PE: S3E7: Misija maratons: Etiopieti, vai Tu esi gatavs?

Shalom! Tieši tā, līdz maratonam palikušas vairs nieka 20 dienas… tā jau kā tāda skrējēju Advente – kā mazs bērnīns svītro kalendārītī dienas līdz lielajam notikumam un gaidi savus skriešanas Ziemīšus. Varētu padomāt – hei, puis, kūpini tik cigāru, dzer konīti un izbaudi laiku līdz sacensībām, bet nē – pirmkārt, šmiga un tabaka nav vēlama, otrkārt, gaidīšanas laiks patiesībā ir nemierīgākais.

Ja salīdzina gatavošanos pirmajam maratonam un otrajam, tad kilometrāža bijusi krietni atšķirīgāka – 2012.gada pirmajos četros mēnešos saskrēju 502 kilometrus (turklāt nebija īsteni garo treniņu, kas tik ļoti ir nepieciešami), bet šogad līdz 24. aprīlim esmu iekrājis jau 1100+. Un jā, ir arī 30+ skrējieni. Faktiski, gatavošanās pirmajam un otrajam maratonam bijusi kā diena pret nakti – gan kilometru un garo treniņu ziņā, gan citās būtiskās niansēs. Pirmā reize vienmēr ir kā mācību stunda (šeit var atcerēties arī ļauno teicienu par pirmajiem kucēniem, kas jāslīcina – nežēlīgi, ne?) un maratona pirmā reize nav izņēmums – pirms pieciem gadiem es sapratu, ka sagatavoties maratonam ar "ķep ļep" nevar. Ja Tu domā, ka mazliet paskrienot un gatavojoties kā pusmaratonam, Tu vari sagatavoties maratonam – aizmirsti, lašara : ) Es kārtējo reizi atkārtojos, bet maratons nav divi pusmaratoni. Maratons ir cita pasaule. Kosmoss.

Tieši tāpēc nopietnus akcentus liku uz garajiem treniņiem, kur lieliski palīgi un kompanjoni bija Māris, Magnus, Ainārs, Jānis, Gints (ceru, ka nevienu neaizmirsu) – ar savu slinkuma pakāpi man ir diezgan grūti saņemties uz garajiem treniņiem, lai gan, ja ļoti vajag, tad varu. Bet garos tomēr labprātāk skrienu kompānijā.

Kādas ir pēdējās trīs nedēļas pirms maratona? Etiopietis arvien biežāk sāk lasīt pieredzes stāstus, mēģina saprast, ar ko jārēķinās otrajā maratonā un tā tālāk, un lūko pēc atbalsta distancē. Un tieši ar šo es paziņoju, ka 2017. gada 14.maijā par atbalstu rūpēsies mans lieliskais brālis Dzintars (tautā zināms arī kā Dzinča) – viņš zina, kur viņam būs jābūt distancē ar dziriņu un uzkodiņu, lai etiopietis visus 42 kilometrus un 195 metrus būtu līmenī un turētu rajonu. Kaut kur trases malā savu enerģētiku sūtīs arī leģendārais tēvs, siltas domas domās mamma ("cik Tu skriesi? 42? Traks esi?"), māsa un visi radiņi, draugi un etiopieša lojālie līdzjutēji.

Starp citu, viens no maniem labajiem draugiem Agris, kurš zināms arī kā čalis, kam ir zināma saikne ar "Raušu Meistaru" (aha, šeit piedienētu atcerēties manu sajūsmu par RM kliņģeriem) teicies, ka finišā mani sagaidīs ar kliņģeri. Kjūt… tik vien kā līdz finišam tikt. Un es zinu, ka tas nav gluži tas pats, kas izdzert Tērvetes aliņu 14.2 sekundēs…

Lai vai kā, pa lielam gatavošanās maratonam ir jau finiša taisnē un tā tālāk, bet šur tur vēl jāpabeidz sacensību testiņi. Viens no tādiem svētdien, 30. aprīlī, būs Daugavpilī, kur tiks skriets pusmaratons. Lai gan jauki būtu saskriet kaut ko labu, šis būtībā ir tāds testiņš pirms lielā notikuma. Lai kā ietu Dinaburgā, dižuzdevums tomēr ir 14. maijā 11. novembra krastmalā. Par Dinaburgas stāstiem kaut kad pēc nedēļas, bet drīzumā iešu pasaldēties pie mana lieldrauga Krio, jo pirms mačiem jābūt gatavībā. Turiet acis vaļā!

P.S. Kas attiecas uz eksistenciālo jautājumu par gatavību, tad - fiziski jā. Psiholoģiski droši vien arī, lai gan šeit gan jau es vēl ar sevi pameditēšu tālāk rakstītā dēļ. Būtiskas ir nianses. Miljons. Daudz sīkumu. Laika apstākļi, pašsajūta konkrētajā dienā, organisma uzvedība un tā tālāk.