Shalom! Nu re, leģendārā Projekta Etiopietis ceturtās sezonas izaicinājumā
"Renesanse. Izlaušanās" sagaidīti arī pirmie plusiņi, kamēr aiz loga ir
mīnusiņi. Varēja jau, protams, šovakar atturēties no vakariņām un uzkāpt uz
svariem rīt pirms brokastīm, visticamāk, iegūstot kārtējos mīnusiņus, bet… nav
ko burt rožainu ainu, ideāli ir tikai paradīzē, lai gan jeņķu seriāla "Supernatural"
varonis Kastiels šim manam apgalvojumam iebildīs. Vismaz kaut ko tādu viņš
izmeta iepriekšējā sērijā : )
Pēc iepriekšējās nedēļas, kad es nometu simt gramus (ha, viens neizdzerts simtiņš šņabīša), aizvadītajā nedēļā biju optimistisks tikt pie lielākiem mīnusiem. Tiesa, es palaidu garām kādu būtisku lietu… manam vecākajam brālim Voldiņam bija vārda diena, bet tie ir svētki un svētkos kā jau svētkos bagātīgi ēd un dzer. Jā, jā, es neesmu izņēmums, dzīve ir jābauda, bet ēšana (un dzeršana), kā baumo pilsētā, ir viena no baudām.
Brāli vai viņa sievu pie gastronomiskajām izvirtībām gan negribētos vainot, lai gan galds bija bagātīgi klāts un siekalas tecēja vien, iztēlojoties, kā es to visu ēdīšu. Un tad vēl kāda sieviete mani visu laiku mudināja: "Uzēd šos salātiņus. Un tos. Un vēl tos. Un pamēģini arī tos, baigi garšīgie". Lai nevienu nekompromitētu, protams, konkrētu personas vārdu vai statusu es nenosaukšu. Kā nekā, datu regula, you know : ) Un jā, salātiņus es ēdu tā, ka maz neliekas. Ko padarīsi, ka sasodīti gardi? Galu galā, apzinājos, ka kaut kādu daļu jau tāpat izkratīšu svētdien.
Pēc iepriekšējās nedēļas, kad es nometu simt gramus (ha, viens neizdzerts simtiņš šņabīša), aizvadītajā nedēļā biju optimistisks tikt pie lielākiem mīnusiem. Tiesa, es palaidu garām kādu būtisku lietu… manam vecākajam brālim Voldiņam bija vārda diena, bet tie ir svētki un svētkos kā jau svētkos bagātīgi ēd un dzer. Jā, jā, es neesmu izņēmums, dzīve ir jābauda, bet ēšana (un dzeršana), kā baumo pilsētā, ir viena no baudām.
Brāli vai viņa sievu pie gastronomiskajām izvirtībām gan negribētos vainot, lai gan galds bija bagātīgi klāts un siekalas tecēja vien, iztēlojoties, kā es to visu ēdīšu. Un tad vēl kāda sieviete mani visu laiku mudināja: "Uzēd šos salātiņus. Un tos. Un vēl tos. Un pamēģini arī tos, baigi garšīgie". Lai nevienu nekompromitētu, protams, konkrētu personas vārdu vai statusu es nenosaukšu. Kā nekā, datu regula, you know : ) Un jā, salātiņus es ēdu tā, ka maz neliekas. Ko padarīsi, ka sasodīti gardi? Galu galā, apzinājos, ka kaut kādu daļu jau tāpat izkratīšu svētdien.
Bet svētdien man bija plānota debija "Noskrien ziemu" seriālā. Labs nāk ar gaidīšanu, iespējams, manai debijai bija jānotiek jau ātrāk, bet gan jau visam ir savs laiks. Tāpat kā tas bija ar Stirnu buku – brieda, brieda, kamēr nobrieda, un tagad Stirnu buks un pašpasludinātais etiopietis ir nedalāmi jēdzieni. Pārpasaulīgs kaifs, šaloms un tā tālāk.
Protams, ka vietu "Noskrien ziemu" debijai es izvēlējos ar nozīmi – Priekuļus. Tur dzīvo mans tēva brālis, lielisks cilvēks vārdā Imants. Tieši tāpēc to, ka debitēšu NZ izbazūnēju jau iepriekš, lai nav atkāpšanās ceļa. Tā teikt, uzmetos par neoficiālo 1. posma seju. Manuprāt, tā seja bija tāda tīri simpātiska, tāpat kā mana debija. Protams, Priekuļos ierados jau dienu agrāk, jo patīkamais ar lietderīgo jāapvieno – jāparunā ar Imi par dzīvi, labi jāizguļas, lai enerģija startam ir optimālajā līmenī.
Ņemot vērā, ka Imis dzīvo vien aptuveni 300-400 metrus no Priekuļu tehnikuma sporta kompleksa, varēju izmantot lielisku iespēju – nemarinēties starp veselu baru skriet gribētāju. Laicīgi savācu numuru, atgriezos mājās, lai iedzertu kafiju un uz startu devos vien aptuveni 5 minūtes pirms starta. Patiesībā viegli tipināju, tā teikt – imitēju iesildīšanos. Starta zonā secināju skarbo realitāti – jobans bobans, kāda rozā ponija pēc nūjotāji lien pēc iespējas tuvāk startam? Jūs tā kā grasāties nodurt konkurentus vai skrējējus? Loģiku katrā ziņā šādām darbībām nesazīmēju, lai gan man nav nekas pret nūjotājiem – normāli ļautiņi. Bet visiem jāzina sava vieta, un būsim godīgi – ļaudīm ar nūjām tā ir aizmugurē : )
Pa lielam man gan bija diži pofig, kur kas stāv un kā stāv, jo skaidri zināji, ka debiju NZ izbaudīšu, sevi baigi nemokot, sak, baudi ziemu, ledu un Priekuļus, puis! Pirmie kilometri, kā jau tas bija sagaidāms, vairāk bija ballīte bariņā, kur pa kājām maisījās nūjotāji, gausi skrējēji un tādi paši resnie kā es. Labā ziņa ir tā, ka es par viņiem bija ātrāks un eleganti apgāju. Reizēm iekārtojos kādai dāmai aizmugurē. Nu… jūs jau zināt kāpēc : )
Starp citu, skrienot pirmajā no vērā ņemamajiem kalniem, kuru pievarēju ar etiopieša vieglumu, kāda dāma iesaucās: "Jāni, es tik ātri neskrienu". Tikko biju novilcis savus okulārus, jo tie aizsvīda, bilde bija neskaidra un es neatskatījos, kura bija tā dāma, kas man veltīja šos vārdus. Varbūt, ka nemaz ne man, jo teorētiski tobrīd kalnā varēja skriet vismaz 10 Jāņi. Tiesa, kalnā tik ņipri skrēju tikai es (oi, oi, oi, augstprātīgais ķēms). Otra lieta – es parasti atsaucos tad, ja mani uzrunā par etiopieti… Pieradums, zinies… Bet te pēkšņi – hei, Jāni! Kad mani sauc vārdā, man ir sajūta, ka esmu sataisījis sūdus, ha! Kas attiecas uz mistisko sievieti, paziņu un tā tālāk – bilde aizvien ir tumša, jo izejot cauri dalībnieku sarakstam sazīmēju tikai vienu personu, kas varētu būt. Sveiciens viņai, ja tā ir viņa. Sveiciens jebkurā gadījumā.
Kas attiecas uz tiešajiem pienākumiem, tātad skriešanu, pirmais aplis no diviem (manis izvēlētā distance bija 18.2 km, respektīvi, 2 x 9.1km) bija vairāk lustēšanās un kustēšanās bariņā, kamēr otrais bija diametrāli pretējs – pēkšņi ne priekšā, ne aizmugurē nav neviena ļautiņa un Tu esi viens. Cīņā ar sevi. Sajutos gandrīz kā līderis. Kaut kādā brīdī gan pamanīju, ka kaut kas joņo no aizmugures un kaut kas joņo priekšā. Lai viss būtu līdzsvarā, aizmugurējie noķēra mani, bet es noķēru priekšējos. Finišā ieskrēju lepnā vientulībā, atraujoties no kāda konkurenta, kas noteikti lūkoja mani apskriet. Rezultāts ap divām stundiņām. Pilna sauja endorfīnu. Ak jā, protams, divreiz nolikos uz pakaļas, lai gan ticu, ka šajā posmā uz pakaļas likās daudzi. Vismaz vadoties pēc redzeslokā redzētā – kad nolikos pirmoreiz, tad pirms tam čalis tik tikko noturējās kājās, faktiski ar pakaļu noglāstīja zemi, bet dāma aiz manis nolikās pa īstam. Un pirms tam arī es pa īstam. Apmetot kūlenīti. Žēl, ka neviens nenofilmēja, būtu LTV sporta ziņu dienas moments.
Kas attiecas uz nākamajiem NZ posmiem, tad puslīdz droši, ka vēl divos plānoju skriet, taču visticamāk, ka tā būs īsā distance (līdz 10km). Iemesls ir gauži vienkāršs un agrāk jau pieminēts – pēdējā laikā man pie 12+ kilometriem sākas problēmas ar labās kājas pēdu un pirkstiem – tirpst, sāp, dedzina un tamlīdzīgi. Problēmas sakne tiek meklēta un risināta kopā ar speciālistiem, bet kamēr nav atrasta, nav jēgas kāju mocīt – jo pēdējie starti ir pierādījuši, ka skrienot 12+ vienā brīdī nākas apstāties un kustināt pēdu, dzenot prom diskomfortu. Tātad… pagaidām uz jautājuma zīmes arī nākamā gada pirmais pusmaratons, kas provizoriski ir 13. aprīlis Liepājā, taču tas nemaina "Renesanse. Izlaušanās" virsuzdevumu. Līdz aprīlim jāpasēj 12 kilo.. Bet gan jau līdz tam pēdas problēmu sakausim kā Usiks Gasijevu.
Līdz gada beigām vajadzētu saskriet ņiprus 140 kilometrus (don't ask me why), bet nākamās sacensības , visticamāk, būs tas pats "Noskrien ziemu". 6, janvāris, Limbaži.
4.nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 50.3km
kg mīnusā: +0.2kg
kg mīnusā kopā: -3.4kg
līdz min mērķim: +11.6kg
P.S. Bildi sagatavoju jau pirms pāris nedēļām, pietaupot to pirmajiem plusiņiem. Tas nekas, ka tik mazi, speķītis ir un paliek speķītis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru