Projekts Etiopietis: Kaifo, etiopieti, kaifo!

Shalom! Šis vārds tik ļoti iegājies tautās, ka ir jau ļautiņi, kas mani satiekot, tieši tā sveicina. Tāda šalomizēta uzruna. Iespējams, ka esmu jau skaidrojis, ko tad īsti "shalom" nozīmē, bet atkārtošana ir zināšanu māte, tāpēc "shalom ir ebreju vārds, kam ir nozīmes - miers, harmonija, veselums, pabeigtība, labklājība un bagātība, to izmanto arī kā sveicienu satiekoties vai šķiroties". Tātad, mani mīļie draugi, kad es jums saku shalom, es jums vēlu visu to labāko. Un sev, protams, arī : )

Iespējams, ka kaut kādā ziņā šaloms no manis bija drusku atkāpies pēc maratona, lai gan, visticamāk, tās ir tikai manas iedomas. Fiziski pēcmaratona nedēļa bija visumā grūta - organisms bija diezgan niķīgi atjaunojās un vēl nedēļas vidū pieķērās kāds vīruss (un kā zināms, tie nelieši visvieglāk ķeras tad, kad esi ļoti labā formā), kas nu jau būs veiksmīgi atstiepis kātus, par ko viņam sirsnīgs paldies. Faktiski pirmo šalomizēto skrējienu pēc maratona veicu tieši septiņas dienas pēc tā, 21. maijā, noskrienot Iecavas stadionā 16 kilometrus (un lai gan riņķot man besī, šoreiz es to baudīju).

Pēc tam tēvs smīnēja bārdā, sak "dēls, Tev vajadzēja skriet Carnikavas skrējienu un nepūt man te pīlītes par to, ka vakar jušans bija štruntīgs - Tev būtu superkompensācija un shalom" : ) Kādā no nesenajiem vai sensenajiem blogiem es jau stāstīju par to zvēru, kas saucas ļoti kolosālajā vārdā superkompensācija jeb "zupā kampenseišn". Paši jau saprotat, ka tur kaut kas superīgi kompensējas, bet oficiālā definīcija skan gluži tā, ka "superkompensācija ir spēju lēcienveidīga palielināšanās". Tas notiek pēc atjaunošanās perioda, vidēji pēc kādām 5-7 dienām, ja nemaldos. Ja es tagad dzenu kādas muļķības, tad sporta dižgari mani noteikti palabos.

Bet nu no dažādu vārdu skaidrošanas pie kaifa. Kā jau pēc sava svētdienas skrējiena feisītī tiku teicis, tad maratons man bija kā bullim sarkana lupata, proti, es baigi ņēmos un pēros, lai sasniegtu maksimāli labu rezultātu, kas gandrīz arī izdevās, bet gandrīz neskaitās. Skaitītos, ja maratons beigtos teiksim pēc 30 kilīšiem, jo tobrīd mans temps bija tāds, ar kādu izdotos stabili ierakstīties zem 3h30min. Nav jau gluži tā, ka neizbaudīju treniņu procesu, bet iespējams, ka kaut kādos brīžos tas viss gāja baigajā automātā - skrienu, jo jāskrien, skrienu, kaut grūti, skrienu, skrienu, skrienu (un mierinu, ka grūti mācībās viegli kaujā... ha). Svētdien, riņķojot pa stadionu, sapratu, ka pēc maratona mērķis ir ķert kaifu. Skrienot. Skriet un kaifot. Kaifīgā skrējienā sasniegt dižo šalomu : )

Ja godīgi, pagājušajā nedēļā tā īsti pat nedomāju par nākamajām sacensībām (tāpat kā par jauniem dižmērķiem, jo līdz tiem man vēl pāris mājasdarbi jāpaveic, par kuriem gan jau citā reizē). Un tas ir pareizi - jādod iespēja atpūtināt ne tikai ķermeni, bet arī smadzenes. Kaut kur jau, protams, iezagās doma, ka "varbūt tad un tad, noskriet tur un tur", bet tā nebija tāda stingra un stabila doma par tēmu, sak, "stirnu bukā simt proči jāmočī" vai "obligāti jāskrien pēc auksta aliņa". Respektīvi, tā bija kā tāda patāla vīzija par tēmu, ka kaut kad un kaut kur jau etiopietis atkal izies uz starta.

Bet kamēr tā vīzija ir miglaina kā ezītis miglā, vislabākais, ko var darīt, ir skriet ar baudu un ķert kaifu. Labā skrējienā kaifs atrodas pussolīti Tev priekšā un finišā Tu viņu apsteidz un "feeling kaifīgi" : ) Tieši tā es jutos pēc 16 kilometru svētdienas skrējiena, un tieši tāpēc skriešana ir valdzinoša. Un arī tāpēc, ka tās laikā endorfīni iet ballēties, kājas un prāts ir līksmi, dzimst dažādas labas un vērtīgas domas un galu galā - plašā skrējēju tauta un ģimene ir šalomizēta. We are shalom!