jeb "Wanna try absolute p*zdec?"
Shalom! Thats official – nomest 27 kilogramus ir nesalīdzināmi vieglāk nekā noskriet 42.195 kilometrus. Abus uzdevumus esmu veicis divreiz un, ja kilogramu mešanā viss ir atkarīgs tikai no Tevis paša, tad maratonā – nu jā, tur tomēr arī saulīte un organisma niķi tomēr var ieviest korekcijas. Un ievieš…
Divas nedēļas pirms maratona mans organisms sāka uzvesties savādi – it kā palika grūtāk elpot, vidējais standarta pulss treniņā pakāpās par desmit sitieniem uz minūti. Pēc idejas esmu tāds pats respektabls astmatiķis kā leģendārais Ūle Einārs Bjerndālens (jā, man ir bronhiālā astma, taču kopš sāku skriet, tā praktiski mani nebija traucējusi vismaz nopietnā līmenī). Asins analīzes tiešu saasinājumu neuzrādīja, taču drošības labad tomēr pie inhalatora tiku – lai pārbaudītu, kā tas viss darbojas ar un bez "pūtiena". Tendences rādīja, ka identiskā distancē un ar identisku tempu, pulss tomēr bija zemāks, ja inhalators tika izmantots, lai gan droši nevaru atgalvot, ka tiešām palīdzēja – sacensību nedēļā treniņi jau bija tādi mazi ķeksīši - ne šis, ne tas, vien pāris kilometri. Sacensību dienā sliecos klausīt sajūtām un sajūtas man neiepūta.
Jāatzīst, ka beidzot arī Lattelecom maratona pasaulē iestājusies taisnība, jo gargabalnieki starta koridoros tiek dalīti pēc potenciālā rezultāta nevis numura. Nav vairs tā, ka dusmīgi krāni Tev norāda, ka Tev jāstājas tur, jo redz Tavs numurs ir tāds un šitāds un "tādšitādiem" numuriem ir tas tur pakaļgalā esošais starta koridors. Līdz ar to biju salīdzinoši tuvu startam. Pie baloncilvēkiem jeb tempa turētājiem, kas mani solīja aizvest uz laimīgo zemi, respektīvi, uz maratonu ap 3 stundām un 30 minūtēm. Jā, tāds bija etiopieša etiopiskais mērķis.
Ja godīgi, balonus baigi nečekoju un distanci iesāku pēc sajūtām. Un sajūtas bija kā dziedoša Marija Naumova, tipa: "I feel good because I'm happy…" 3:30 baloni palika nopakaļ, bet man par pārsteigumu degungalā vien bija baloncilvēki uz 3:15. Vai es pārķēru startu? Nē. Jutos ļoti labi un skrēju komfortablā tempā (mani pat pārsteidza, ka skrienot tādā tempā, jūtos tik labi). Liepājā, ja tiešām trase bija īsāka, pusmaratonu noskrēju ap drusku zem 1:38 (nevis drusku zem 1:36, kā ir oficiāli). Bet tad man bija pagrūti, es reāli cīnījos ar sevi un uz beigu daļu plīsu nost. Šoreiz es pusmaratonu noskrēju 1:38 viegli un bez spriedzes. Šalomizēti. Diezgan stabili var teikt, ka, ja es startētu pusmaratonā, es īzī pīzī varētu tēmēt uz stabili otro labāko pusmaratonu (1:35:48), bet, iespējams, pat apdraudēt savu visu laiku labāko pusmaratonu (1:31:56). Kas savukārt nozīmē, ka funkcionāli un tā tālāk es biju gatavs ļoti labi.
Tas, kas sekoja tālāk, bija relatīvs 2012. gada maratona Deja Vu ar dažām atšķirīgām iezīmēm. Tas, ka problēmas tuvojas, jutu jau ap kādu 25.-26.kilometru, bet, ja paskatās tendencēs, tad… kāda ironiska sakritība – problēmas tā pa nopietno mani pie dziesmas paņēma 33.kilometrā… Jūs jau saprotat, uz ko es tēmēju – 33.kilometrs, 33 gadi… Jēzus nodod sveicienu Etiopietim. Sveiciens bija skarbs, bet pamācošs.
Ja pirms pieciem gadiem savā pirmajā maratonā mani apturēja krampji abās kājās un visās iespējamajās vietās, tad šoreiz ar kājām viss bija kārtībā – treniņos bija ielikts pietiekami darba, distancē uzņēmu pietiekami uztura, lai izvairītos no leģendārā "sūdi gadās" jeb šit hepens (everī taim ven jū ran maraton). Šoreiz vairāk savu vēstījumu nodeva sirsniņa vai motors vai esības galvenais dzinējspēks. Nezinu, vai nebija izgājis vecais alus (pa divām nedēļām jau gan vajadzēja) vai mana grēcīgā jaunība, taču sirds diezgan nopietni lika noprast, ka viņa mani bremzēs. Tieši tā – es varēju un gribēju, kājas bija tieši tāpat noskaņotas, bet sirds man dziedāja kā Sema Brauna slavenajā dziesmā: "Oh you'd better stop":
Es skrēju, bet sirds teica STOP… un es pārgāju soļos, pie sevis lamājos, teicu, ka viss ir galvā, es to varu un atkal sāku skriet un sirds atkal teica: "Warning. Warning. You reach legendary Nil Ushakov level. Wanna try absolute pizdec?" Nemēģināju. Padomāju – ja man kinoteātrī izslēdz gaismu, kurš pabaros manu kaķi, ko darīs mani lojālie sekotāji, kā jutīsies mana ģimene un tamlīdzīga huiņa. Jā, pa lielam tas būtu saucams tieši šajā vārdā. Tāpēc, lai atmestu šādas domas, es pēc skriešanas pārgāju soļos, tipināju vai iespēju robežās atkal skrēju. Visticamāk, ja es neieklausītos savā organismā, tad neviens mani, atšķirībā no kāda slavena galvaspilsētas mēra, uz Vācijas klīniku nevestu, nāktos iztikt ar vietējām. Ja līdz tām tiktu… To var uzskatīt melnu humoru vai kā savādāk, bet man ir aizdomas, ka tā ir tikai fakta konstatācija. Objektīva.
Starp citu, aptuveni 300 vai 350 metrus pirms finiša ar mani notika, kas dīvains. Gribēju jau pielikt soli finišam, bet bija sajūta, ka nevaru ievilkt gaisu – it kā velku, bet notiek kaut kas neizprotams (kas bija vēl viens pierādījums tam, ka mēsliņi nav tikai manā apziņā)… grūti aprakstīt sajūtas pat tādam rakstniecības guru kā pašpasludinātajam etiopietim. Skriet gan turpināju, bet soli samazināju, lai varu pievilcīgi finišēt. Ietipināju finišā glauni kā Sileši Sihine (aha, distances gaitā arī savā prātā pārcilāju etiopiešu lieliskos gargabalniekus).
3:49:51 ir personiskais rekords, kas labots par 11 minūtēm, taču vēl viens pierādījums, ka maratons nav divi pusmaratoni. Maratons nav pasaules kausa posms litrabolā : ) Īsāk sakot… maratons ir labs eksāmens, un pirms es saņemšos uz trešo, es lūkošu pārliecināties, ka trīs lietas tiešām ir labas lietas.
Vai es tuvākajā nākotnē skriešu maratonu? Nē. Vai es skriešu Stirnu Buku maija beigās? Diez vai, ja nu vienīgi sīcīti jeb kaut kādu tur 10+. Kas notiks ar projektu Etiopietis nākotnē? Kas lai to zina… Neesmu jau jums nekāds Saša Šeps vai Svami Daši : )
P.S. Runājot par maratonu, no sirds ceru, ka tiem, kurus sacensību gaitā savāca 112, viss kārtībā. Dievs dod jums veselību.
Īpaši paldies par atbalstu un padomiem: veselības centram Krio par veselību aukstumu, brālim Dzintaram un tētim Ojāram par atbalstu trasē, skrējējai un medicīnas darbiniecei Evijai par viedumu, vienkārši labam cilvēkam Dacei par legālu dopingu, skriešanas dižgariem Mārim, Aināram, Jānim, Gintam, Edgaram par šalomizētu palīdzību treniņprocesā, olimpiešiem Dacei un Jānim + nākamajai olimpietei Jolantai par visu. Un visiem lojālajiem etiopieša faniem par gaišām domām un atbalstu. Es to jutu un es to novērtēju. Ja kādu aizmirsu - piedodiet. Un tagad – ALU STUDIJĀ!
Maraton, visu cieņu, bet, es Tevi vēl paņemšu priekšā.
P.S.2 : Un mani vienmēr interesējušas divas lietas:
- ko nafig visu distanci dara tie, kas finišē tā, it kā viņiem pakaļā būtu Bolts?
- kāda ponija pēc tie, kas skrien 6km, pa telefonu savām mammām / tantēm un her viņ zin kam saka: "Ou, es šodien skrēju maratonu". Man nav nekas pret jums, bet kā teiktu Vaļera - nekākājiet man te bumbiņas... Nopietni!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru