Ambīcijas skrējiena sakarā man bija kā sapņu pilis. Galvenais bija ātri nobliezt pirmos piecus kilometrus - akurāt tik ātri, lai laikrādis apstājas ne vēlāk kā pie 19:59. Respektīvi, līdz ar to vidējam tempam vajadzēja būt zem četrām minūtēm uz kilometru. Neoficiāli personiskais rekords ir 20:15, sasniegts tālajā 2011.gadā, bet sezonas ātrākie pieci kilometri nupat (pirms mēneša) tika noskrieti Valmieras pusmaratonā (20:39). Skaidrs, ka arī 7.5 kilo gribējās noskriet zem 30 mincēm, bet galvenais bija fikss piecītis.
Sākums patiesībā bija tīri jaudīgs. Vismaz uz sava fona, jo salīdzināt teiksim Kipčoges 2:50 vidējo tempu uz kilometru "Breaking 2" maratonā ar Pāruma 3:45 pirmajā kilī Ozolniekos nebūtu prāta darbs. Man ir aizdomas, ka tik ātri distanci es nebiju iesācis, bet, ja biju, tad varbūt kādas 1-2 reizes.
Tiktāl par skaisto. Otrajā kilometrā temps jau sāka kristies un ar tādu kā sniega bumbas efektu. Lai gan mans pulsometrs nedaudz ir sagājis tūtā un detalizētai info es tagad netieku klāt, jo tas plastmasas klucis nesinhronizē skrējienus ar kompi / viedtālruni. Taču ciktāl es visu iegrāmatoju savā krokotajā diskā, respektīvi, smadzenēs (atmiņas platē), tad otrais kilometrs arī bija nedaudz zem 4 minūtēm. Trešais visticamāk vairs ne, bet vidējais temps četru minūšu robežu pārkāpa kaut kur ap 4 kilometru. Tad es vēl spītīgi turējos pretī, sak uzkāpināšu tempu un gan jau ierakstīšos. Optimisms ir laba lieta, bet izskatās, ka tobrīd es ar to pārspīlēju. Ap 4.5 kilometriem sapratu, ka savas erotiskās fantāzijas par "Breaking 20" var atstāt sestdienas vakariem pie alus kausa un uzstādīju jaunu mērķi - 5.00 noskriet zem 20:15, kas būtu jauns personiskais rekords. Centos jau nu ļoti, bet kā teiktu ome Vizma no Varakļāniem - "pigu jums, ne personisko rekordu" - rezultātā 20:22, kas ir sezonas rekords. Baigi jau sajūsmā krēslus nelaužu, tā pašvaki : )
Pēdējie 2.5 kilometri jau vairāk bija izdzīvošana.Finišā ieskrēju ar ciparu 31:03 (organizatori apgalvo, ka 31:04, bet jau sekundāri - būtiski tas būtu, ja būtu 29:59 vai 30:00. Savukārt 31:04 vai :04 - pf, "lol, nau verc" iespringt uz sīkumiem. Pēc finiša jutos galīgi izpumpēts, saguris un samocīts. Vajadzēja kādas pāris minūtes, lai normāli atietu. Parasti tā nav. Mazliet pārsteigums, ka savā vecuma grupā tiku trijniekā, bet satelītskrējienos apbalvoja tikai absolūto kopvērtējumu (tur es sestais), tāpēc pie vēl viena medaljona netiku. Uzkarināju sev viņu iztēlē. Piestāv!
Papriecājies? Nu lūk, pietiek. Tagad pāriesim pie sausiem skaitļiem - Valmieras pusmaratonā (uzsveru - pusmaratonā) pirmos 7.47 (kas bija mana pulsometra uzrādītā distance Ozolniekos) veicu ātrāk nekā Ozīšos. Par kādām piecām sekundēm, bet tas nav būtiski. Ar to pašsajūtu un skriešanu, kas bija Ozolniekos, pusmaratonā mans temps kristos jūtami un galarezultātā rezultāts būtu nu tāds... Nē, nu personiskais TOP5 rezultāts sanāktu gan jau, bet vai tas ir tas, ko manas ambīcijas man ausī čukst?
Kāpēc Ozolniekos bija jūtams noplīsiens pa kilometriem? Ir vairākas teorijas - viena no tām vēsta, ka kaut kas līdzīgs saaukstēšanās vīrusam, kas krīt uz nerviem jau pāris nedēļas. Otrs variants varētu būt izlaidīgs dzīvesveids. Trešais - vienkārši nebija skrienamā diena. Vai viss kopā. Kaut kā tā. Tiekamies Siguldā.
P.S. Dace Ozolniekos neskrēja ceļgala problēmu dēļ, bet trases malā gan bija mans lielākais atbalsts. Sāku domāt - vai man labāk patīk, ka viņa ir trasē un es pēc finiša paralēli domāju arī kā viņai klājas vai arī, kad viņa ir trases malā. Mhm, forši jau, ka Tevi kāds finišā sagaida, tā ir mīlīga sajūta. Tālab... nu jā, Siguldā būs jāsagaida Daci finišā, lai viņai ir tā sajūta : )
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru