Shalom! Vērīgākie etiopieša sekotāji noteikti būs pamanījuši, ka pašpasludinātais brīvdienās (pirmoreiz) bija Aizkrauklē. Tiesa, viedokļi dalās, ko katrs pamanījis – vai ballīti ar Maratu, Emīlu un Bruno vai etiopieša 36.pusmaratonu?! Bija gan tas, gan tas, taču secība drusciņ citādāka. Jo, lai varētu ballēties, vispirms vajag drusciņ pastrādāt.
Patiesībā mans Aizkraukles apmeklējums nebija gluži plānots konkrēti tagad (lai arī bija pēc būtības). Vismaz sākotnēji. Mazliet klusa ideja bija par Smeceres sila Stirnu buku un konkrēti čiriku jeb 10km zaķi. Taču, kad man zvanīja mākslas dižgars un Iecavas kino leģenda Brunito jeb "dabl bī" un uzdeva jautājumu: "Vai skriesi Aizkrauklē?", man nācās eksistenciāli saprast, ka uzskriet Aizkrauklē pusmaratonu un satikt lieliskus cilvēkus – tā ir gluži vai dāvana : )
Oficiāli par Aizkraukli tiku gudrs laikam ap trešdienu, ceturtdienu – organisms teica, ka drusciņ jau viņā vēl Rīgas maratona gurdums ir, bet tendences ir simpātiskas, lai varētu aktīvi paskriet. Zvanīju BB un teicu: "I'm in, bro" .
Kas attiecas uz pašu skriešanu, tad joks bija tajā, ka es biju iedomājies, ka organisms jau ir atjaunojies un kalu dižus plānus kā noskriet tik un tik minūtēs. Principā piezemēt mani vajadzēja tam, ka visu nedēļu cīnījos ar saaukstēšanos un naktī pirms starta pie dziesmas paņēma deguns blakusdobums. Paņēma tā, ka nācās iešaut ibiometīnu / jebumetīnu, lai gan tās drazas maksimāli cenšos neizmantot. Dižoptimismu gan nezaudēju un uz starta izgāju apņēmības pilns, lai gan 3B dižā trīsvienība Bruno, Inga un Hugo neļaus samelot – pirms starta biju diezgan nemierīgs, lai arī varbūt ārēji to centos neizrādīt.
Uz startu ierados vien piecas minūtes pirms starta, bet stresa nav – faktiski ceļš uz startu bija iesildīšanās. Drīz vien atskanēja arī leģendārais "piu - piu" starta šāviens un etiopietis jau distancē. To, ka arkls ir diezgan neass un aršana būs štruntīga, man aizdomas radās jau pirmajos kilometros. Kājas gan man bija kā Sprīdīša gulbītim, bet elpot bija pagrūti – acīmredzot tomēr iesnas un traļi vaļi savu ietekmi atstāja. Patiesībā pēc pirmajiem diviem (no četriem) apļiem bija sajūta, ka nu ir sūda būšana – laikam notipināsim otro pusīti puslīdz normāli un tā…
Taču Pārumu gēni ir īpaši. Padošanās – tā nav tajos iekodēta. Mans tēvs ir vairākkārt "peldējis" sacensībās, autopilotiņu ieslēdzis, bet padoties… padoties aizliegts! Un tā nu kādā trešā apļa vidū, ap kādu 14.-15.kilometru, lai arī tie bija mani lēnākie kilometri distancē, jutu, ka te var aizķerties un uzķēru sev komfortablu ritmu. Redzēju, ka čaļi priekšplānā aizpeld, taču ceturtajā aplī man radās sajūta, ka tie puikāni ir noķerami, lai arī bija kādus 150-250 metrus priekšā (kas nav tik maz, kā izskatās). Stratēģiski savā dižajā prātā izplānoju, ka pēdējā apļa pirmajos trijos kilometros neko neforsēšu, skriešu pēc sajūtām, bet tā, lai degviela pietiek arī beigām. Redzēju, ka čaļi lūzt un es varu viņus nokost – viens krita par upuri priekšpēdējā kilometrā, otru nolauzu pēdējā kilometrā (viņš mani apgāja ap kādu 9.kilometru un atzinās, ka es šim esmu bijis tempa turētājs līdz tam – kad apskrēju, tad pasmēju, ka izskatās, ka mēs viens otram esam turējuši tempu). Lai arī garo distanču skriešana ir galvenokārt cīņa ar sevi, dalībnieki distancē to palīdz uzvarēt.
Tam pierādījums ir mani rezultāti pa apļiem. Pirmais, protams, ātrākais – respektīvi, 22:55, nākamie divi ir krietni lēnāki (25:29 un 26:05), bet vai Tu re… pēdējais aplis ir stabili otrais labākais (24:29). Un pēdējais kilometrs bija trešais ātrākais (4:18 min/km) aiz pirmajiem diviem (4:13 un 4:15). Kas vēlreiz apliecina, ka finiša tuvums etiopietim ir kā bullim sarkana lupata. Sakod zobus un skrien. Parādi raksturu. Cīnies. Atzīšos godīgi, ka tēmēju uz ko dižāku, taču 1:38:58 ir principā respektabli – 11. skrējiens zem 100 minūtēm un visu 36 pusmaratonu listē desmitais rezultāts. Būtu devītais, ja vien nenofinišētu par ātru un nepakāstu kādas piecas sekundes.
Taču tas nav gluži būtiski. Kā zemenīte uz saldējuma par ciešanām bija tas, ka savā vecuma grupā ierakstījos labāko trijniekā, t.i. tiku pie bronzas. Zelts bija neaizsniedzams, taču sudrabs gan bija reāls – vien 80 sekundes. Un atļaušos apgalvot, ka, ja pirms pusmēneša nebūtu Rīgas maratons, to sudrabu arī izceltu. Stabili!
What's next? Baigi aizdomājies neesmu, bet Iecavas sporta svētki. Tur gan garākā distance ir 1500 metri, kur man visbiežāk ir koka medaļa, bet tas nu tā… Diemžēl leģendārais Pārumu sprints (100m) arī izpaliks, jo leģendārais Dzintars guvis traumu. Veseļojies, bračka!
P.S. Un, protams, paldies Bruno ar ģimeni ar uzņemšanu Aizkrauklē. Pavadīju jaukas un šalomizētas brīvdienas lielisku cilvēku kompānijā.
Etiopieša, puskuiļa un kuiļa 36 pusmaratoni:
Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru