Saprotu, ka tīri pēc skata es īsti pēc simtnieka neizskatos, kā, piemēram, mans cīņu biedrs Dzintars R. (vai vēl uzskatāmāks piemērs - iespējams, visu laiku smagākais simtnieks, kāds Latvijā ir skrējis šajā grupā, vienlaikus arī mans tuvs radinieks, īsāk sakot bračka, ar kuru katru vasaru pastaigājamies pa Latviju, pieminot senčus - Dzintars P.), taču svari sacensību rītā rādīja, ka es tomēr esmu "simtiņa" pārstāvis. Vismaz pēc brokastīm diezgan stabils. Tas nekas, ka bija jāapēd divas kūkas, četri burgeri un jāizdzer trīs "Brāļa" aliņi : )
Runājot par tēmu "neizskatos pēc simtnieka", var piekrist - vizuāli tur tiešām ir tievs, kaulains, vaigos iekrities čalis ar smukiem kāju muskuļiem (nu vismaz pašam patīk, un, kas tad sunim asti cels...). Taču visu laiku spēcīgākais arguments ir slavenais "man ir smagi kauli, un vispār muskuļi ir smagāki taukiem, ja?" Un man ir visu laiku spēcīgākā advokāte, kas no rīta redzēja, ka man bija trīciparu skaitlis uz svariem. Visas pretenzijas no malas viņa pārliecinoši likvidēja ar kaujas saucieniem uz lūpām: "VIŅAM IR 100". Tātad, viss tīri un godīgi, dāmas un kungi.
Patiesībā, manuprāt, attiecībā uz 100+ ir iesakņojies kāds sens un es teiktu, ka visumā muļķīgs stereotips - ja reiz čalim ir simtiņš, tad viņš, visticamāk, ir normāls kuilītis ar milzīgu vēderu, apaļiem vaigiem un vienu cisku kā manas divas. Vismaz cilvēku prātos tā noteikti varētu būt. Paskatieties uz 2018.gada "Zibens" krosa uzvarētāju - slaids, muskuļots čalis. Skaidrs, ka slaidie simtnieki lauž augstākminēto stereotipu, taču līdzīgi kā boksā - ja iekļaujies svara kategorijā, viss ir bravisimo, ja nē, tad par titulu nevari cīnīties. Fair enough.
Iepriekš "Zibens" krosā 100+ kg biju startējis 2016. un 2017. gadā, abos gadījumos izceļot zeltu ar 9:19 un 9:12. Pirmajā gadījumā mans svars bija ap 107, gadu vēlāk neapstiprināta informācija liecina, ka ap 104, bet šogad... nuuu rēķiniet paši (nekur gan nav teikts, ka patiešām darbojas matemātiskās progresijas (vai kā viņu tur) likums) : ) Pērn trase tika nedaudz pamainīta, padarot to vieglāku (tika izņemts viens dulls kalns), tādējādi īsti salīdzināt ar pirmajiem gadiem es pats sevi nevarēju. Atlika citas opcijas - vienkārši izskriet zem 9 minūtēm vai labot pērnā gada 100+ uzvarētāja rezultātu (8:41).
Startā 100+ čaļi jeb smagsvari (vai supersmagsvari, ja kādam labpatīkas) uzreiz nostājās visiem priekšā, sak, ļaujiet mums būt elitei (kāda mēs noteikti sirdī jūtamies) visu pārējo parādīs dzīve. Un dzīve parādīja, ka startu izcēla jaunatne, dažs labs aizjožot tā, ka putekļi put (vai drīzāk dubļi žļurkst), savukārt es iekārtojot puslīdz drošā 100+ grupas līderpozīcijā. Skrējās gan tā īpatnēji, pirmais kilo bija tāds samocīts un pagriezieniņā pamanīju, ka mans cīņu biedrs Dzintars R. ir turpat netālu, vēl padomāju - nu gan čalim ir iekšā. Novēlēja man labu ceļavēju, un iespējams, ka vēlējums nostrādāja - kādus - 200 vai 300 metrus tālāk pilnīgi parādījās pavisam citas sajūtas, elpojās vieglāk un solis kļuva raitāks (manā galvā vismaz noteikti). Protams, to var norakstīt arī uz segumu, bet, kas to zina, kā bija patiesībā. Katrā ziņā vienīgajā kalnā, kas šoreiz bija pieklājīgi lēzens, es uzskrēju diezgan viegli un tālāk jau ceļš lejup un pretī finišam. Pateicoties masai, kura man tomēr joprojām ir, uzņēmu labu paātrinājumu un apdzinu pāris citu grupu dalībniekus un finišā ieskrēju ar rezultātu 8:22. Tātad, visi iespējamie mērķi sasniegti - uzvara, ātrāk par 9 minūtēm un arī 19 sekundes ātrāk par iepriekšējā gada uzvarētāju. Bon appétit, mon ego!
Dzinča, kurš man pirmoreiz konkurenci sastādīja Carnikavas piejūras skrējienā jūnija sākumā, arī šoreiz izcēla sudrabu, atpaliekot pieklājīgi maz. Pēc maniem aprēķiniem uzvarēju ar mazāko pārsvaru, kāds trijos gados (2016., 2017., 2019) man ir bijis. Turklāt, cik zinu, tad pēdējā laikā (pēc "Taisnais 84km" (!!!)) Dz.R. nebija trenējies, mazliet bija satraumējis ikru un tā tālāk. Īsāk sakot, pie citiem apstākļiem es dabūtu iesvīst vēl vairāk. Un es tikai būtu par. "Stirnu bukā" un "Skrien Latvija" mačos 100+ čaļu ir krietni vairāk, jo šos visus atvilktu uz "Zibens" krosu, Piejūras skrējienu, Inov8 Trail run vai jebkuriem citiem mačiem, kur ir "simtnieku" kategorija, iznāktu mums eleganta cīņa elegantā konkurencē. Zinu, ka esmu to teicis jau iepriekš, bet, visticamāk, nākamgad 100+ kategorijā vairs nestartēšu - gluži vienkārši, pašreizējās tendences liecina, ka jau rīt es varu būt 99.7 kilo, pēc nedēļas 98.7, bet uz Inov8 vai Piejūras skrējienu - 95.0 - 97.0. Mazāk diez vai, tad mani var nepamanīt startā : ) Lai gan... ja tuvojoties konkrētajiem mačiem, būšu tuvu simtiņam, nav izslēgts, ka veikalā teikšu: "Man lūdzu piecas tās kūkas un divas tās. Mhm, jā, un četrus belašus".
"Zibens" kross bija jau manas 20. sacensības šogad (20. sacensības un 22. starts, jo veterānu ziemas un vasaras čempionātos piedalījos divās distancēs), kas ir atkārtots 2017.gada rezultāts, kad arī uz starta izgāju 20 mačos. Tiesa, ja nav izmaiņu, tad vēl vismaz divi starti šī gada nogalē būs - "Patriots" 16. novembrī un "Noskrien Ziemu" Priekuļos 15. decembrī.
P.S. Mans zelta medālis ir viena lieta, bet prieks par mūsu pilno medaļu komplektu, jo Dace tika pie sudraba (un, ja zinātu, ka priekšā skrienošā dāma ir viņas grupā, gan jau pacīnītos arī par zeltu, esmu drošs), bet Ričardam bronza. Starp citu, balvas vienkārši lieliskas, šajā sakarā man tā vien gribas mazliet uzrakstīt filozofisku viedokli par tēmu, salīdzinot Carnikavas krosu ar vienu citu rudens skrējiens manā dzimtajā novadā (ceru, ka nākamgad varēšu jau teikt, ka pilsētā). Mhm jā, gan jau taps...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru