Shalom! Kārtējā nedēļa diezgan veikli ir paskrējusi. Šoreiz bez sacensībām un ar skriešanu saudzīgā režīmā, jo pēc veiklā Ozolnieku piecpadsmitnieka man organisms klusi, klusi lika noprast, ka esmu viņu nomocījis laba rezultāta vārdā: "Čali, izpriecājies un pietiek. Ļauj man drusku atpūsties. Es Tev ļauju skriet lēnāk un tad pēc pāris dieniņām es būšu atpūties un viss būs baigi kruta." Varētu teikt, ka viņam visā visumā paklausīju. Reizēm solis bija raitāks nekā plānots, bet tur jau kājas vainīgas, jo tā kā tāds gulbītis nes Sprīdīti uz laimīgo zemi, tā arī mani uz priekšu : )
Starp citu, jau otro nedēļu pēc kārtas bija svētki, jo kā zināms akurāt septiņas dienas pēc Voldemāriem ir Kristapi, un šos nesvinēt jau principā būtu grēks. Es gan neatzīmēju Porziņģa vārda dienu, bet domāju, ka Kei Pī man piedos, jo man pašam ir viens sens un labs čoms Kristaps – Kei Sī (vai Šī – par to vēl zinātnieki strīdas). Un labi vien ir, ka galdā bija vien mandarinčiki un citi graužamie prieki, kas principā ir veselīgāki nekā mistiski desas luņķi no nezināmas konZistences, čipsi pipsi, sāļie riekstiņi (aha, pārgāju uz nesāļajiem) un cita figņa.
Kā jau svētkos, atļāvos arī dziriņu un vairāk nekā Voldemāros, bet vispār ļoti saprātīgās devās. Tā lai nevis iedod pa galvu kā ar bomi, bet viegli noglāsta : ) Dzira ta dzira, bet skatos, ka priekšā… ūūū, ku daudz svētku – Ziemīši, Jaunais G, čoma dzimene, mammas vārdene… un tas viss viena mēneša ietvaros. Bet… etiopietis jau tad noies pagrīdē… Vismaz pilsētā runā, ka janvāra sākums ir tas fināla punkts.
Pēc ilgāka laika biju arī pirtī un šoreiz gan ne tajā, kura saldē, bet tajā kura karsē. Organisms to nākamajā dienā patiesi novērtēja. Un vispār nav nekā feināka pēc karstas pirts ielekt ar savu uzkarsēto pēcpusi baseinā. Bija jau bija tur diktam auksti, bet izskatās, ka kriosaunas rūdījums būs nācis par labu. Un tā sajūta pēc pirts… tāda ekselenti harmoniska. Ommmm!
Atgriežoties pie etiopieša mērķu izpildes kvalitātes, jāsaka, ka tuvojoties fināla punktam, pēdējās nedēļās arī kaut kas tur vairāk sācis krist nost. Varbūt tāpēc, ka loģiskāk ēdu (un uz Ziemīšiem viedāks kļūstu)… jo skrienu plus mīnus tikpat un šim aspektam nevajadzētu būt noteicošajām kaloriju dedzināšanas procesā. Galvenais, ka viss notiek!
Ja par fināla punktu ņemam 2. janvāri 2017, tad atlikušas divas nedēļas. Divas nedēļas un 2.3 kilo. Principā uzdevums paveicams, ja svētkos nerīs visādus tur zin zirņus, majonēzīšu salātus (eu, starp citu, brīvdienās es nejauši uzēdu salātus, kur bija majonēze… pirmoreiz pusgada laikā), speķus un citus grēcīgus aspektus. Un, protams, dzirai šajā svētku laikā arī vajadzētu būt akurāt viedā saprāta robežās. Nu kā jau teicu – "tā lai nevis iedod pa galvu kā ar bomi, bet viegli noglāsta" : ) Svētki jāsvin saprātīgi, bet dzīve no sirds!
Un atcerieties par saviem mīļajiem – radiem, draugiem, omītēm, opīšiem, mammītēm, tētīšiem, sunīšiem un kaķīšiem – viņi visi ir pelnījuši, ja ne jūsu dāvanas, tad uzmanību gan. Vai cik vieds nobeigums sanāca, vai ne? Nu tad (š)čaviņa līdz nākamajai pirmdienai!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru