Jau pieminētajā viņsestdienā notika arī "Stirnu buka" sezonas "Grand Finale" un vieta tam bija izvēlēta gluži lieliska - Ozolkalns Cēsīs. Šajā Latvijas vietā šķiet, ka ir visvairāk radiņu ar mūsu uzvārdu, tāpēc šī vieta vienmēr ir un būs tuva. Ņemot vērā šo faktu pāris reizes kautrīgi mēģināju aizvilināt brāli uz Cēsīm (nu, protams, ne jau rudeni baudīt, bet buku skriet), bet neizdevās. Toties tētis gan mīļuprāt vaigā lūkoja "Stirnu buku", vēlāk Ozolkalna posmam veltot daiļrunīgu novērtējumu: "nu tas jau vairāk ir alpīnisms" : ) O jā, Vidzemes augstienes bonusus te varēja izbaudīt pēc pilnas programmas, bet mani kā pieredzējušu buku ne tas uztrauca, ne biedēja. Uz Cēsīm galu galā devos baudīt "Grand Finale", alu un visu pārējo.
Atzīšos godīgi - man ļoti gribējās skriet lūsi. To man gribas jau kādu laiciņu. Pēdējoreiz lūšojos 2018.gada aprīlī Tērvetē, kad man ap 15. kilometru strauji tika atrubīta enerģijas padeve un tieši tāpēc es uz to skatos ar tādu zināmu bijību. Bet vismaz šī gada pirmajā un pēdējā posmā nopietni apsvēru lūsi. Carnikavā to izjauca slimošanas faktors, bet Cēsīs ieklausījos intuīcijā un noskrēju savu jubilejas (desmito!) buku. Lūši vēl būs!
Ozolkalna buks bija mans pirmais starts pēc personiskā rekorda labojuma Valmieras pusmaratonā. Starp šiem diviem startiem bija trīs nedēļas, bariņš treniņu (uz lauriem tak nevarot gulēt) un viegla saaukstēšanās, kas, lai arī no ierastā treniņu ritma neizsita, mazliet tomēr pakaitināja. Sekas dabūju pabaudīt arī Cēsīs. Proti, šņaukājos un tādos brīžos diezgan bieži krita ciet auss - jā, protams, uz tempu tas nekādu ietekmi neradīja (vismaz man gribētos tā domāt), taču bija apmēram tikpat kaitinoši kā Nils Ušakovs Rīgas mēra amatā. Tātad - šausmīgi, briesmīgi un vēēē!
Lai ar "aizkrītošo" ausi vēl nebūtu gana, uz skatuves parādījās vēl viena problēma - respektīvi, mana labās kājas "plānā pēda", kas ap padsmitajiem kilometriem atkal sāka signalizēt, ka viņai ir krietna slodze un tas viņai nudien nepatīkot. Tomēr, atšķirībā no akūtākiem gadījumiem, šoreiz sāpes vairāk dislocējās pirkstos, pēdu tramdot limitēti - proti, tā sāpēja, bet ne tik ļoti, ka tās dēļ es varētu apstāties. Parasti es apstājos pēc kāda dullāka kalna vai lai viegli ierautu kādā no dzirdināšanas punktiem : ) Lai arī ar to nebūtu gana, kaut kur ap 19. kilometru kāpjot pa kāpnēm spēru laikam pārāk lielu soli un savilka muskuli un... o, ou... krampītis bija ciemā. Lai problēma nesamilztu kā pārēdies jenotsuns, nācās būt taktiskam un pāriet soļos. Tas palīdzēja un tiklīdz krampji atkāpās, atkal varēju skriet. Vai vismaz izlikties, ka es skrienu : )
Finišā galu galā ieskrēju kā veiklais Džo, turklāt emocionāli piesātinātāku finišu darīja tas, ka tur mani ar ovācijām sagaidīja gan tētis, gan Bruno. Kamēr trakie ar alpīnismu nodarbojās, vīri, izrādās, labi pavadījuši laiku. Salīdzinoši nesen nofinišējis, es gan drīz vien atkal domās ieniru distancē, jo Dace arī bija pieteikusies bukam (debija buka distancē) un mazas bažas par to man bija. Nē, nu skaidrs, ka līdz finišam viņa tiktu kaut vai rotējot ap savu asi vai metot kūlenīšus, bet vairāk satrauca ceļgals, kas pēdējās nedēļās bija iestājies Protestantos. Izlaižot visu liriku un tautasdziesmas - debija izdevās, aptuveni 23 kilometri tika nolauzti godam, lai gan skaidrs, ka debijai varēja izvēlēties maigāku Stirnu buka posmu : ) Bet varbūt pat labi, ka sākts ar tādu sūro buciņu nevis "vaiii... un tas bija viss?". Lai vai kā - priecājos, lepojos un zinu, ka viņai pa spēkam ir vēl dižāki skrējieni. Mhm!
Man tikmēr nākamais skrējiens briest svētdien Ozolniekos - 7.5 kilo, gatavojoties Siguldas pusmaratonam, kas 19. oktobrī. Gada nogalē tā pa lielam interesē vien "Patriots" (24km, 16. novembris) un "Noskrien Ziemu" Priekuļos (~18km, 15. decembris). Bet līdz tam vēl laiks. Vispirms pieklājīgi jānoskraida oktobris.
Stirnu buka sezonas bilance:- 5 "buki", 2 "zaķi"
- 116. vieta (no 975) buka distancē*
- 650. vieta ( zaķa distancē*
- 285. vieta (2882) sprinta etapā*
* - vērtējot, ieskaitē ņēma piecus labākos posmus vai nu cik nu katram ir :)
Ja tīri par skaitļiem, tad viss pēc plāna - sprintā virs 800 punktiem, bukā tuvu TOP 100. Principā simtiņā varēja tikt gan bukā, gan zaķī, ja uz otro liktu lielāku akcentu vai spiestu vairāk pacenstos pirmajā. Bet tas jau vairāk par tēmu "Pašpasludinātais etiopietis un filozofu akmens" :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru