1978. gadā pēc pirmās uzvaras Ņujorkas maratonā šādus vārdus teica leģendārā norvēģu skrējēja Grēta Vaica. Viņa sprauda batonus : ) Un pēc tam noskrēja vēl deviņus Ņujorkas maratonus... astoņos no tiem uzvarot. Pašpasludinātais etiopietis 2012. gadā pēc sava pirmā maratona pēc finiša tik katgorisks nebija, taču skaidri zināja, ka "vismaz tuvākos desmit gadus noteikti ne". Pēc pāris stundām viņš jau apsvēra domu otro maratonu skriet tā paša gada rudenī... Tipisks skrējējs, jej bogu! Tā paša gada rudenī, kad vēl vieni 42.195km nebija, bet desmit gadus ar gaidīt nenācās – tikai piecus, un svētdien ballīte var sākties!
Kā savulaik kādā sacerējumā skolas laikā rakstīja mazais Jānītis, tad "profesionālais sports nav pastaiga pa saules piespīdētu pļavu". Jānis, tas kurš jau liels, piebilst, ka maratona noskriešana arīdzan ne – arī amatieriem ar profesionālu vai pusprofesionālu attieksmi. Taču jebkurā gadījumā agri vai vēlu nogurumu, muskuļu sāpes vai citas ciešanas nomaina vismaz mazliet gaišākas sajūtas. Varbūt endorfīni sit dūri galdā vai kas cits, jo kāpēc gan cilvēkam vēlreiz mērot distanci, kas viņam nospērusi tik daudz spēka un enerģijas? Tāpēc, ka pāri visam skriešana tomēr ir baigais kaifs. Un finišs vienmēr ir skaists process. Viss grūtais aizmirstas un nāk jauna diena. Jauns skrējiens (uuu, nu jau gandrīz pēc politiskas reklāmas skan…).
Kāds gudrais reiz izteica domu, kura varētu būt aptuveni šāda - pirms Tu skrien nākamo maratonu, Tev jāaizmirst iepriekšējais, jo raugi, galvai jābūt tīrai no iepriekšējās pieredzes – it kā Tu skrietu pirmoreiz. Man šodien jautāja vai es atceros kāju muskuļu krampjus no sava pirmā maratona. Ko? Kādus krampjus? Kāds pirmais maratons? Mans pirmais maratons būs 2017. gada 14. maijā : ) Jā, bija tur kaut kāds skrējienveidīgs pārgājiens pirms pieciem gadiem, kur es slīcināju slavenos pirmos kucēnus. Šogad kucēnus vajag turēt virs ūdens.
Jebkurā gadījumā pret maratonu jāattiecas ar nopietnību un cieņu, lai viņš pret tevi attiektos tieši tāpat. Kāds mutīgs rakstnieks, kura vārdu labāk nesauksim, pirms tiem pašiem pieciem gadiem maratona priekšvakarā paziņoja, ka "būsim reālisti, nekas pārdabisks tas nav". Nu ja, kā tad, nav, nav, bet Tu ņem un noskrien… : ) Maratons viņu toreiz izskoloja pēc pilnas programmas, sak – "Tu te muļķapuika domāji man ar pusslodzīti (ceturtdaļslodzīti) patrenēties un noskriet mani?" Patiešām, tur jau pat kumeļam jāsmejas.
Es savukārt šobrīd, dzīves un skriešanas gudrības sasmēlies, zinu, ka maratons ir nopietns pārbaudījums, izaicinājums un tā tālāk. Un droši vien tāpēc manā rēķinā ir 35 pusmaratoni un tikai 1 mar... tpu, skrējienveidīgs pārgājiens : ) Jo maratonā īstā ballīte tikai pēc 30 kilometriem sākas. Un tur ir tik daudz sīku komponentu, kas beigās veido kopējo fināla bildi – treniņu apjoms ir tikai aisberga redzamā daļa – vēl ir virkne lietu, ko esmu pieminējis jau kādā no iepriekšējiem blogiem - uzturs pirms un vēl jo vairāk maratona laikā, ūdens, uzkodas distancē, laika apstākļi, organisma kopējā pašsajūta un tā tālāk un tā joprojām. Kā nekā, organisms ir smalks mehānisms un tādā pasākumā kā maratons šim mehānismam jādarbojas vienoti it visā. Pagaidām šim mehānismam ir nelielas ķibelītes, bet tiksim galā.
Ak jā, vēl kāda būtiska piebilde... skaidrs, ka tādā rāmā tempā noskriet maratonu jau varētu, iespējams, tāpat un bez baigi dižām ciešanām, bet.... neesmu mēģinājis un arī pieradis rāmi un skaidrs, ka galvā tā vai savādāk danco konkrēti cipari un varianti. Par tiem gan runāt pirms starta atturēšos, jo lielīb naudu nemaksā un čēs' div' kilomīter' (un simt deviņ pie' mīter) jānoskrien ir tā kā tā : )
Tiekamies startā. Un finišā. Krastmalā. Pārdaugavā. Krasta ielā. Pie pieminekļa. Un vēl daudz kur citur. Droši varat man uzbļaut "puskuili / etiopieti, jū ken dū it" vai "finišā būs aliņš" (tad ātrāk sanāks). Shalom. Lai šalomizēts skrējiens visiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru