…bet es biju varens… un būšu : ) Tas jau būtu diezgan garlaicīgi, ja
gatavošanās maratonam ietu kā pa sviestu, vai ne? Nu ja, vajag kādu asumiņu,
intrigu vai drāmas cienīgu pavērsienu, kas beigu beigās rezultējas laimīgā
finālā un veiksmīgi veiktiem 42 kilometriem (un 195 metriem) 14. maijā.
Tie, kuri rūpīgi seko pašpasludinātā etiopieša gaitām (tie parasti arī ir tie paši, kas nedēļas sākumā nemierīgi jautā – "eu, čali, kamon, neliec man lasīt dzelteno presi, kur ir blogs? "), jau ir sapratuši, kur suns ir aprakts (nu tak dārzā!), proti, aizvadītajā nedēļas nogalē man nācās pieņemt, kā politikā mēdz teikt, ļoti nepopulāru lēmumu – atteikties no dalības Daugavpils pusmaratonā, kas bija ieplānota kā pēdējā (vai priekšpēdējā) spēku pārbaude pirms Rīgas maratona. Tāds lēmums manā nu jau deviņus gadus ilgajā karjerā gadījās tikai otro reizi. Un tas nav patīkams moments. Patiesībā sajūta ir stulba – Tu gribi, vari, bet ķermenis uzliek veto. Taču… šajā gadījumā ir labi, ka tas notika divas nedēļas pirms lielā notikuma, tādējādi ķermenis man deva laiku savest sevi kārtībā.
Pirms sešiem gadiem 2011.gada maijā man pusmaratons Rīgā gāja secen kaut kādas infekcijas dēļ, kā rezultātā nācās dzert antibiotikas, šuri muri un tā tālāk. Tad viss sākās nedēļu pirms sacensībām un toreiz es arī teju līdz pēdējam brīdim cerēju uz startu, bet pēc pārrunām ar gudriem cilvēkiem un sava ķermeņa pārbaudes, nolēmu, ka prātīgāk būtu palikt skatītājos. Ar sirdi gribēju skriet, ar prātu sapratu – ja nav aršanas, tad nav…
Tāpēc, kā jau iepriekš minēju, priecājos, ka šoreiz man tiek dots laiks sevi "salabot". Kas tad īsti notika? Sveicienu nodeva vājākā vieta – mugura. Jāatzīst, ka kačājot skilu, biju aizmirsis (nu vispār jau nevis aizmirsis, bet uzliku mazu ignoriņu, jo domāju, ka būs jau labi ar pāris masāžām un tā tālāk) nostiprināt muguru, bet ar manām šmorļa trūcēm, tā nav diez ko laba doma. Tad nu mugura man pateica: "Čau, lašara. Dodu Tev divas nedēļas savest mani kārtībā. Es arī gribu, lai Tu izbaudi maratonu un nemokies ar mani ne maratona laikā, ne pēc tā. Tāpēc pamokies tagad… "
Tie, kuri rūpīgi seko pašpasludinātā etiopieša gaitām (tie parasti arī ir tie paši, kas nedēļas sākumā nemierīgi jautā – "eu, čali, kamon, neliec man lasīt dzelteno presi, kur ir blogs? "), jau ir sapratuši, kur suns ir aprakts (nu tak dārzā!), proti, aizvadītajā nedēļas nogalē man nācās pieņemt, kā politikā mēdz teikt, ļoti nepopulāru lēmumu – atteikties no dalības Daugavpils pusmaratonā, kas bija ieplānota kā pēdējā (vai priekšpēdējā) spēku pārbaude pirms Rīgas maratona. Tāds lēmums manā nu jau deviņus gadus ilgajā karjerā gadījās tikai otro reizi. Un tas nav patīkams moments. Patiesībā sajūta ir stulba – Tu gribi, vari, bet ķermenis uzliek veto. Taču… šajā gadījumā ir labi, ka tas notika divas nedēļas pirms lielā notikuma, tādējādi ķermenis man deva laiku savest sevi kārtībā.
Pirms sešiem gadiem 2011.gada maijā man pusmaratons Rīgā gāja secen kaut kādas infekcijas dēļ, kā rezultātā nācās dzert antibiotikas, šuri muri un tā tālāk. Tad viss sākās nedēļu pirms sacensībām un toreiz es arī teju līdz pēdējam brīdim cerēju uz startu, bet pēc pārrunām ar gudriem cilvēkiem un sava ķermeņa pārbaudes, nolēmu, ka prātīgāk būtu palikt skatītājos. Ar sirdi gribēju skriet, ar prātu sapratu – ja nav aršanas, tad nav…
Tāpēc, kā jau iepriekš minēju, priecājos, ka šoreiz man tiek dots laiks sevi "salabot". Kas tad īsti notika? Sveicienu nodeva vājākā vieta – mugura. Jāatzīst, ka kačājot skilu, biju aizmirsis (nu vispār jau nevis aizmirsis, bet uzliku mazu ignoriņu, jo domāju, ka būs jau labi ar pāris masāžām un tā tālāk) nostiprināt muguru, bet ar manām šmorļa trūcēm, tā nav diez ko laba doma. Tad nu mugura man pateica: "Čau, lašara. Dodu Tev divas nedēļas savest mani kārtībā. Es arī gribu, lai Tu izbaudi maratonu un nemokies ar mani ne maratona laikā, ne pēc tā. Tāpēc pamokies tagad… "
Īsti gan man nav skaidrs, vai tur savu lomu nospēlēju šmorlīši, vai vējiņš sapūta (arī variants), vai, kā teiktu, bukmeikeri, tā bija "kombinētā likme". Lai vai kā, Daugavpili nācās izlaist (un, visticamāk, ar ļoti lielu varbūtību tiks izlaisti arī 10 km šajā nedēļas nogalē Ozolniekos). Lai kaut ko sasniegtu, kaut kas ir jāupurē un labāk izlaist kādu čiriku vai pusīti, bet maratons Rīgā ir jānoskrien. Labs maratons. Pārliecinošs!
Fizioterapeitiem, protams, mana mugura nepatīk : ) Diezgan loģiski, ņemot vērā, ka tā nav īsti vesela. Un viņi man vicina ar žagaru buntīti, sak, vingro slaist, vingro. Un es pat (ar uzsvaru uz pat) esmu sācis vingrot… jo maratonu taču noskriet gribas. Un vajag. Un būs. Paralēli vingrošanai, protams, ārstnieciskā masāža un mans lieldraugs kriosauna. Kopumā situācijas uzlabojums pēdējo četru dienu laikā ir visumā lēns, man gribētos, lai viss notiek straujāk, bet gribēt jau var daudz ko. Pacietību, etiopieti, pacietību.
Vai es esmu morāli gatavs maratonam? Jā! Vai es esmu fiziski gatavs maratonam? O jā! Vai mana mugura ir gatava maratonam? 14. maijā mans ķermenis būs gatavs. Un shalom!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru