Shalom! Tieši tā, līdz maratonam palikušas vairs nieka 20 dienas… tā jau kā
tāda skrējēju Advente – kā mazs bērnīns svītro kalendārītī dienas līdz lielajam
notikumam un gaidi savus skriešanas Ziemīšus. Varētu padomāt – hei, puis, kūpini
tik cigāru, dzer konīti un izbaudi laiku līdz sacensībām, bet nē – pirmkārt, šmiga
un tabaka nav vēlama, otrkārt, gaidīšanas laiks patiesībā ir nemierīgākais.
Ja salīdzina gatavošanos pirmajam maratonam un otrajam, tad kilometrāža bijusi
krietni atšķirīgāka – 2012.gada pirmajos četros mēnešos saskrēju 502 kilometrus
(turklāt nebija īsteni garo treniņu, kas tik ļoti ir nepieciešami), bet šogad
līdz 24. aprīlim esmu iekrājis jau 1100+. Un jā, ir arī 30+ skrējieni.
Faktiski, gatavošanās pirmajam un otrajam maratonam bijusi kā diena pret nakti –
gan kilometru un garo treniņu ziņā, gan citās būtiskās niansēs. Pirmā reize
vienmēr ir kā mācību stunda (šeit var atcerēties arī ļauno teicienu par
pirmajiem kucēniem, kas jāslīcina – nežēlīgi, ne?) un maratona pirmā reize nav
izņēmums – pirms pieciem gadiem es sapratu, ka sagatavoties maratonam ar "ķep
ļep" nevar. Ja Tu domā, ka mazliet paskrienot un gatavojoties kā
pusmaratonam, Tu vari sagatavoties maratonam – aizmirsti, lašara : ) Es kārtējo
reizi atkārtojos, bet maratons nav divi pusmaratoni. Maratons ir cita pasaule.
Kosmoss.
Tieši tāpēc nopietnus akcentus liku uz garajiem treniņiem, kur lieliski palīgi
un kompanjoni bija Māris, Magnus, Ainārs, Jānis, Gints (ceru, ka nevienu
neaizmirsu) – ar savu slinkuma pakāpi man ir diezgan grūti saņemties uz
garajiem treniņiem, lai gan, ja ļoti vajag, tad varu. Bet garos tomēr labprātāk
skrienu kompānijā.
Kādas ir pēdējās trīs nedēļas pirms maratona? Etiopietis arvien biežāk sāk
lasīt pieredzes stāstus, mēģina saprast, ar ko jārēķinās otrajā maratonā un tā
tālāk, un lūko pēc atbalsta distancē. Un tieši ar šo es paziņoju, ka 2017. gada
14.maijā par atbalstu rūpēsies mans lieliskais brālis Dzintars (tautā zināms
arī kā Dzinča) – viņš zina, kur viņam būs jābūt distancē ar dziriņu un
uzkodiņu, lai etiopietis visus 42 kilometrus un 195 metrus būtu līmenī un
turētu rajonu. Kaut kur trases malā savu enerģētiku sūtīs arī leģendārais tēvs,
siltas domas domās mamma ("cik Tu skriesi? 42? Traks esi?"), māsa un
visi radiņi, draugi un etiopieša lojālie līdzjutēji.
Starp citu, viens no maniem labajiem draugiem Agris, kurš zināms arī kā čalis, kam ir zināma saikne ar "Raušu Meistaru" (aha, šeit piedienētu atcerēties manu
sajūsmu par RM kliņģeriem) teicies, ka finišā mani sagaidīs ar kliņģeri. Kjūt…
tik vien kā līdz finišam tikt. Un es zinu, ka tas nav gluži tas pats, kas
izdzert Tērvetes aliņu 14.2 sekundēs…
Lai vai kā, pa lielam gatavošanās maratonam ir jau finiša taisnē un tā tālāk,
bet šur tur vēl jāpabeidz sacensību testiņi. Viens no tādiem svētdien, 30.
aprīlī, būs Daugavpilī, kur tiks skriets pusmaratons. Lai gan jauki būtu
saskriet kaut ko labu, šis būtībā ir tāds testiņš pirms lielā notikuma. Lai kā
ietu Dinaburgā, dižuzdevums tomēr ir 14. maijā 11. novembra krastmalā. Par
Dinaburgas stāstiem kaut kad pēc nedēļas, bet drīzumā iešu pasaldēties pie mana
lieldrauga Krio, jo pirms mačiem jābūt gatavībā. Turiet acis vaļā!
P.S. Kas attiecas uz eksistenciālo jautājumu par gatavību, tad - fiziski jā. Psiholoģiski droši vien arī, lai gan šeit gan jau es vēl ar sevi pameditēšu tālāk rakstītā dēļ. Būtiskas ir nianses. Miljons. Daudz sīkumu. Laika apstākļi, pašsajūta konkrētajā dienā, organisma uzvedība un tā tālāk.
Shalom! Pēdējā laikā pašpasludinātā etiopieša virzienā aktuāli ir tādi
jautājumi kā "kad būs blogs?" (vai – "raksti blogu, lai vakarā
ir ko palasīt"), "kad Tu dzīsi nost bārdu?" un "Kā gāja
Stirnu bukā?" : ) Principā nupat jau jaunu aktualitāti ieguvis arī
jautājums par to "vai tajā kriosaunā nav auksti?". Bet kā sacīt
jāsaka, tad par visu pēc kārtas.
Kā redzat, blogs ir klāt, lai arī ne gluži tad jūs to esat gaidījuši.
Respektīvi, neizdariet uz mani spiedienu, ja? Bet kā savulaik Kira teica:
"Tagad ir uzdevums". Parasti sacensību dienā vai pēc tās prāts uz
blogu īsti nenesās, tik vien, cik tās domas galvā sāk kārtoties. Bet iedvesma
parādās parasti pēc 2-3 dienām. Ja, protams, parādās, jo ar iedvesmu jau kā ar
bitēm un cimperlīgām cacām – nekad neko nevar zināt : )
Kas attiecas uz manu ražīgo bārdu, tad šeit ir domas ir dažādas. Teorētiski es
viņu varētu atlaist arī līdz Rīgas maratonam (savs simbolisms tomēr tur ir,
tipa "play off" bārda), taču man te dažas dāmas bažīgi nogroza galvu,
sak, "tā jau Tu sievu neatradīsi". Šeit man prātā nāk slavenais
teiciens par to, ka cilvēku jau mīl tādu kāds viņš ir – bārdainu, spalvainu,
lisu, uz augšu pasistu un tā tālāk. Paskatīsimies arī no cita aspekta – acis ir
dvēseles spogulis, bet acis man nav spalvainas : ) Tipa, skaties acīs un mīli pa
īstam. Pa lielam jau bārda traucē tikai dažos gadījumos un mēs zinām kuri tie
ir. Man sanāca trīs, ja pieskaita zupas ēšanu ar gardu muti.
Kas attiecas uz Stirnu buku, tad savulaik, kad projekts "Etiopietis",
ja var tā teikt, bija vēl bērnu autiņos, man kādā treniņā Iecavā radās tā
iespēja paskriet ar kādu viedu vīru vārdā Magnus. Toreiz viņš teica, ka vislabākais
organizatoriskais līmenis skriešanas sacensībās Latvijā ir tieši buciņā. Toreiz
es to īsti neņēmu par pilnu, jo pirms tam bukā nebiju skrējis, līdz ar to
viedokļa man nebija. Taču pēc debijas pērn Beverīnā un otrā starta nupat Ogres
Zilajos kalnos es viennozīmīgi varu teikt – šajos mačos patiešām ir īpaša
burvība. Bet to jau tagad saka daudzi, tā ka nekāds baigi oriģinālais čalis es
neesmu, jū nou: )
Kas attiecas uz Stirnu buciņa Lūša distanci, kas pēc leģendām bija ap 28
kilometriem, bet pēc mana pulsometra ap 26, tad gāja jau principā labi, lai arī
šur tur grūti, varbūt pat mokoši un ciešanu pilni. Etiopietis pārliecinājās, ka
pēc idejas, aicinājuma un noklusējuma (tipa, by default) ir līdzenumu čalis, kas mīl sevi pamocīt un
tāpēc skrien takās. Un vispār skrien takās arī tāpēc, ka Latvijas daba ir
skaista un skriet mežā ir forši. Kā sacīt jāsaka, visi stilīgie tā dara (un,
lai arī Stirnu bukā etiopietis debitēja vien 2016.gada nogalē, ar taku
skriešanu viņam ir pieredze jau kopš 2009.gada, kad šis, normāls teftelis
būdams, skrēja aptuveni 12 kilometrus garo "Jānis, Jānītis" skrējienu
Cēsīs – tolaik tas šķita baigais hārdiņš, interesanti, kā būtu tagad?).
Respektīvi, Ogres zilajos kalnos principā biju līmenī kādus pirmos 14-15
kilometrus laikam, pēc tam jau mazliet "aizpeldēju". Un vēl tendence,
kas cirtās acīs – es biju baigi labs līdzenumos, bet labi kāsu kalnos (ar piebildi,
ka izteiktāk pēc konkrētās kilometru atzīmes). Bet tā mērķtiecīgi kačājis skilu
Stirnu bukam es neesmu, lai arī mežs pēdējā laikā treniņos bijis mans labais un
uzticamais draugs. Un es jau labu laiciņu iepriekš biju oficiāli paziņojis, ka
Zilo kalnu Stirnu buciņa Lūsis ir oficiāls gatavošanās posms Lattelecom Rīgas
maratonam. Man vajadzēja saņemt dažas atbildes par mana organisma, kā tagad
moderni teikt, veiktspēju, vajadzēja sevi pamocīt un vajadzēja izbaudīt
lielisko atmosfēru.
Un izdevās ar. Vesels bars laimīgu cilvēku, kuriem ir grūti un kuriem nav
grūti. Iespējams, tas bija liktenis, bet ap to pašu slaveno kilometru skaitu,
kuru augstāk jau tiku minējis, mani apgāja kāda gaišmataina lūsene (nu
respektīvi, mauca to pašu garo distanci) un vēl apvaicājās, kā man klājoties.
Es, būdams pieticīgs čalis, teicu, ka nu drusciņ jau grūti ir, bet dzīvē ir maz
vieglu lietu, viena no vieglākajām – izņemt aukstu aliņu no ledusskapja. Turpinājumā
lūkoju turēties viņai astē un vispār kā smejies – līdzenumos dabiski gāju
garām, kalnos dabisku pakāsu, un tā kā kalnu bija vairāk, tad beigu beigās
lūsene aizskrēja "kaut kur tālu tāl…" : ) Vēl es distancē satikos arī ar čali, kas
arī Ogres apkaimes mežus brida ar identiskiem apaviem kā man, respektīvi,
"Asics Gel Kayano 23". Skaidrs, ka taku apavi tie nav, un to jau mēs
viegli iesmejot arī apcerējām un apspriedām, kāpēc takās skrienam ar ne taku
apaviem… kas nu kuram – vienam čē pē (tam otram), otrs žīds (es).
Vispār aprunājos ar sevi un taku ekspertiem, nonākot pie vienprātības – no tiem
taku mačiem, kur esmu jozis etiopieša karjeras laikā (Beverīnas Stirnu buks,
Patriots un Zilo kalnu Stirnu buks), Ogres "zilīši" bijuši grūtākie,
kam seko Beverīna un Patriotiņš. Lai gan Beverīnā skrēju uz pusi mazāk nekā
Patriotā, kaut kā ar visu to šķita, ka tur gāja grūtāk (nē nu jā, arī forma
tolaik tomēr bija sūdīgāka). Savā ziņā manas aizdomas apliecina arī brutāla
rezultātu salīdzināšana, ja par atskaites punktu ņemam 12.5 km (jo Beverīnā ij
nemaz vairāk nebija). Tādā gadījumā Beverīna ir vislēnākā (1:08:15),
salīdzinoši līdzenais, bet sniegotais Patriots, kur mana pakaļa sajuta zemes
spēku, visātrākais (1:05:48), bet dažādu segumu, izaicinājumu un tā tālāk
pārbagātie kalnainie Ogres Zilie kaut kur pa vidu (1:06:30).Īsāk sakot, ar visu
to, ka Ogrē trase pēc idejas grūtāka, esmu skrējis ātrāk nekā relatīvi vieglajā
Beverīnā… kas nozīmē – yes, thats right, etiopietis kačā skilu. Jeb kā dižskābaržu
dzimtas koka dziesmā repoja kādreiz cilvēks ar normālu vārdu, tagad vienkārši
Arstarulsmirus: "Tikai Tu un es šajā mačā, kas dabīgi, ka kačā".
Lai vai kā, līdz Lattelecom Rīgas maratonam tāds nieks kā trīsarpus nedēļas… Un
praktiski viss, ko bija iespējams sakačāt, jau ir sakačāts. Pēdējās nedēļās, tā
teikt, nometam slodzītes un saliekam punktiņus uz i. Punktiņu likšana notiek
arī sacensību režīmā - Daugavpils pusmaratons 30. aprīlī, bet nedēļu pirms
maratona, iespējams, arī 10 kilometri Ozolniekos. Augstākās kategorijas
eksperts, viņš arī mans tēvs, tautā saukts par Otiņu (ar to o burtu, kuru
izrunājot iepriekš minētais vārds neskan kā mākslinieka darba rīks) teica, ka
principā Ozolniekus man vajadzētu skriet. Un parasti, kad es klausu tēvu… man
skrienas ļoti labi. Kā tad Tu tēvu neklausīsi? : )
Ko es vēl nepaguvu pateikt? Ak jā, vai kriosaunā ir auksti? Principā jau viss
ir galvā vai pieraduma spēkā, bet vispār apņemos kādu dienu jums par to
pastāstīt sīkāk. Mēģināšu nebūt sauss un bezkaislīgs, bet piemest stāstam
odziņu. Ahā, saintriģēju? Nu tad līdz nākamajai reizei, brāļi un māsas
skrējēji, kā arī visi lojālie etiopieša sekotāji. Jūs jau zināt, ka... shalom ar jums!
Shalom! Un lai jums visiem auksti. Lai gan jums visiem droši vien ir auksti arī
bez mana vēlējuma : ) Ziniet, kur ir
vispatīkamāk salt? Tieši tā, veselības centrā "Krio" jeb kriosaunā, kur
vēsā mierā var dancot kapsulā pie aptuveni -160 grādiem. Principā es to sauktu
par veselīgu un baudpilnu saldēšanos.
Veselības centrs "Krio" bija projekta "Etiopietis"
lieldraugs etiopieša "pirmās sezonas" laikā, kad pamatuzdevums bija
nokaut speķi nevis sasniegt kaut kādus skriešanas rekordus. Lai gan, protams,
skriešanai bija ļoti liela nozīme, jo tās bija daudz, tādējādi organismam bija
nepieciešamība atjaunoties, tikt galā ar dažādiem mikrosavainojumiem un muskuļu
sāpēm un kriosauna šajā ziņā palīdzēja lieliski. Jā, arī tajā, lai sacensību
dienā es būtu svaigs kā Mārupes gurķīši.
Jau pēc nedaudz vairāk kā mēneša jeb 33 dienām (kas zīmīgi, tas ir Jēzus cipars
un pašpasludinātais etiopietis ir tieši sajā vecuma grupā) ir projekta esošās
sezonas virsuzdevuma superfināls, proti, Lattelecom Rīgas maratons, un akurāt
42.195 kilometri. Par to, kas, ko un kāpēc, kā arī savu motivāciju es rakstīju
jau iepriekš.
Kā jau iepriekš tiku minējis un kā to jau sen ir teikuši daudzi, kuri skrējuši
gan 21.0975, gan 42.195 – maratons nav divi pusmaratoni. Maratons ir cita
pasaule. Un lai 14. maijā būtu iespējami labākajā formā, sasniegtu labāko
rezultātu un tā tālāk, jābūt kopā ar labākajiem.
Un tieši tāpēc Projekts "Etiopietis" pagarinājis 2016.gada septembrī
parakstīto sadarbības līgumu ar veselības centru "Krio" : ) lai
sniegtu organismam labāko atjaunošanos pēc treniņiem un sacensībām. Un
enerģiju, un prieku, un laimi, un labu noskaņojumu, jo kriosauna nav tikai
divas vai trīs minūtes kapsulā – tā ir ārkārtīgi patīkama atmosfēra un
dzīvespriecīgi cilvēki, kas sniedz smaidu visai dienai. Protams, tuvojas
vēlēšanas un tagad visi skaisti runā, bet etiopietis nav demagogs – par
"Krio" atmosfēru un burvību var pajautāt arī citām zvaigznēm (oi, oi,
oi, zvaigzne atradies, cik narcisma pilni tas izklausījās, vai ne?), kuras
apmeklē kriosaunu, sākot no sportistiem, turpinot ar aktieriem un tā tālāk. Ka
es jums saku - jūra apmierinātu un šalomizētu cilvēku : ) Kas attiecas uz sportiņu, tad jau sestdien
(atkal un kārtējo reizi) ieskrienu mežā... jeb #EsEsmuStirnuBuks un jožu 28
kilometru garo "Stirnu Buka" Lūša distanci Ogres Zilajos kalnos. Vēl
tikai pērnā gada oktobrī debitēju SB ar Zaķa distanci (pēc labskanības jau varētu
izvēlēties Vāveri, bet par īsu...), kas Beverīnas pilskalnā bija akurāt 12
kilometri un bija tāda kā... mazuma piegarša. Šoreiz pārlecu uz maksimālo
distanci, izlaižot pašu Stirnu buciņu (ap 22 km) ne jau lai izvairītos no
mazuma piegaršas, bet gan lai uztaisītu sev vienu varenu treniņu ap trīsdesmit
kilīšiem ar sacensību pulsu. Jau sen kāds viedais teica, ka "labākie
treniņi ir sacensības".
Kā man būs klājies Ogres Zilajos kalnos un tā tālāk un tā joprojām – jau droši
vien pēc svētkiem. Un... tiekamies kapsulā : )
Shalom! Iespējams, ka daži sailgojās un aizdomājās – kur tas pašpasludinātais
etiopietis ar savu blogu?! Mazliet radošais
slinkums bija mani pārņēmis, mūza nenāca ciemā, un, ja vārdi nevirknējas viegli
un nepiespiesti, neiesi jau sevi mocīt, vai ne?
Iepriekšējie "pierastie pieraksti" bija pirms nepilnām divām nedēļām,
kad vēl tikai briedu pirmajam pusmaratonam pēdējo divu gadu laikā. Godīgi
sakot, ņemot vērā, ka sacensību nedēļā rumpis bija smags un savā ziņā pat
niķīgs, skaidrības par to, vai būs viens riktīgs un respektabls pusmaratons,
nebija. Galvā, protams, kā maksimālais mērķis bija izskriet otro visu laiku
labāko pusmaratonu (tātad zem 1:35:53), lai gan realitātē cierēju uz vienkārši
labu skrējienu zem 100 minūtēm (tātad vismaz 1:39:59). Cerēju, bet bez dižas pārliecības.
Kā jau cilvēks ar profesionāļa attieksmi uz Liepājas pusmaratonu ierados
iepriekšējās dienas vakarā. Ieturēju vieglas vakariņas un miegs pirms sacensību
naktī bija es pat teiktu netipiski labs (parasti pirms mačiem, ja godīgi, ilgi
nevaru iemigt). Par to paldies manam Liepājas draugam un vienkārši labam cilvēkam
Kasparam. Pirms starta iesildoties uzskrēju divus kilīšus ar Māri – arī cilvēku,
kam šogad ir maratona misija (ja nemaldos, arī otrais mēģinājums noskriet
sakarīgu maratonu) – kopumā organisms jutās labāk nekā nedēļas gaitā, bet
aizvien bez apziņas "opiņā, nu tik būs viens dižens skrējiens".
Bet izrādījās, ka visi pēdējo sacensību dižskrējieni, ieskaitot, Ozolnieku
ziemas skrējienu un Rozentāla Saldus skrējienu, nebija vis nejaušības. Un kā
sacīt jāsaka – projektā "Etiopietis" uzkačātais skils turpina nest augļus kā
Marijas tante no dārza : ) Iespējams, ka tas bija pat labi, ka pirmais
kilometrs plašo laužu masu dēļ bija diezgan nesteidzīgs (tā ap 4:40min/km), jo
pirmkārt nebija riska pārķert startu, un, otrkārt, turpmākajos kilometros varēja
bez stresiņa pielikt solīti un kustēt uz priekšu ar tempu maķenīt zem
4:30min/km. Jutos labi un arī pirmais septiņu kilometru aplis (31:10) vēstīja,
ka šitā turpinot, otrais visu laiku labākais pusmaratons būs kā bankā. Arī
otrais aplis bija diezgan svaigs (lai arī 30 sekundes lēnāk), bet jutu, ka
trešajā tomēr nāksies sakost zobiņus. Tā arī bija – enerģijas rezerves sāka
kust kā sviests uz pannas, kas izlikta saulē. Skaidri zināju, ka varu atļauties
skriet kādu pusotru minūti vai divas lēnāk nekā iepriekš, un tik un tā
ierakstīšos "2nd best" pusmaratonā.
Kaut kādā 16.-17. kilometrā mani beidzot vieglā olimpiskā riksī apgāja
Ventspils (pus)maratona tēvs Andris, izsakot respektu un uvažuhu, ka esot
puskuilī jeb ārpus etiopieša, es tik respektabli jožu. Pasmīnēju, ka ne jau
pirmo reizi ar pīpi uz jumta un mēģināju turēt līdzi. Gandrīz izdevās, bet
gandrīz neskaitās : ) Bija grūti, bet pēdējos kilometros reti kad nav grūti,
izņemot manu visu laiku labāko pusmaratonu, kurā jutos vienkārši tik lieliski,
ka varēju pat pielikt soli. Šoreiz soli nācās nevis pielikt, bet noturēt
līmenī. Pēdējos kilometros apzināti neskatījos pulsometrā, lai neredzētu, cik
rāda laikrādis un ar ko varētu rēķināties finišā – sak, nevajag sevi čakarēt ar
aprēķiniem, bet vienkārši skriet no sirds. Un no sirds arī skrēju, finišā
iejožot ar laiku 1:35:48. Respektīvi, čalīt, Tu esi noskrējis otro visu laiku
labāko pusmaratonu no saviem 35 un beidzot esi lauzis to nejēdzīgo pusmaratonu
sēriju virs 100 minūtēm. Un tādu pusmaratonu bija 15! Piecpadsmit briesmonīši.
Brrr : )
Labāko pusmaratonu četrarpus gadu laikā diezgan precīzi varētu raksturot zemāk
redzamais video ar Arnoldu galvenajā lomā. Sak, caur grūtībām un tā tālāk, bet
beidzot esmu atgriezies. Un pārliecinoši.
Pēdējais kilometrs, starp citu, bija 4:31min/km jeb par sekundīti ātrāks nekā
vidējais temps distancē (4:32), lai gan pirms tam dažos kilometros jau peldēju
ar laiku virs 4:50. Redz, ko tomēr bullim dod sarkanās lupatas efekts jeb
skrējējam finiša tuvums. Kājiņas gan ļoti sagurušas pēc finiša bija, bet prāts
priecīgs un organisms nopelnījis vienu aukstu Tērvetes alu. Un atgriežoties
mājās… opiņā, Brengulīti kāds ledusskapī ielicis. Skaista taču dzīve, skaista :
) Par mājupceļu paldies Armandam un Ditai, bet par jautrības nodrošināšanu tajā
- Amandai - mazajai dāmai, kas savā bērnu skrējienā uzvarēja ar apbrīnojamu
mieru un pārliecību. Gandrīz vai jāteic – īsta čempiones pārliecība!
Pēc Liepājas vairāku nedēļu pauzīte no sacensībām (mhm, arī Rēzeknē šajā
nedēļas nogalē neplānoju skriet), bet 15.aprīlī kļūšu par vienu riktīgu Stirnu
Buka lūsi. 28 kilometri pa Ogres Zilajiem kalniem būs nopietns, taču aizraujošs
pārbaudījums. O jā!
P.S. Par tām virs 200 dienām runājot… tā viņš ir, skrienu jau 200 dienas ar
astīti pēc kārtas. Ieklausos organismā. Reizēm arī neieklausos. Bet pēc
rezultātiem spriežot – viss kārtībā. Kāpēc skriet katru dienu? Manā gadījumā –
tas disciplinē un neļauj palaisties, kā tas reizēm mēdz gadīties, ja Tu ieturi
pāris dienu pauzi, kas mēdz ievilkties. Var jau būt, ka pirms Rīgas maratona
arī 200+ sērijai pielikšu punktu un došu organismam iespēju atpūsties. Būs
jāieklausās, ko organisms saka. Bet tagad pievērsīsimies statistikai…
