Renesanse. Izlaušanās: maltīte manam ego - "Zibens" kross

Shalom! Viss ģeniālais ir vienkāršs un nekas jauns jau nav jāizdomā. Ja konkrēta cilvēka ego neuzņem pietiekami daudz "uzturvielu", tad tas kaut kā ir "jāuzbaro". Ņemot vērā manu piemēru gan 2017., gan 2019. gadā - ar štruntīgu Siguldas pusmaratonu var lieliski reabilitēties ar ātru un pārliecinošu rudens "Zibens" krosu Carnikavā. Protams, tajā grupā, kur skrien čaļi svarā virs 100 kilogramiem.

Saprotu, ka tīri pēc skata es īsti pēc simtnieka neizskatos, kā, piemēram, mans cīņu biedrs Dzintars R. (vai vēl uzskatāmāks piemērs - iespējams, visu laiku smagākais simtnieks, kāds Latvijā ir skrējis šajā grupā, vienlaikus arī mans tuvs radinieks, īsāk sakot bračka, ar kuru katru vasaru pastaigājamies pa Latviju, pieminot senčus - Dzintars P.), taču svari sacensību rītā rādīja, ka es tomēr esmu "simtiņa" pārstāvis. Vismaz pēc brokastīm diezgan stabils. Tas nekas, ka bija jāapēd divas kūkas, četri burgeri un jāizdzer trīs "Brāļa" aliņi : )

Runājot par tēmu "neizskatos pēc simtnieka", var piekrist - vizuāli tur tiešām ir tievs, kaulains, vaigos iekrities čalis ar smukiem kāju muskuļiem (nu vismaz pašam patīk, un, kas tad sunim asti cels...). Taču visu laiku spēcīgākais arguments ir slavenais "man ir smagi kauli, un vispār muskuļi ir smagāki taukiem, ja?" Un man ir visu laiku spēcīgākā advokāte, kas no rīta redzēja, ka man bija trīciparu skaitlis uz svariem. Visas pretenzijas no malas viņa pārliecinoši likvidēja ar kaujas saucieniem uz lūpām: "VIŅAM IR 100". Tātad, viss tīri un godīgi, dāmas un kungi.

Patiesībā, manuprāt, attiecībā uz 100+ ir iesakņojies kāds sens un es teiktu, ka visumā muļķīgs stereotips - ja reiz čalim ir simtiņš, tad viņš, visticamāk, ir normāls kuilītis ar milzīgu vēderu, apaļiem vaigiem un vienu cisku kā manas divas. Vismaz cilvēku prātos tā noteikti varētu būt. Paskatieties uz 2018.gada "Zibens" krosa uzvarētāju - slaids, muskuļots čalis. Skaidrs, ka slaidie simtnieki lauž augstākminēto stereotipu, taču līdzīgi kā boksā - ja iekļaujies svara kategorijā, viss ir bravisimo, ja nē, tad par titulu nevari cīnīties. Fair enough.

Iepriekš "Zibens" krosā  100+ kg biju startējis 2016. un 2017. gadā, abos gadījumos izceļot zeltu ar 9:19 un 9:12. Pirmajā gadījumā mans svars bija ap 107, gadu vēlāk neapstiprināta informācija liecina, ka ap 104, bet šogad... nuuu rēķiniet paši (nekur gan nav teikts, ka patiešām darbojas matemātiskās progresijas (vai kā viņu tur) likums) : ) Pērn trase tika nedaudz pamainīta, padarot to vieglāku (tika izņemts viens dulls kalns), tādējādi īsti salīdzināt ar pirmajiem gadiem es pats sevi nevarēju. Atlika citas opcijas - vienkārši izskriet zem 9 minūtēm vai labot pērnā gada 100+ uzvarētāja rezultātu (8:41).

Startā 100+ čaļi jeb smagsvari (vai supersmagsvari, ja kādam labpatīkas) uzreiz nostājās visiem priekšā, sak, ļaujiet mums būt elitei (kāda mēs noteikti sirdī jūtamies) visu pārējo parādīs dzīve. Un dzīve parādīja, ka startu izcēla jaunatne, dažs labs aizjožot tā, ka putekļi put (vai drīzāk dubļi žļurkst), savukārt es iekārtojot puslīdz drošā 100+ grupas līderpozīcijā. Skrējās gan tā īpatnēji, pirmais kilo bija tāds samocīts un pagriezieniņā pamanīju, ka mans cīņu biedrs Dzintars R. ir turpat netālu, vēl padomāju - nu gan čalim ir iekšā. Novēlēja man labu ceļavēju, un iespējams, ka vēlējums nostrādāja - kādus - 200 vai 300 metrus tālāk pilnīgi parādījās pavisam citas sajūtas, elpojās vieglāk un solis kļuva raitāks (manā galvā vismaz noteikti). Protams, to var norakstīt arī uz segumu, bet, kas to zina, kā bija patiesībā. Katrā ziņā vienīgajā kalnā, kas šoreiz bija pieklājīgi lēzens, es uzskrēju diezgan viegli un tālāk jau ceļš lejup un pretī finišam. Pateicoties masai, kura man tomēr joprojām ir, uzņēmu labu paātrinājumu un apdzinu pāris citu grupu dalībniekus un finišā ieskrēju ar rezultātu 8:22. Tātad, visi iespējamie mērķi sasniegti - uzvara, ātrāk par 9 minūtēm un arī 19 sekundes ātrāk par iepriekšējā gada uzvarētāju. Bon appétit, mon ego!

Dzinča, kurš man pirmoreiz konkurenci sastādīja Carnikavas piejūras skrējienā jūnija sākumā, arī šoreiz izcēla sudrabu, atpaliekot pieklājīgi maz. Pēc maniem aprēķiniem  uzvarēju ar mazāko pārsvaru, kāds trijos gados (2016., 2017., 2019) man ir bijis. Turklāt, cik zinu, tad pēdējā laikā (pēc "Taisnais 84km" (!!!)) Dz.R. nebija trenējies, mazliet bija satraumējis ikru un tā tālāk. Īsāk sakot, pie citiem apstākļiem es dabūtu iesvīst vēl vairāk. Un es tikai būtu par. "Stirnu bukā" un "Skrien Latvija" mačos 100+ čaļu ir krietni vairāk, jo šos visus atvilktu uz "Zibens" krosu, Piejūras skrējienu, Inov8 Trail run vai jebkuriem citiem mačiem, kur ir "simtnieku" kategorija, iznāktu mums eleganta cīņa elegantā konkurencē. Zinu, ka esmu to teicis jau iepriekš, bet, visticamāk, nākamgad 100+ kategorijā vairs nestartēšu - gluži vienkārši, pašreizējās tendences liecina, ka jau rīt es varu būt 99.7 kilo, pēc nedēļas 98.7, bet uz Inov8 vai Piejūras skrējienu - 95.0 - 97.0. Mazāk diez vai, tad mani var nepamanīt startā : ) Lai gan... ja tuvojoties konkrētajiem mačiem, būšu tuvu simtiņam, nav izslēgts, ka veikalā teikšu: "Man lūdzu piecas tās kūkas un divas tās. Mhm, jā, un četrus belašus".

"Zibens" kross bija jau manas 20. sacensības šogad (20. sacensības un 22. starts, jo veterānu ziemas un vasaras čempionātos piedalījos divās distancēs), kas ir atkārtots 2017.gada rezultāts, kad arī uz starta izgāju 20 mačos. Tiesa, ja nav izmaiņu, tad vēl vismaz divi starti šī gada nogalē būs - "Patriots" 16. novembrī un "Noskrien Ziemu" Priekuļos 15. decembrī.

P.S. Mans zelta medālis ir viena lieta, bet prieks par mūsu pilno medaļu komplektu, jo Dace tika pie sudraba (un, ja zinātu, ka priekšā skrienošā dāma ir viņas grupā, gan jau pacīnītos arī par zeltu, esmu drošs), bet Ričardam bronza. Starp citu, balvas vienkārši lieliskas, šajā sakarā man tā vien gribas mazliet uzrakstīt filozofisku viedokli par tēmu, salīdzinot Carnikavas krosu ar vienu citu rudens skrējiens manā dzimtajā novadā (ceru, ka nākamgad varēšu jau teikt, ka pilsētā). Mhm jā, gan jau taps...

Renesanse. Izlaušanās: Attention! Battery is too low!

Shalom! Šajā vietā bija jābūt tādai lepnam pāva ģīmim un tekstam par tēmu "Yes, I did it", "Breaking 90 done" un tā tālāk. Tas, protams, būtu bijis ideālā variantā, bet ņemot vērā, ka visa nedēļa no veselības viedokļa bija vārds uz četriem burtiem (parasti jau to necenzē, bet skaidrs, ka smaržīgas rozes tas arī neapzīmē), tad bija ļoti lielas bažas par startu Siguldas pusmaratonā. Nedēļas vidū vispār domāju vai nenomainīt distanci uz desmitnieku un biju tuvu tam, lai to izdarītu, bet pēdējā dienā tomēr izlēmu - lai iet pusmaratons. Ar TOP3 pusmaratonu es būtu vairāk apmierināts nekā ar trešo labāko desmitnieku.

Skaidrs, ka ambīcijas abos gadījumos bija kosmosā - tikai un vienīgi personiskais rekords (tātad, attiecīgi, vismaz 1:30:33 un 41:43). Pusītē gan es nopietni cierēju uz "Breaking 90", respektīvi, ātrāk par 90 minūtēm jeb vismaz 1:29:59, taču pēdējā nedēļa (ieskaitot Ozolnieku 7.5km) pārliecību, kas līdz tam bija augstā līmenī, iedragāja. Varbūt apziņā, varbūt zemapziņā, bet fakts paliek fakts. Neskatoties uz to gan noskaņoju sevi uz 1:29 un starta dienas rītā noskaņojums bija... visumā pieklājīgs. "Breakdance" manā izpildījumā nebija, bet mazliet dzīvespriecīgi patirinājos.

Augstākminētais vārds uz četriem burtiem daudzskaitlī nekad nenāk viens, tāpēc nav brīnums, ka_ _ _ i (kapital šou poļe čuģes - nazviķe bukvu iļi slovo) bija jau pa ceļam uz Siguldu, kad uz [cenzēts] Latvijas ceļiem maķenīt sa[cenzēts] auto. Visticamāk, atspere. Labi, ka Sigulda ir tuvu, laika rezervīte mums bija pietiekama un uz startu paspējām.

Pirmie kilometri patiesībā bija tīri labi. Neskatoties uz to, ka pirmajā kilometrā bija jāapdzen tie ģēniji, kas nostājās priekšā un pēc 500 metriem jau pastaigājās kā tūristi pa zelta rudeni Siguldā, tas tika veikts pa 4:08. Otrais kilometrs bija vēl labāks - ap 4:04, kas vidējo tempu pacēla uz 4:06, uz brīdi pat 4:05. Pašsajūta bija laba, tāpēc priekpilni jozu tālāk, prātojot, ka 1:29 ir tīri reāls. Tiesa, jau diezgan drīz temps neuzkrītoši sāka kristies (patiesībā, visticamāk, uzkrītoši, bet tā kā mans pulsometrs ir aizgājis tūtā un drīz tiks sašķaidīts ar āmuru, tad nezinu cik tieši uzkrītoši) un fiziski arī sāku justies čābīgāk. Kājas klausīja labi, mugura, kas man niķojās nedēļas gaitā, arī erroru nemeta, elpojās jūtami labāk nekā pirms nedēļas Ozolniekos, taču tik un tā - sajūta tāda, ka baterijas nosēžas un turklāt diezgan strauji. Jau pirmais piecītis bija kādas 40 sekundes lēnāk nekā Ozo (tas gan neskaitās, jo tur spiedu uz ātrumu konkrētajā distancē) un kādas 23-25 sekundes lēnāk nekā Valmieras pusmaratonā.

Patiesībā jau pirmie 5.27 kilometri jeb pirmais aplis bija tempā (4:15), kāds man jānotur visu distanci, lai ierakstītos 90 minūtēs, bet, protams, ka tempa lejupslīde turpinājās. Otrie pieci (atsevišķi ņemot) bija jau 4:34, trešais aplis 4:51, bet noslēdzošie 5.27 km - brrr, 5:01. Faktiski izteikts tūristiņš. Taisnības labad jāatzīst, ka trešajā aplī man sākās problēmas ar pēdu (jā, vecā labā vaina), drīz tam pievienojās arī augšstilba daļa līdz celim (arī pēcsacensību sajūtas smagi ož pēc ITB jeb ilitobiālās saites) un es jau sāku domāt - [trīs burtu cenzēts vārds], nu ir _ _ _ _,  drīz būs jālec uz kreisās kājas, jo labā atrubīs padevi. Turpināju tizli klunkurēt, bet ceturtajā aplī, ap 19. kilometru tomēr pieņēmu nepopulāru lēmumu uz kādām 20-30 sekundēm pāriet soļos - pirmkārt, lai izvingrinātu pēdu (pēc tā mēdz atlaist), otrkārt, lai atvilku elpu - sak, kaut vai rāpus, jenotiņā vai uz kreisās kājas, bet zem 100 minūtēm (under 1:40) jātiek, jo bija skaidrs, ka nekas jēdzīgāks tur nesanāks. Brīdī, kad kāds garām skrienošs čalis krievu valodā centās uzmundrināt ar tekstu "Saņemās. Turās. Līdz finišam vēl nedaudz", man gribējās uzburkšņēt pretī: "[cenzēts] lieku, Šekspīr". Ikviens skrējējs zina, ka tizlākās frāzes, ar ko uzmundrināt ir "Tu to vari", "Saņemās" un tamlīdzīgas. Un, ja Tev kaut kas sāp vai besī, tad viss pareizinās ar vismaz 69.

Īsi pirms finiša satiku Daci, viņa trases malā mani, protams, atbalstīja. Sapratu, ka tagad paļubasu ir jāskrien, jo iet tikai... pārgājienā : ) Tāds bija arī mans noskaņojums, sak, līdz finišam jau izvilkšu kaut vai ripojot pa asfaltu. Patiesībā noskaņojums bija - iedodiet kabatlakatiņu un aizvāciet visu šo baru ļaužu. Ieskrienot finišā baigā prieka nebija. 1:38:23 (kādreiz par tādu ciparu būtu varbūt ne kaifā, bet tuvu tam) tomēr ir tikai 14. labākais pusmaratons (no 43) un pirms mēneša bija 8 (!) minūtes ātrāk. Distances otrā puse bija par 5.5 minūtēm lēnāka kā pirmā, kas nav tipiski. Tātad, kaut kas tiešām nebija kārtībā. Labā ziņa - devītais pusmaratons pēc kārtas zem 100 minūtēm. Sliktā - man te pēc Valmieras mazliet uzmirdzēja (kā zvaigznīte) dažādi Napoleona plāni par nākamo gadu, bet izskatās, ka būs jāiesvīst vairāk par tiem sviedriem standarta treniņos, lai tos realizētu.

Starp Valmieru un Siguldu starpā bija mēnesis un vēl šis tas. Pirmkārt, bija kaut kāds snaudošais saaukstēšanās vīruss. Tas ir apmēram tāpat kā ar sīcošu odu - it kā sīkums, bet tik nepatīkami un miegam traucē. Otrkārt, pēdējās nedēļas klapatas ar muguru un / vai, iespējams, zarnu traktu. Treškārt, iespējams, pēc ilgi gaidītā personiskā rekorda mazliet atslābu. Ceturtkārt, veselības klapatu dēļ mazliet izkrita pāris svarīgi treniņi. Jo uzreiz pēc Valmieras cipari simpātiski (es neteiktu, ka izcili, bet pievilcīgi ar jaukām tendendēm). Piektkārt... alus, o nē, tas nebūtu taisnīgi pret alu viņu vainot manos rezultātos : )  Un vispār nedēļu pirms starta, kā ierasts, atturējos.

Patiesībā, arī pirms Valmieras es nejutos 100% ideālā pašsajūtā. Psiholoģiski bija 100, fiziski arī bija 100, bet organisms epizodiski uzvedās kā caca. Domāju, ka sajūtās tie bija 65, maksimums varbūt 75% tīri no pašsajūtas. Ja būtu vismaz 80, domāju, ka būtu arī "Breaking 90". Bet tā ir tīrākā teorija. Sak, kā būtu, ja būtu. Tas, ka tas man ir pa spēkam, ir skaidrs kā diena. Arī 1:22 (82min), ja kas, ko tētis nosauca par manu potenciālu.

Tā kā pēc Siguldas man ir ne pārāk labs noskaņojums, tad atļaušos mazliet paburkšķēt. Kā teica slavenais Ģima Nagijevs cirka izrādē "Logi", tad "mi načinajem":
- kāda ponija pēc organizatori visus laida vienā barā? pirms pāris gadiem dzirdēju argumentu no organizatoriem, ka pilsēta pieprasa pēc iespējas ātrāku atbrīvošanu no skrējējiem, jo tūristiem jābauda zelta rudens
- papildinot pirmo burkšķi - kāds jums [cenzēts] zelta rudens - 19. oktobrī vismaz Siguldā no z-rudens nav ne smakas. Iecavā, Lilastē, bet ne jau Siguldā. Kaut kāds drūms rudens ar kokiem, kas ir kaili, kā Zoja 18+ filmā
- vēlreiz papildinot pirmo burkšķi - kas tā bija par mistisku iesildīšanos plkst. 10:20? dzirdēju viedokli, ka "katrs iesildās pēc saviem ieskatiem". Mani mulsina, kāpēc programmā bija norādīts, ka iesildās 5 un 10km distances, bet ne pusmaratons. Un vēl - tiešām iesildās 30-35 minūtes? Ja jau pilsētu jāatbrīvo no skrējējiem par labu tūristiem Dītriham, Seržam, Džeinai, Felicitai utt., bet 10:20 sildās TIKAI 5 un 10km distances (lai gan 11:00 startē visas kopā), tad kas liedza viņus tad izlaist trasē?
- trase ar kretīnpagriezieniem (2 gab 180 grādu pagriezieni x 4 = 8 plus vēl pāris pietiekami strauji) nav tas, ko skrējēji gaida. Vismaz ne Jānis, Dace, Māris un ogļracis Fedosejs, kam patīk taisnas līnijas. Trasē bija pāris mīlīgas vietas, to nevar noliegt. Taču neticu, ka nevarēja iztikt bez 180 grādiem. Vismaz vienu jau noteikti varēja likvidēt.
- šogad piedalījos četros BigBank Skrien LV posmos. Mans rangs: Kuldīga, Liepāja, Valmiera, Sigulda. Kā redzam pēc šī, tad esmu objektīvs, jo, ja viss būtu pēc rezultātiem, tad Valmiera visus sakapātu ar gaļas nazīti, bet Kuldīga būtu ne augstāk kā trešā : )
- man šķiet, ka BB Skrien LV komanda /  posmu organizatori atgādina iemiguši lāci, kas ir labi paēdis. Asfaltā konkurentu nav, Stirnu buks neskaitās konkurenti, jo ir pavisam cits profils un daudzviet tiek vienkārši atsists numurs. Mani komplimenti tikai Kuldīgai, kas tur līmeni. Liepāja arī bija vislīdz jauka, bet trasi tur laikam mēra litrabolists Ivans (amīši teiktu, ka Aivens) ar 3m mērlenti : )
- BigBank Skrien LV feisītī pēdējā ziņa 16. oktobrī. Laikam šodien nekas  nav noticis. Labi, ka draugos ir Mareks,Lauris un Dace - izrādās, ka, šodien notika BigBank Skrien Latvija sezonas fināls.
- lai par Siguldu nebūtu tikai vissirslikti.lv - paldies Dievam, ka par komentētāju tika piesaistīts Ivars Bācis. Valmierā baigā bēdu ieleja...  Aaa, nu jā, medaļa arī smuka.
 - kas tālāk? sieva nikna, pats neizgulējies? Oi, pardon, tā bija "Prostamal Uno" reklāma. Es gribēju teikt, ka tālāk ir alus. Pelnījis īsti neesmu, bet pret gruzonu palīdzēs.

Nākamnedēļ rudens Zibens kross, novembra sākumā "Ņipro Ikru" skrējiens seriāla "4 debespuses" ietvaros Rīga - Iecava 42km, iespējams 16. novembrī skrējiens "Patriots", bet decembrī "Noskrien Ziemu" Priekuļos. Pa lielam man ir vēl pāris ambīcijas, tāpēc konjaku un Kubas cigāru baudīšu tuvāk decembra beigām. Shalom!

Mani 43 pusmaratoni:

Valmiera 2019 (16.09): 1:30:34
Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Valmiera 2017 (17.09): 1:34:18
Sigulda 2017 (07.10.): 1:35:24
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48*
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Liepāja 2018 (07.04): 1:37:35
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Valmiera 2018 (16.09.): 1:38:05
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Sigulda 2019 (19.10): 1:38:23
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2018 (20.05): 1:39:49
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39

* - tautā runā, ka distance bijusi savus 300 metrus īsāka... 

P.S.

Renesanse. Izlaušanās: ciešanas un medaljons

Shalom! Kaut ir grūti, vajag spēt -  mocīties, bet finišēt (var protams, mēģināt piedzerties un nostāvēt, bet tā nebija gluži aizvadītās nedēļas nogales aktualitāte). Ozolniekos notikušā Jura Bērziņa piemiņas pusmaratona ietvaros es šoreiz uzskrēju mazumiņu - 7.5 kilometrus, lai pārbaudītu savu gatavību Siguldas pusmaratonam, kas būs akurāt jau šajā nedēļas nogalē. Gāja man tā visumā... pasmagi. Bet kā jau simtiem reižu esmu teicis, citējot savu pusaudžu gada senseju, basketbola treneri Vilni G.: "Grūti mācībās, viegli kaujā".

Ambīcijas skrējiena sakarā man bija kā sapņu pilis. Galvenais bija ātri nobliezt pirmos piecus kilometrus - akurāt tik ātri, lai laikrādis apstājas ne vēlāk kā pie 19:59. Respektīvi, līdz ar to vidējam tempam vajadzēja būt zem četrām minūtēm uz kilometru. Neoficiāli personiskais rekords ir 20:15, sasniegts tālajā 2011.gadā, bet sezonas ātrākie pieci kilometri nupat (pirms mēneša) tika noskrieti Valmieras pusmaratonā (20:39). Skaidrs, ka arī 7.5 kilo gribējās noskriet zem 30 mincēm, bet galvenais bija fikss piecītis.

Sākums patiesībā  bija tīri jaudīgs. Vismaz uz sava fona, jo salīdzināt teiksim Kipčoges 2:50 vidējo tempu uz kilometru "Breaking 2" maratonā ar Pāruma 3:45 pirmajā kilī Ozolniekos nebūtu prāta darbs. Man ir aizdomas, ka tik ātri distanci es nebiju iesācis, bet, ja biju, tad varbūt kādas 1-2 reizes.

Tiktāl par skaisto. Otrajā kilometrā temps jau sāka kristies un ar tādu kā sniega bumbas efektu. Lai gan mans pulsometrs nedaudz ir sagājis tūtā un detalizētai info es tagad netieku klāt, jo tas plastmasas klucis nesinhronizē skrējienus ar kompi / viedtālruni. Taču ciktāl es visu iegrāmatoju savā krokotajā diskā, respektīvi, smadzenēs (atmiņas platē), tad otrais kilometrs arī bija nedaudz zem 4 minūtēm. Trešais visticamāk vairs ne, bet vidējais temps četru minūšu robežu pārkāpa kaut kur ap 4 kilometru. Tad es vēl spītīgi turējos pretī, sak uzkāpināšu tempu un gan jau ierakstīšos. Optimisms ir laba lieta, bet izskatās, ka tobrīd es ar to pārspīlēju. Ap 4.5 kilometriem sapratu, ka savas erotiskās fantāzijas par "Breaking 20" var atstāt sestdienas vakariem pie alus kausa un uzstādīju jaunu mērķi - 5.00 noskriet zem 20:15, kas būtu jauns personiskais rekords. Centos jau nu ļoti, bet kā teiktu ome Vizma no Varakļāniem - "pigu jums, ne personisko rekordu" - rezultātā 20:22, kas ir sezonas rekords. Baigi jau sajūsmā krēslus nelaužu, tā pašvaki : )

Pēdējie 2.5 kilometri jau vairāk bija izdzīvošana.Finišā ieskrēju ar ciparu 31:03 (organizatori apgalvo, ka 31:04, bet jau sekundāri - būtiski tas būtu, ja būtu 29:59 vai 30:00. Savukārt 31:04 vai :04 - pf, "lol, nau verc" iespringt uz sīkumiem. Pēc finiša jutos galīgi izpumpēts, saguris un samocīts. Vajadzēja kādas pāris minūtes, lai normāli atietu. Parasti tā nav. Mazliet pārsteigums, ka savā vecuma grupā tiku trijniekā, bet satelītskrējienos apbalvoja tikai absolūto kopvērtējumu (tur es sestais), tāpēc pie vēl viena medaljona netiku. Uzkarināju sev viņu iztēlē. Piestāv!

Papriecājies? Nu lūk, pietiek. Tagad pāriesim pie sausiem skaitļiem - Valmieras pusmaratonā (uzsveru - pusmaratonā) pirmos 7.47 (kas bija mana pulsometra uzrādītā distance Ozolniekos) veicu ātrāk nekā Ozīšos. Par kādām piecām sekundēm, bet tas nav būtiski. Ar to pašsajūtu un skriešanu, kas bija Ozolniekos, pusmaratonā mans temps kristos jūtami un galarezultātā rezultāts būtu nu tāds... Nē, nu personiskais TOP5 rezultāts sanāktu gan jau, bet vai tas ir tas, ko manas ambīcijas man ausī čukst?

Kāpēc Ozolniekos bija jūtams noplīsiens pa kilometriem? Ir vairākas teorijas - viena no tām vēsta, ka kaut kas līdzīgs saaukstēšanās vīrusam, kas krīt uz nerviem jau pāris nedēļas. Otrs variants varētu būt izlaidīgs dzīvesveids. Trešais - vienkārši nebija skrienamā diena. Vai viss kopā. Kaut kā tā. Tiekamies Siguldā.

P.S. Dace Ozolniekos neskrēja ceļgala problēmu dēļ, bet trases malā gan bija mans lielākais atbalsts. Sāku domāt - vai man labāk patīk, ka viņa ir trasē un es pēc finiša paralēli domāju arī kā viņai klājas vai arī, kad viņa ir trases malā. Mhm, forši jau, ka Tevi kāds finišā sagaida, tā ir mīlīga sajūta. Tālab... nu jā, Siguldā būs jāsagaida Daci finišā, lai viņai ir tā sajūta : )

Renesanse. Izlaušanās: Izcili ainaviskais kolektīvais O!

Shalom! Tas bija tālais 2016.gada rudens, kad gaisa temperatūra bija ap nulli, laiks vēss, ausis sala un pašpasludinātais etiopietis beidzot lepni debitēja leģendārajā taku skriešanas seriālā "Stirnu buks", uzreiz pēc finiša to nosaucot par "kolektīvo skriešanas orgasmu." Viņsestdien šo frāzi pamanīju arī "Stirnu buka" žurnālā pie kāda kunga raksta par piedzīvojumiem Krimuldā. Mhm, tātad ne es viens tā domāju : ) Kaifu te ķer tūkstošu tūkstoši!

Jau pieminētajā viņsestdienā notika arī "Stirnu buka" sezonas "Grand Finale" un vieta tam bija izvēlēta gluži lieliska - Ozolkalns Cēsīs. Šajā Latvijas vietā šķiet, ka ir visvairāk radiņu ar mūsu uzvārdu, tāpēc šī vieta vienmēr ir un būs tuva. Ņemot vērā šo faktu pāris reizes kautrīgi mēģināju aizvilināt brāli uz Cēsīm (nu, protams, ne jau rudeni baudīt, bet buku skriet), bet neizdevās. Toties tētis gan mīļuprāt vaigā lūkoja "Stirnu buku", vēlāk Ozolkalna posmam veltot daiļrunīgu novērtējumu: "nu tas jau vairāk ir alpīnisms" : )  O jā, Vidzemes augstienes bonusus te varēja izbaudīt pēc pilnas programmas, bet mani kā pieredzējušu buku ne tas uztrauca, ne biedēja. Uz Cēsīm galu galā devos baudīt "Grand Finale", alu un visu pārējo.

Atzīšos godīgi - man ļoti gribējās skriet lūsi. To man gribas jau kādu laiciņu. Pēdējoreiz lūšojos 2018.gada aprīlī Tērvetē, kad man ap 15. kilometru strauji tika atrubīta enerģijas padeve un tieši tāpēc es uz to skatos ar tādu zināmu bijību. Bet vismaz šī gada pirmajā un pēdējā posmā nopietni apsvēru lūsi. Carnikavā to izjauca slimošanas faktors, bet Cēsīs ieklausījos intuīcijā un noskrēju savu jubilejas (desmito!) buku. Lūši vēl būs!

Ozolkalna buks bija mans pirmais starts pēc personiskā rekorda labojuma Valmieras pusmaratonā. Starp šiem diviem startiem bija trīs nedēļas, bariņš treniņu (uz lauriem tak nevarot gulēt) un viegla saaukstēšanās, kas, lai arī no ierastā treniņu ritma neizsita, mazliet tomēr pakaitināja. Sekas dabūju pabaudīt arī Cēsīs. Proti, šņaukājos un tādos brīžos diezgan bieži krita ciet auss - jā, protams, uz tempu tas nekādu ietekmi neradīja (vismaz man gribētos tā domāt), taču bija apmēram tikpat kaitinoši kā Nils Ušakovs Rīgas mēra amatā. Tātad - šausmīgi, briesmīgi un vēēē!

Lai ar "aizkrītošo" ausi vēl nebūtu gana, uz skatuves parādījās vēl viena problēma - respektīvi, mana labās kājas "plānā pēda", kas ap padsmitajiem kilometriem atkal sāka signalizēt, ka viņai ir krietna slodze un tas viņai nudien nepatīkot. Tomēr, atšķirībā no akūtākiem gadījumiem, šoreiz sāpes vairāk dislocējās pirkstos, pēdu tramdot limitēti - proti, tā sāpēja, bet ne tik ļoti, ka tās dēļ es varētu apstāties. Parasti es apstājos pēc kāda dullāka kalna vai lai viegli ierautu kādā no dzirdināšanas punktiem : ) Lai arī ar to nebūtu gana, kaut kur ap 19. kilometru kāpjot pa kāpnēm spēru laikam pārāk lielu soli un savilka muskuli un... o, ou... krampītis bija ciemā. Lai problēma nesamilztu kā pārēdies jenotsuns, nācās būt taktiskam un pāriet soļos. Tas palīdzēja un tiklīdz krampji atkāpās, atkal varēju skriet. Vai vismaz izlikties, ka es skrienu  : )

Finišā galu galā ieskrēju kā veiklais Džo, turklāt emocionāli piesātinātāku finišu darīja tas, ka tur mani ar ovācijām sagaidīja gan tētis, gan Bruno. Kamēr trakie ar alpīnismu nodarbojās, vīri, izrādās, labi pavadījuši laiku. Salīdzinoši nesen nofinišējis, es gan drīz vien atkal domās ieniru distancē, jo Dace arī bija pieteikusies bukam (debija buka distancē) un mazas bažas par to man bija. Nē, nu skaidrs, ka līdz finišam viņa tiktu kaut vai rotējot ap savu asi vai metot kūlenīšus, bet vairāk satrauca ceļgals, kas pēdējās nedēļās bija iestājies Protestantos. Izlaižot visu liriku un tautasdziesmas - debija izdevās, aptuveni 23 kilometri tika nolauzti godam, lai gan skaidrs, ka debijai varēja izvēlēties maigāku Stirnu buka posmu : ) Bet varbūt pat labi, ka sākts ar tādu sūro buciņu nevis "vaiii... un tas bija viss?". Lai vai kā - priecājos, lepojos un zinu, ka viņai pa spēkam ir vēl dižāki skrējieni. Mhm!

Man tikmēr nākamais skrējiens briest svētdien Ozolniekos - 7.5 kilo, gatavojoties Siguldas pusmaratonam, kas 19. oktobrī. Gada nogalē tā pa lielam interesē vien "Patriots" (24km, 16. novembris) un "Noskrien Ziemu" Priekuļos (~18km, 15. decembris). Bet līdz tam vēl laiks. Vispirms pieklājīgi jānoskraida oktobris.

Stirnu buka sezonas bilance:- 5 "buki", 2 "zaķi"
- 116. vieta (no 975) buka distancē*
- 650. vieta ( zaķa distancē*
- 285. vieta (2882) sprinta etapā*

* - vērtējot, ieskaitē ņēma piecus labākos posmus vai nu cik nu katram ir :) 
Ja tīri par skaitļiem, tad viss pēc plāna - sprintā virs 800 punktiem, bukā tuvu TOP 100. Principā simtiņā varēja tikt gan bukā, gan zaķī, ja uz otro liktu lielāku akcentu vai spiestu vairāk pacenstos pirmajā. Bet tas jau vairāk par tēmu "Pašpasludinātais etiopietis un filozofu akmens" :)