem. Tomēr brāļa vārda dienā (OK, oficiāli tā bija tikai svētdien) mazliet pēc sava konsultanta, leģendārā tēva atļaujas mazliet atļāvos. Tik divas glāzītes grādīgās dziras, ko sauc par degvīnu, respektīvi šņabi. Kopā kādi 100ml vien sanāca droši vien. Lai gan pēc otrās glāzes iemirdzējās manas grēcīgās acis, sak, vēl vienu jau var, paldies bračkam, kas teica – "Tev pietiek". Viedi cilvēki zina, kad man pietiek, un Voldža ir vieds : )
Kas attiecas uz projektā pašu galveno, respektīvi, kilīšu kauju, tad nepilnu vienu mēs kaut kā piebeidzām un jā, faktiski, raugoties faktos, laikam sanāk tā, ka esmu vistuvāk etiopietim, kā minimums, pēdējo četru gadu laikā (mhm, arī savā dižākajā un jau pieminētajā pusmaratonā biju ārpus etiopieša), kas vēlreiz liek ierunāties par potenciālu. Lai gan viss ir relatīvs, vēl priekšā gana darba un tā tālāk. Vislielākā kļūda būtu jau 257.reizi paziņot "I'm back", apgulties uz lauriem un pašapmierināti murrāt. Līdz etiopietim vēl 3.5 kilo. Un trīs nedēļas… Vai tik cik vajadzēs. Shalom!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru