Kā redzat, blogs ir klāt, lai arī ne gluži tad jūs to esat gaidījuši. Respektīvi, neizdariet uz mani spiedienu, ja? Bet kā savulaik Kira teica: "Tagad ir uzdevums". Parasti sacensību dienā vai pēc tās prāts uz blogu īsti nenesās, tik vien, cik tās domas galvā sāk kārtoties. Bet iedvesma parādās parasti pēc 2-3 dienām. Ja, protams, parādās, jo ar iedvesmu jau kā ar bitēm un cimperlīgām cacām – nekad neko nevar zināt : )
Kas attiecas uz manu ražīgo bārdu, tad šeit ir domas ir dažādas. Teorētiski es viņu varētu atlaist arī līdz Rīgas maratonam (savs simbolisms tomēr tur ir, tipa "play off" bārda), taču man te dažas dāmas bažīgi nogroza galvu, sak, "tā jau Tu sievu neatradīsi". Šeit man prātā nāk slavenais teiciens par to, ka cilvēku jau mīl tādu kāds viņš ir – bārdainu, spalvainu, lisu, uz augšu pasistu un tā tālāk. Paskatīsimies arī no cita aspekta – acis ir dvēseles spogulis, bet acis man nav spalvainas : ) Tipa, skaties acīs un mīli pa īstam. Pa lielam jau bārda traucē tikai dažos gadījumos un mēs zinām kuri tie ir. Man sanāca trīs, ja pieskaita zupas ēšanu ar gardu muti.
Kas attiecas uz Stirnu buku, tad savulaik, kad projekts "Etiopietis", ja var tā teikt, bija vēl bērnu autiņos, man kādā treniņā Iecavā radās tā iespēja paskriet ar kādu viedu vīru vārdā Magnus. Toreiz viņš teica, ka vislabākais organizatoriskais līmenis skriešanas sacensībās Latvijā ir tieši buciņā. Toreiz es to īsti neņēmu par pilnu, jo pirms tam bukā nebiju skrējis, līdz ar to viedokļa man nebija. Taču pēc debijas pērn Beverīnā un otrā starta nupat Ogres Zilajos kalnos es viennozīmīgi varu teikt – šajos mačos patiešām ir īpaša burvība. Bet to jau tagad saka daudzi, tā ka nekāds baigi oriģinālais čalis es neesmu, jū nou: )
Kas attiecas uz Stirnu buciņa Lūša distanci, kas pēc leģendām bija ap 28 kilometriem, bet pēc mana pulsometra ap 26, tad gāja jau principā labi, lai arī šur tur grūti, varbūt pat mokoši un ciešanu pilni. Etiopietis pārliecinājās, ka pēc idejas, aicinājuma un noklusējuma (tipa, by default) ir līdzenumu čalis, kas mīl sevi pamocīt un tāpēc skrien takās. Un vispār skrien takās arī tāpēc, ka Latvijas daba ir skaista un skriet mežā ir forši. Kā sacīt jāsaka, visi stilīgie tā dara (un, lai arī Stirnu bukā etiopietis debitēja vien 2016.gada nogalē, ar taku skriešanu viņam ir pieredze jau kopš 2009.gada, kad šis, normāls teftelis būdams, skrēja aptuveni 12 kilometrus garo "Jānis, Jānītis" skrējienu Cēsīs – tolaik tas šķita baigais hārdiņš, interesanti, kā būtu tagad?). Respektīvi, Ogres zilajos kalnos principā biju līmenī kādus pirmos 14-15 kilometrus laikam, pēc tam jau mazliet "aizpeldēju". Un vēl tendence, kas cirtās acīs – es biju baigi labs līdzenumos, bet labi kāsu kalnos (ar piebildi, ka izteiktāk pēc konkrētās kilometru atzīmes). Bet tā mērķtiecīgi kačājis skilu Stirnu bukam es neesmu, lai arī mežs pēdējā laikā treniņos bijis mans labais un uzticamais draugs. Un es jau labu laiciņu iepriekš biju oficiāli paziņojis, ka Zilo kalnu Stirnu buciņa Lūsis ir oficiāls gatavošanās posms Lattelecom Rīgas maratonam. Man vajadzēja saņemt dažas atbildes par mana organisma, kā tagad moderni teikt, veiktspēju, vajadzēja sevi pamocīt un vajadzēja izbaudīt lielisko atmosfēru.
Un izdevās ar. Vesels bars laimīgu cilvēku, kuriem ir grūti un kuriem nav grūti. Iespējams, tas bija liktenis, bet ap to pašu slaveno kilometru skaitu, kuru augstāk jau tiku minējis, mani apgāja kāda gaišmataina lūsene (nu respektīvi, mauca to pašu garo distanci) un vēl apvaicājās, kā man klājoties. Es, būdams pieticīgs čalis, teicu, ka nu drusciņ jau grūti ir, bet dzīvē ir maz vieglu lietu, viena no vieglākajām – izņemt aukstu aliņu no ledusskapja. Turpinājumā lūkoju turēties viņai astē un vispār kā smejies – līdzenumos dabiski gāju garām, kalnos dabisku pakāsu, un tā kā kalnu bija vairāk, tad beigu beigās lūsene aizskrēja "kaut kur tālu tāl…" : ) Vēl es distancē satikos arī ar čali, kas arī Ogres apkaimes mežus brida ar identiskiem apaviem kā man, respektīvi, "Asics Gel Kayano 23". Skaidrs, ka taku apavi tie nav, un to jau mēs viegli iesmejot arī apcerējām un apspriedām, kāpēc takās skrienam ar ne taku apaviem… kas nu kuram – vienam čē pē (tam otram), otrs žīds (es).
Vispār aprunājos ar sevi un taku ekspertiem, nonākot pie vienprātības – no tiem taku mačiem, kur esmu jozis etiopieša karjeras laikā (Beverīnas Stirnu buks, Patriots un Zilo kalnu Stirnu buks), Ogres "zilīši" bijuši grūtākie, kam seko Beverīna un Patriotiņš. Lai gan Beverīnā skrēju uz pusi mazāk nekā Patriotā, kaut kā ar visu to šķita, ka tur gāja grūtāk (nē nu jā, arī forma tolaik tomēr bija sūdīgāka). Savā ziņā manas aizdomas apliecina arī brutāla rezultātu salīdzināšana, ja par atskaites punktu ņemam 12.5 km (jo Beverīnā ij nemaz vairāk nebija). Tādā gadījumā Beverīna ir vislēnākā (1:08:15), salīdzinoši līdzenais, bet sniegotais Patriots, kur mana pakaļa sajuta zemes spēku, visātrākais (1:05:48), bet dažādu segumu, izaicinājumu un tā tālāk pārbagātie kalnainie Ogres Zilie kaut kur pa vidu (1:06:30).Īsāk sakot, ar visu to, ka Ogrē trase pēc idejas grūtāka, esmu skrējis ātrāk nekā relatīvi vieglajā Beverīnā… kas nozīmē – yes, thats right, etiopietis kačā skilu. Jeb kā dižskābaržu dzimtas koka dziesmā repoja kādreiz cilvēks ar normālu vārdu, tagad vienkārši Arstarulsmirus: "Tikai Tu un es šajā mačā, kas dabīgi, ka kačā".
Lai vai kā, līdz Lattelecom Rīgas maratonam tāds nieks kā trīsarpus nedēļas… Un praktiski viss, ko bija iespējams sakačāt, jau ir sakačāts. Pēdējās nedēļās, tā teikt, nometam slodzītes un saliekam punktiņus uz i. Punktiņu likšana notiek arī sacensību režīmā - Daugavpils pusmaratons 30. aprīlī, bet nedēļu pirms maratona, iespējams, arī 10 kilometri Ozolniekos. Augstākās kategorijas eksperts, viņš arī mans tēvs, tautā saukts par Otiņu (ar to o burtu, kuru izrunājot iepriekš minētais vārds neskan kā mākslinieka darba rīks) teica, ka principā Ozolniekus man vajadzētu skriet. Un parasti, kad es klausu tēvu… man skrienas ļoti labi. Kā tad Tu tēvu neklausīsi? : )
Ko es vēl nepaguvu pateikt? Ak jā, vai kriosaunā ir auksti? Principā jau viss ir galvā vai pieraduma spēkā, bet vispār apņemos kādu dienu jums par to pastāstīt sīkāk. Mēģināšu nebūt sauss un bezkaislīgs, bet piemest stāstam odziņu. Ahā, saintriģēju? Nu tad līdz nākamajai reizei, brāļi un māsas skrējēji, kā arī visi lojālie etiopieša sekotāji. Jūs jau zināt, ka... shalom ar jums!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru