Veselības centrs "Krio" bija projekta "Etiopietis" lieldraugs etiopieša "pirmās sezonas" laikā, kad pamatuzdevums bija nokaut speķi nevis sasniegt kaut kādus skriešanas rekordus. Lai gan, protams, skriešanai bija ļoti liela nozīme, jo tās bija daudz, tādējādi organismam bija nepieciešamība atjaunoties, tikt galā ar dažādiem mikrosavainojumiem un muskuļu sāpēm un kriosauna šajā ziņā palīdzēja lieliski. Jā, arī tajā, lai sacensību dienā es būtu svaigs kā Mārupes gurķīši.
Jau pēc nedaudz vairāk kā mēneša jeb 33 dienām (kas zīmīgi, tas ir Jēzus cipars un pašpasludinātais etiopietis ir tieši sajā vecuma grupā) ir projekta esošās sezonas virsuzdevuma superfināls, proti, Lattelecom Rīgas maratons, un akurāt 42.195 kilometri. Par to, kas, ko un kāpēc, kā arī savu motivāciju es rakstīju jau iepriekš.
Kā jau iepriekš tiku minējis un kā to jau sen ir teikuši daudzi, kuri skrējuši gan 21.0975, gan 42.195 – maratons nav divi pusmaratoni. Maratons ir cita pasaule. Un lai 14. maijā būtu iespējami labākajā formā, sasniegtu labāko rezultātu un tā tālāk, jābūt kopā ar labākajiem.
Un tieši tāpēc Projekts "Etiopietis" pagarinājis 2016.gada septembrī parakstīto sadarbības līgumu ar veselības centru "Krio" : ) lai sniegtu organismam labāko atjaunošanos pēc treniņiem un sacensībām. Un enerģiju, un prieku, un laimi, un labu noskaņojumu, jo kriosauna nav tikai divas vai trīs minūtes kapsulā – tā ir ārkārtīgi patīkama atmosfēra un dzīvespriecīgi cilvēki, kas sniedz smaidu visai dienai. Protams, tuvojas vēlēšanas un tagad visi skaisti runā, bet etiopietis nav demagogs – par "Krio" atmosfēru un burvību var pajautāt arī citām zvaigznēm (oi, oi, oi, zvaigzne atradies, cik narcisma pilni tas izklausījās, vai ne?), kuras apmeklē kriosaunu, sākot no sportistiem, turpinot ar aktieriem un tā tālāk. Ka es jums saku - jūra apmierinātu un šalomizētu cilvēku : )
Kas attiecas uz sportiņu, tad jau sestdien (atkal un kārtējo reizi) ieskrienu mežā... jeb #EsEsmuStirnuBuks un jožu 28 kilometru garo "Stirnu Buka" Lūša distanci Ogres Zilajos kalnos. Vēl tikai pērnā gada oktobrī debitēju SB ar Zaķa distanci (pēc labskanības jau varētu izvēlēties Vāveri, bet par īsu...), kas Beverīnas pilskalnā bija akurāt 12 kilometri un bija tāda kā... mazuma piegarša. Šoreiz pārlecu uz maksimālo distanci, izlaižot pašu Stirnu buciņu (ap 22 km) ne jau lai izvairītos no mazuma piegaršas, bet gan lai uztaisītu sev vienu varenu treniņu ap trīsdesmit kilīšiem ar sacensību pulsu. Jau sen kāds viedais teica, ka "labākie treniņi ir sacensības".
Kā man būs klājies Ogres Zilajos kalnos un tā tālāk un tā joprojām – jau droši vien pēc svētkiem. Un... tiekamies kapsulā : )
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru