Projekts Etiopietis: Jānis, Jānītis. Mūžīgais progress

Shalom, Jāņu bērni! Kā pavadīta Līgo nakts un Jāņu diena? Cerams, ka bija lustīgi, papardes ziedus atradāt un lecot pāri ugunskuram pēcpusi, zvēriņus vai zvanus neapsvilinājāt. Man savukārt ir kāda tradīcija, kas notiek vēl pirms visām lustēm. Jā, tieši tā – tas, protams, ir skrējiens "Jānis un Jānītis", kas 23.jūnijā Cēsīs norisinājās jau 30. reizi.

Man šis bija piektais piegājiens uzskriet "Jānīti". Ja neņem vērā 2009.gada Rīgas maratona piecīti, kuram pēc būtības nebiju gatavojies, tad faktiski tieši tā paša gada "Jānis un Jānītis" bija pirmās sacensības kopš sāku neatlaidīgi skriet. Jumts aizbrauca īsi pēc Rīgas, kad sāku skriet, ja ne gluži katru dienu, tad diezgan regulāri un uz devītā gada "Jānīti" jau ierados tīri labi patrenējies. Protams, var diskutēt, cik "tīri labi" ir knaps mēnesis treniņu, kad Tu joprojām esi stabilā kuilī, lai arī daudz cukurpaku jau nometis. Lai vai kā, toreiz es to startu novērtēju kā "skarbu", bet līdz finišam, spītējot grūtībām, visumā veiksmīgi aizklunkurēju. Toreiz mans rezultāts 12 km distancē bija 1:22:44 jeb gandrīz 7 minūtes uz kilīti.

Kopš tās reizes Cēsu "Jānītī" esmu skrējis vēl četras reizes un ar katru reizi izdevies savu ciparu uzlabot. Nu jā, protams, kaut kur pa vidu starp 2009. un 2017.gadu tika likvidēts viens brangs kalns, bet kā teiktu žanra klasiķi – pajāt, vēsture tāpat to neatcerēsies. Gadu vēlāk es jau noskrēju pa 1:07:30, vēl pēc diviem gadiem sasniedzu 1:04:20, bet tam sekoja piecu gadu pauze, kurā arī radās daļēja trases ainavas restrukturizācija, taču vai un kā tas ietekmēja trases augstuma metrus – nav ne jausmas. Varbūt arī nekā. Jebkurā gadījumā progress būtu turpinājies jebkurā gadījumā, that's for sure.

Pēc piecu gadu pauzes, kas saistīta ar dažādiem objektīviem un subjektīviem faktoriem, Cēsu "Jānītī" atgriezos pērn, kad skaidrs, ka atkal bija doma uzlabot rezultātu. Klusībā cerēju ierakstīties stundā, jo pēc noklusējuma it kā biju labā formā, lai gan biju ieslēdzis stabili čiliņa režīmu pēc Rīgas maratona. Ierakstījos stabili stundā jeb 58:05. Patīkami.

Šogad jau atkal, protams, gribējās pārsist iepriekšējo rezultātu, bet skaidrības par to nebija – pēc viena visumā cūcīga pusmaratona Rīgā atkal biju ieslēdzis "stabila baudītāja" režīmu, kas nozīmēja, ka ne es pieturos pie kāda konkrēta ēšanas režīma, kas parasti pirms sacensībām ir kā likts, ne es īpašu nozīmi piešķīru alko lietošanas paradumiem. Nē, nu skaidrs, ka alus vannā es nepeldējos, bet, ja radās iespēja ieraut aliņu, tad to garām nelaidu. Parasti pirms sacensībām man ir sausais likums vismaz nedēļu... Un jā, kas attiecas uz uzturu, zinātniski pierādīts tas nav, bet iespējams, ka uz "Jānīti" es biju palaidies speķī. Tas tīri pēc sajūtām. Lai gan dažādi viedokļu līderi man saka, ka es esot notievējis un ģīmī es esmu škrebla (t.i. ļoti kalsns personāžs). Jā, ģīmī un rociņās varbūt, bet visā visumā un pēc ĶMI – ne sūda! : ) Un sajūtas jau diez vai melo – tātad, visticamāk, es tiešām biju / esmu palaidies speķī.

Speķa faktors un vēl dažas nianses neļāva skaidri sapņot par iepriekšējā gada rezultāta uzlabošanu, tāpēc es pie sevis nospriedu – būs vai nebūs PB Cēsu Jančukā, tāpat būšu apmierināts ar skrējienu zem stundas. Distances gaitā mani piemeklēja dažādas klapatas – ap 3.-4. kilometru šķita, ka vēders ne pa jokam pieteiks dumpi, bet ap astoto šķita, ka motors sacelsies pret pastāvošo kārtību (kaut kur uzpeldēja atmiņas un sajūtas par 2017.gada Rīgas maratonu, kur man šī iemesla dēļ nācās sevi sabremzēt, pāriet soļos un sad*rst dižu rezultātu). Par laimi, gan vēders, gan motorlaiva dumpi tomēr neuzsāka. Vai nu tāpēc, ka es pamainīju elpošanu vai nu tāpēc, ka es centos ar viņiem sarunāt – sak, nu ne jau jums tagad te jādemonstrē sava varenība, ka jūs esat mana rezultāta noteicēji. Dīls sanāca, bet pēdējos divos kilometros es vairs neskatījos pulsometrā, lai sevi lieki nekacinātu. Vienkārši skrēju cik jaudas, lai gan bija grūti. Jā, ļoti. Bet vai vispār ir iespējami diži rezultāti ar vieglumu? Man nāk prātā tikai viens gadījums... aizvien leģendārais Siguldas pusmaratons ar aizvien manu stabili labāko rezultātu – 1:31:56.

Cēsu "Jānītī" finišu sasniedzu pēc 57:24, kas atkal bija imprūvments, šoreiz par 41 sekundi. Patīkami un gandarījums. Īpaši tāpēc, ka nekā baigi tam negatavojos, īpaši tāpēc, ka apskrēju arī personāžus, kuriem parasti nedaudz palieku aiz muguras. Sīkums, bet patīkami. Tātad ar plānveidīgu treniņdarbu, uztura plānu un tā tālāk, es noteikti varu ātrāk. Skaidrs tak! Un uz to es arī tiekšos. Rudenī, you know.  Jāpiebilst, ka Cēsīs tiku arī pie medus - nospīdēja loterijā, bet Jāņu vainags - tas jau kā vienmēr Jankām un Līgučiem : ) 

Jūlijs gan visticamāk būs tāds rāmais mēnesis. Varbūt, bet tikai varbūt uzskriešu Jelgavā 10.5 kilo (kā zināms, vasarā principiāli pusmaratonus neskrienu), bet jūlija beigās (28.07.) izbaudīšu Talsu pusi ar kārtējo Stirnu buku (nu ja, vai nu lūsīti vai nu buciņu), kas būs iesildīšanās pārgājienam "Iecava – Mauragi. 160 km".

Pašpasludinātā etiopieša rezultāti skrējienā "Jānis, Jānītis"
2009. - 1:22:20
2010. - 1:07:30
2012. - 1:04:20
2017. - 58:05
2018. - 57:24

Projekts Etiopietis: dižais pārgājiens un statistika

Shalom! Aizvadītajā piektdienā jūs noteikti piefiksējāt (ja ne, tad laipni lūdzu - piefiksēsiet tagad), ka feisītī izziņoju šīs vasaras karstāko mērķi - pārgājienu no dzimtās Iecavas līdz sava tēva dzimtajām mājām Jaunpiebalgas novada Jēcos, kas sastāda aptuveni 160 kilometrus. Pirms diviem gadiem, kā zināms, es izmetu 50 km garu līkumu no Rīgas (Juglas) līdz Iecavai un jau drīz pēc tam man prātā iešāvās nākamie divi pārgājieni un to maršruti. Šis ir viens no tiem, kas manu prātu ļoti aktīvi tirdīja vismaz pēdējo gadu. Tagad laikam "zvaigznes ir apgūlušās" tieši tā, lai varētu realizēt šo ieceri. Jūs jautāsiet - bet pag, pag, pašpasludinātais, kāds tad ir tas trešais pārgājiens? Kuš, visam savs laiks, pēc otrā varēs domāt arī par trešo : )

Provizoriskie pārgājiena Iecava - Mauragi datumi ir 30.07. - 02.08., respektīvi, kopā ar brāli plānojam distanci veikt četrās dienās, katrā nostaigājot ap 40 kilometriem. Šis nav ātrsoļošanas festivāls, tāpat jau šur tur piestāsim, šo to sabildēsim vai uzfilmēsim un tā tālāk tā, ka nav jau tā, ka mauksim vienmērīgā tempā no zvana līdz zvanam. Tāpat kādā dienā varam nostaigāt vairāk vai mazāk, kas var koriģēt potenciālo finiša laiku.

Un jā, protams, ka es pārgājiena laikā plānoju arī skriet. Visticamāk ne vairāk par 5-7 kilometriem, bet kas lai to zina, ja nu uznāk kāds dullums. Un nē, es nemukšu prom no brāļa, visticamāk tikai drusciņ paskriešu uz priekšu un drusciņ atpakaļ. Kāds droši vien vaicās - kāda ponija pēc pārgājiena laikā vēl arī ir jāskrien? Viss vienkārši - pieradums, susuriņi!

Ja jau runājam par skriešanu, tad feisītī pēc svētdienas koptreniņa ar Andi teicos, ka izpētīšu, cik daudz koptreniņu man šogad bijis un kas ir ranga līderi. Kā jau es tiku apgalvojis, tad jā, patiesi, līderis ar sešiem koptreniņiem ir Andis, bet līderpozīciju viņš ieguvis tikai aizvadītajās brīvdienās, jo līdz tam bijis uz vienas līnijas ar leģendāro baskāji vārdā Magnus (4). Viņam pakausī elpo Māris (3) un Jānis (3), bet daiļo dzimumu rangā lepni un cienīgi pārstāv Alise (1). Ja agrāk es biju izteikts "skrējējs vienītī", tad pēdējos gados sākusi iezīmēties tendence arvien vairāk skriet koptreniņos. Izskaidrojums? Vieglāk izvilkt sevi laukā uz garo skrējienu, kompānijā kilometri krājas vieglāk un vispār koptreniņi ir foršs laika pavadīšanas laiks, jo var pārspriest jaunākās aktualitātes. Parasti gan aktualitātes ir par vienu un to pašu tēmu - skriešanu : )

Un, protams, šajā nedēļas nogalē plānoju uzskriet "Jānis, Jānītis" Cēsīs, lai pēc tam var lakt alu savai vārda dienai par godu. Lai gan pilsētā baumo, ka alus neesot veselīgs.. Tas mani biedē, zinot, cik gards ir bairītis. Vai tas mani atturēs no tā? Nu tak, jūs ko? Miestiņam būt!

Projekts Etiopietis: 10. Stirnu buks, Piebalga, dižkaifs un šaloms!

Shalom, brāļi un māsas, lielā, varenā un dižā skrējēju cilts, kā arī neskaitāmie un slepenie pašpasludinātā fani un bloga lasītāji (laiku (nu tipa, I mean "like") laikmetā var rasties iespaids, ka Tevi lasa tikai tie, kas nospiež "laiciņu", bet tā vis' gluži nav – lasa arī tie, kas izlasi, nenospiež neko un iesmīn bārdā vai koķeti pasmaida). Dižais kaifs pār zemi ir vēlies un Piebalgas Stirnu buks aizvadīts.

Tēva dzimtajā pusē, bet, ja esam precīzi, tad Jēcos, bet, ja esam vēl precīzāki, tad Mauragos, cenšos būt vismaz reizi gadā. Kādreiz tur, šķiet, ka desmit vai vairāk nekā desmit gadus pēc kārtas svinēju savu vārda dienu, jo apbūra tās puses svinēšanas tradīcijas – līgošana, ejot no mājas uz māju, viesmīlīgi namatēvi un namamātes un tā tālāk. Šai tradīcijai iznīkstot (diemžēl, bet skumjš fakts), biežāk Piebalgas pusē parādos uz kapusvētkiem –  (lai cik īpatnējs šis vārdu savienojums neliktos), tāda gaiša un sirsnīga aizgājēju godināšana, savā ziņā tāds kā (mini) radu salidojums. Šogad lielisks iemesls, lai apmeklētu Piebalgu, bija Stirnu buks. Par to paldies visai Stirnu buka komandai ar tās garīgo un svarīgo līderi Rimantu priekšgalā.

Par mana organisma specifisko darbību esmu rakstījis savos iepriekšējos blogos, un tieši balstoties uz to, lēmu, kādu distanci skriet Piebalgā. Gribēju skriet kādu no garākajām distancēm – buku (23km) vai lūsi (29km), īsākas distances īsti neapsvēru, lai vai tur kas. Iekšējā balss teica, lai ņemu buciņu un izbaudu Piebalgas paugurus un pakalnus. Tērvetē es iekšējai balsij nepaklausīju un ar ko tas beidzās, mēs zinām. Jā, gribēju skriet lūsi, jo tā tomēr ir Piebalga, bet ieklausījos saprāta balsī. Izskatās, ka pareiza izvēle.

Piebalgas Stirnu buka trase nebija tik daudz grūta, cik tehniski specifiska . Aptuveni zināju, ko no tēva dzimtās puses var sagaidīt, zināju, ka gana nāksies skriet gan augšup, gan lejup, jo tāda tā Piebalga ir. Fascinējoša. Bet Stirnu buks man piespēlēja negaidītu bonusiņu ar gotiņu izbradātām pļavām, daudz mazām un viltīgām bedrītēm, nelīdzenu segumu, kur nācās nokārtot eksāmenu s par tēmu "kā nenoraut uz mutes" un "kā neizmežģīt potītes". Tā kā tā nav matemātika, tad itin veiksmīgi nokārtoju.

Ja godīgi, tad, ja skatāmies tīri pēc pašsajūtas un organisma darbības, tad laikam Piebalgas Stirnu buks no šīs sezonas startiem bija viskomfortablākais (aha, no visiem septiņiem). Kas kolosāli, jo vēl pusstundu pirms starta par to nudien nebija pārliecības. Bet distancē mans organisms man neradīja itin nekādas klapatas neradīja un funkcionēja augstvērtīgā kvalitātē. Iespējams, ka tas vienkārši bija: a) strikta pieturēšanās pie drapītēm, ko ieteikuši un izrakstījuši medicīnas speciālisti; b) Piebalgas faktors; c) Piebalgas svētvietu faktors; d) uzturs 

Pirmie desmit kilometri bija viegli un baudpilni. Izteikti forši. Pēc tam, acīmredzot govju izdangāto taku un specifiskās virsmas dēļ, kad kājas gāja krustu šķērsu, uzberzu tulznas uz… pēdām (mhm, tur kur laikam tulznu nekad nav bijis) un sapratu – well, yes, distances otrā puse būs izaicinājums. Faktiski tā arī bija, lai gan īstais stragls, kā teiktu Ozols, bija tikai pēdējos piecos kilometros. Finišā pēc sava laikrāža iejozu ap 2:15:45, lai gan pirms starta, šaurās aprindās teicu, ka gan jau kaut kas ap 2:30 un uz augšu būs. Tai pat laikā, zinātniski pētījumi liecina, ka, ja nebūtu tulznu (kas mani tuvāk finišam tomēr jūtami sabremzēja), visticamāk, es būtu savas 10-11 minūtes ātrāks, kas savukārt nozīmētu, ka es būtu TOP100. Vārdu sakot, pa lielam, mans skils šobrīd ir visumā respektabls (lai gan reāli to varēs pārbaudīt 23.jūnijā, kad skrējienā "Jānis, Jānītis" man būs iespēja pārsist iepriekšējā gada rezultātu).

 Bet lai vai kā – Piebalgas Stirnu buks – neskatoties uz tulznām un tā tālāk, bija bauda no pirmā līdz pēdējam metram. Faktiski tas bija enerģētiskais atomsprādziens, kas sākās jau tad, kad es uzzināju, ka Stirnu buks būs Piebalgā, kulmināciju sasniedza sacensību laikā, un turpinās joprojām. Stirnu buka vēsturē dižkaifu, kas sasniegtu kaut 70-75% no šī dižkaifa, atceros  vien Kornetu Stirnu bukā (what a surprise – arī Vidzeme), iespējams, daļēji arī Beverīnā (iespējams tāpēc, ka debija un… ha, arī Vidzeme) un Pokaiņos. Un šeit jāpiebilst, ka tas viss ir ņemot vērā faktu, ka ikviens Stirnu buka posms ir kaifīgs.

Starp citu, Stirnu bukā debitēja arī mans brālis Dzintars, zināms arī kā Dzinča, kurš skrēja Zaķa distanci (ap 12km). Gods kam gods, izskrēja, izbaudīja un gandrīz uzvarēja. Nu labi, savā svara kategorijā, visticamāk, stabili izcēla : ) Respekts arī mūsu šoferim Arčijam, kurš Stirnu buka distancē iekļuva TOP50. Diemžēl fortūna nebija mūsu pusē un lielos laimestus loterijā mēs neizcēlām. Nekas, noteikti, ka mūsu lielā diena būs Kamparkalnā, Šlokenbekā, Gaiziņkalnā vai Līgatnē. Thats for sure! Jā, un pēc tam mēs ar bračku, protams, pārcēlāmies uz Mauragiem vēl uz dieniņu izbaudīt šo harmonisko un skaisto vietu. Brīnišķīga vieta, kur smelties enerģiju (un ieraut aukstu aliņu Gaujas krastā).

Starp citu, šis bija mans 10. Stirnu buka posms, tātad jubileja. Zīmīgi, ka tieši Piebalgā. Vēl viena zīmīga lieta ir tas, ka Latvijas simtgadē notiks mans 100. skrējiens manā 10 gadus ilgajā skrējēja karjerā. Tas kaut kad rudenī. Seksīgi jau būtu, protams, novembrī, taču drīzāk tas būs septembris. Vismaz pēc pašreizējā plāna.

Nākamā pietura: 23.jūnijs "Jānis, Jānītis" Cēsīs. 

Projekts Etiopietis: viltus pretinieks un uzvara 100+

Shalom! Pēc katra no resno skrējieniem (proti, tie, kur svara kategorija ir virs 100 kilo, un, kur patiesībā reti kurš ir resns – nu visumā tādi mīlīgi pelmenīši, nekas vairāk) esmu apgalvojis – ar šo dalību 100+ beidzu un turpmāk pārslēgšos advancētā etiopietī (stabili zem 100).  Taču vismaz pagaidām izmantoju to, ka esmu drusku virs centnera un šādas uzvaras baro manu ego. Bon apetit!

Tiesa, jāatzīst, ka līdz šim biju izteicies, ka vairs (it kā) nestartēšu Latvijas čempionātā krosā, t.i. Rudens Zibens skrējienā, kas notiek rudenī un ir 2km distance pa meža takām ar vairākiem sūriem kāpumiem. Carnikava mīl resnos, respektīvi, pavasarī ir arī piejūras skrējiens, kurā distance ir 3x garāka (oficiāli – 6.5, bet realitātē – 5.8), kur nebiju skrējis, taču gribēju uzskriet, neatkarīgi vai būšu puskuilī vai etiopietī. Mazliet apdomājos un secināju – nu ja jau reiz ir centners un vēl pāris cukurpakas, kāpēc gan neuzskriet supersmagajā svarā, kā to nodēvējuši organizatori.

Zināju, ka nestartēs mans galvenais domubiedrs (par konkurentu mīļo brāli nepiedien saukt)  Dzintars, bet pārējos konkurentus sazīmēju. Mazliet bažīgu mani darīja kāds kungs, kurš pēc līdzšinējiem karjeras rezultātiem bija manā līmenī un faktiski pat labāks (lai arī teju divas desmitgades pieredzējušāks).

Distances sākumā vadījos pēc pašsajūtas, tai pat laikā paturot redzeslokā potenciālos konkurentus. Kājas bija tādas dīvainas, augšstilbi kaut ko jokoja, bet ātri vien sapratu, ka vai nu tas ir siltā laika vai pirms starta stresiņa ietekmē (jap, šoreiz savā apziņā biju ieslēdzis spriedzīti, jo es tak es esmu sevi pozicionējis kā smagsvaru MVP). Pēc pirmā kilometra biju arī panācis arī to pašu kungu, kas "darīja mani bažīgu" un iesēdos astē, kur jutos diezgan komfortabli. It kā varēju arī apdzīt uzreiz, bet balstoties uz insaideru info, iepauzēju, iespējams, uz puskilometru, iespējams līdz pat veselam kilo. Taču vienā brīdī sapratu, ka tas mani bremzē un nolēmu "doties uz pludmali" pirmais. Tāpat jau būtu tur nonācis, bet tomēr labāk ātrāk nekā vēlāk. Pludmales posms bija viskaitinošākais, lēnākais, bremzējošākais, smilšainākais (jā, arī apavos saskrēja, bet sekas sajutu vēlāk), taču, protams, ka bija arī savi bonusi – skaistas sievietes peldkostīmos : ) Tāpēc no vienas puses – tas posms bija grūts, no otras, kas par baudāmu ainavu.

Kaut kur  ceturtā kilometra sākumā, kad biju izbridis visas pludmales smiltis un saticis "bonusiņu", apdzinu vēl vienu čali. Apdzinu, taču neaizmuku, jo gods kam gods, turēja līdzi. Elsoja kā traks, pūta un elsa, bet turējās aiz muguras. Pirmspēdējā kilometra beigās pie dzirdināšanas punkta aprunājāmies un secinājām, ka skrienam vienu un to pašu distanci, taču dažādās grupās. Viņš atzinās, ka es esmu viņu pavilcis uz priekšu, uz ko es atbildēju ar tādu pašu pieklājību – sak, ja kāds Tev neatlaidīgi elso aiz muguras, gribas tomēr noturēties priekšā. Pa ceļam uz finišu  izlēmām, ka nav, ko tēlot "falšos sprinterus" – skriesim līdz finišam kopā. Tā arī bija – raitā solī iejozām finišā, pateicāmies par konkurenci un palīdzību. #ThisIswhyWeRun

Finišs – 27:30. It kā jau labi, lai gan varēja noteikti arī labāk, piemēram, ja nebūtu aizrāvies ar taktiskām shēmām, droši vien savu pusminūti nomestu. Varbūt vēl kaut kur varēja nomest. Taču, ja skatās no otras puses – sūds par rezultātu, to, kāds tas bija pēc x gadiem diez vai kāds atcerēsies, toties to, ka biju "pelmenīšu čempions", gan varēšu stāstīt bērniem un mazbērniem.

Lai vai kā, esmu izcēlis savu trešo skrējienu svarā virs 100 kilo. Dažas minūtes vēlāk finišu sasniedza arī cienītais kungs, kuru noturēju par savu konkurentu. Beigās gan izrādījās, ka, visticamāk, viņš pēdējā brīdī mainījis distances, varbūt piesakoties bija jo sajaucis (nu nez, tīri pēc skata jau vilka uz simtiņu, taču viss, protams, ir diskutabli – ir pulka ļaužu, kas netic, ka man ir sotaks, bet… ir, ir, SMAGI KAULI ir labākā atruna, ko šajā gadījumā izmantot, ha). Lai vai kā – mēs katrs uzvarējām katrs savā grupā. Skaisti! Un vispār labi, ka viltus pretinieks uzpeldēja – sak, kad Tev elpo pakausī, Tu mobilizējies. Nav laika ieņemt Konora Makgregora pozu ar konīti un cigāru ar zemtekstu "I am the king" : )  Bet tagad to noteikti var. Patiesībā labs laiks pāriet no pelmeņiem uz "zem centnera" kategoriju – trīs uzvaras trīs resno mačos, ideāls laiks, lai aizietu neuzvarēts un atstātu skatuvi citiem supersmagā svara supertalantiem – carnikavietim Dailim un iecavniekam (viņš arī ķekavietis un sirdī 100% arī piebaldzēns)  Dzintaram : )  

Nākamā pietura – tieši Piebalga. Piebalgas Stirnu buka Stirnu buks (uuu, ku seksīga vārdu spēle!) jeb 23 kilometri absolūti šalomizētā apvidū. Tas būs skaists skrējiens skaistā vietā ar skaistu noskaņu.