15. nedēļa. S2E3: #EsEsmuStirnuBuks un +0.7kg / -19.8 (+7.2)

Murr! Projektā "Etiopietis" jau ceturtais mēnesis tuvojas noslēgumam, un kas ir svarīgi – man nav apnicis. Jeb kā savulaik dziedāja Lauris: "…un es skrienu, skrienu vēl, man vēl jāpaspēj…" Principā jau brīžiem, kad tā pavairāk skriets vai aizvadītas sacensības, mēdz uznākt tāds moments, kad jūtos tā kā mazliet iztukšots, bet tas ātri pāriet. Kā saka – aliņš dara brīnumus. Vai arī kriosauna. Un tā…  : )

Aizvadītā nedēļa bija patiešām ražīga. Pirmkārt jau tāpēc, ka piekto reizi karjerā noskrēju 70+ kilometrus. Vairāk nekā trešo daļu šī čaklumiņa  sakrāju brīvdienās, kad divreiz noskrēju 12.5 kilometrus – vispirms sacensību režīmā, pēc tam čilojot.

Sacensību režīms akurāt bija mana vēsturiskā debija taku skrējienā "Stirnu buks" – jā, beidzot es saņēmos un uzskrēju izdaudzinātajā un labām atsauksmēm apvītajā sacensību seriālā. Lai arī laiks sacensību rītā Valmierā bija "pēc suņa" skaidrs, ka sliktu laika apstākļu nemēdz būt – ja kādam šķiet, ka mēdz, tad tas jau ir stāsts par baletdejotāju, kam debesu zvani traucē. Pirmajam startam izvēlējos "Zaķa" jeb 12.5 kilometru distanci. Pirmajos kilometros sapratu, ka baigi pērties uz priekšu un pa galvu pa kaklu apdzīt visus nav vērts – takas ta šauras un viss tas atņems enerģiju. Protams, ja varēju, apdzinu, kas apdzenams, bet baigi neforsēju. Tā teikt, baudīju kolektīvo orgasmu, ko sniedz skriešana.

Tā ņiprāk apdzīšanas manevri sākās vietā, kur bija sprinta etaps, respektīvi, distances kusaks, kur laikam varēja dabūt kaut kādus papildu bonusus (neesmu drošs, ka manā distancē tie izspēlējās). Kā smejies, protams, ka sprints bija kalnā. Kalns tāds simpātiski stāvs, bet vai tad etiopietim kaut kas ir grūti? Protams, ka nē. Nospļāvos un jozu augšup. Principā kā Etiopijas cigāru pīpējot apejot tos, kas līdz tam bija pamanījušies no manis atrauties. Lūk, ko nozīmē "Ojāra Pāruma kalnā skriešanas metode", biedri un draugi. Un uzkačāts etiopieša skils! Vienubrīd, kad dzirdēju kādu jauniešu frāzi: "Visi mūs apdzen", gribējās piebilst: "Welcome to Ethiopia" : ) Īpaši kaifīga bija distances otrā puse, kad tā smuki visiem gāju garām, tostarp, pēdējā kāpumā pirms finiša. Un finišs! Distancē uzkrāto nogurumu drīz vien nomainīja aizdomīga eiforija un sajūta, ka #EsEsmuStirnuBuks. Patiesi, patiesi, es jums saku – jutos kā sapīpējies vai apreibis, un neesmu drošs, ka tas bija normāli, bet iespējams, ka tāds ir tas stirnu buka kaifs. Un par to personisks un sirsnīgs paldies Rimantam Liepiņam un visai Stirnu buks komandai!

Kas attiecas, uz projekta "Etiopietis" galveno uzdevumu, proti, kilīšu likvidēšanu, šajā nedēļā tie īsti nepratās kristies, bet…. da kuru gan tas uztrauc? : ) Vairāk skrienot vairāk gribas ēst, un es pat nekautrēšos atzīt, ka iepriekšējā nedēļā arī visumā atklāti kritu grēkā – nu nespēju es pretoties siera valdzinājumam un ēdu to (ļoti) daudz (a ko lai dara, ka man sasodīti garšo), arī dažādus riekstus esmu sācis grauzt diezgan regulāri. Ikdienas porcijas, piemēram, rīsiem arī paliek lielākas… jo enerģiju, lai skrietu kalnā, tak vajag. Veca gudrība vēsta, ka jo vairāk skrien, jo vairāk pēc paikas prasās. Un tomēr, runājot par grēkiem - neticami, sensacionāli un fenomenāli, bet ķiploku grauzdiņi aizvien nav manā arsenālā…Un nav tā, ka baigi prasās. Toties graudainais biezpiens featuring tomāti un lociņi ir kā narkotika. Īsti nezinu, kas tieši šoreiz bijis pie vainas, bet nāca klāt 0.7. Būtu jau labi, ja tā būtu pudele, šoreiz diemžēl tas ir kaut kas cits : ) Bet satraukumam nav ne mazākā pamata – kā rāda tendences un vēsture, tad šonedēļ kilīši ies uz leju. Kā pa slidkalniņu, jobtv : )

Mazliet esmu arī ieskicējis 2016. gada noslēdzošos startus, kur varētu startēt, tiesa, visi gandrīz visi starti ir provizoriski, taču ar varbūtību, ka tajos tiks skriets. Pirmie divi gan ir zem lielas jautājuma zīmes, jo buciņu skrienot mazliet pēda savainota. Būs labi!

30.10. Ogres Zilo kalnu skrējiens (10km)
05.11. Siguldas divu tiltu skrējiens (9.4/12.9km)
12.11. Skrējiens "Patriots" (12/24km)
11.12. Ozolnieku ziemas skrējiens (15km)
27.12. Shuttle Run Test (God only knows)

Skaidrs, ka gada svarīgākie mači ir pēdējie un mans vecais draugs Edmunds zina kāpēc : ) Ja kas, tad Shuttle Run Test neoficiālais rekords ir 17.0 un to sasnieguši pieci cilvēki, no kuriem pazīstamākie ir izcilais vieglatlēts, divkārtējs olimpiskais čempions 1500 metros, pašreizējais IAAF prezidents Sebastians Ko (what a surprise!) un divkārtējs NBA sezonas vērtīgākais spēlētājs Stīvs Nešs. Es konkrētu mērķi vis nenosaukšu, jo ar muti braukt māk daudzi un kas notiek pēc tam visbiežāk var redzēt tādā sporta veidā kā bokss : ) Shalom! 

14. nedēļa: S2E2: triumfālais restarts un -2.0kg / -20.5 (+6.5)

Shalom! Etiopieša restarts ir veiksmīgi piedzīvojis savu renesansi, un vēl veiksmīgāku to padarīja (pus)kuiļu izklaides Carnikavā, kur notika "Rudens zibens kross", kas vienlaikus bija arī Latvijas čempionāts krosā. Kā man tur gāja, tauta tika informēta, bet mazlietiņ atskatīsimies uz to arī šoreiz.

Pirmkārt, paldies Stirnu buka kalnu karalienei Evijai, kas man atgādināja, ka tāds pasākums vispār notiek, turklāt ar tik seksīgu grupu "Jebkurš virs 100 kg" : ) Par to es tiku informēts arī pirms gada vai diviem, bet toreiz man tas gāja secen neatceros kādu iemeslu dēļ. Iespējams, biju par resnu vai slinku, vai varbūt vienkārši biju guvis kādu savainojumu. Šogad beidzot saņēmos un apņēmos un klusībā cerētu arī uz triumfu, jo kā nekā iepriekš biju bieži daudzinājis, ka esmu Latvijas rekordists pusmaratonā svarā virs 100kg, virs 110kg un līdz 115kg, vārdu sakot – elitārs puskuilis un kuilis. Protams, 2km krosā un 21km šosejā ir kaut kas pilnīgi un absolūti atšķirīgs, tomēr apliecināt sevi kuiļos bija diezgan principiāli.

Konkurenti pēc skata bija pietiekami respektabli, lai nesteigtos sev kārt zelta medaļu kaklā. Pirms starta izgājām trasi kopā ar manu leģendāro bračku Dzinču (kurš arī bija viens no respektablajiem konkurentiem), un jā – tie divi kāpumi otrajā kilometrā bija ļoti draudīgi, īpaši otrais. Tiesa, skrienot tais kalnos skrējās visumā labi, par ko paldies "Fātera metodei", kas ir vislabākā metode pasaulē. Kas attiecas uz kuiļiem un konkurenci, kādos pirmajos 200 metros biju līderis, bet pēc tam mani apskrēja kāds čalis vārdā Dainis. Kādu brīsniņu viņš paturējies priekšā, bet jutu, ka viņa skils lāga netur un pēc kādiem 500 – 600 metriem  aizgāju viņam garām. Kad biju pievarējis pirmo no diviem drūmajiem kalniem, redzēju, ka Daņila ir diezgan tālu – principā es varēju vēl piesēst un aliņu izdzert, tomēr neriskēju… Finišā ieskrēju diezgan pārliecinoši – 45 sekundes priekšā galvenajam konkurentam, un pie aliņa tomēr tiku – pie Ādažu alus, kas bija ļoti un pārsteidzoši gards, kļūstot par manu sezonas atklājumu (veči, varu jums atvēlēt vietu uz sava krekla, ja pēc mačiem tieku pie gardās trīspakas). Pēcāk pārmijām pāris vārdus, un izrādījās, ka arī Dainis met nost kilīšus, un, tāpat izmantoja iespēju, kamēr ir virs 100. Kas principā apstiprina manu teoriju, ka katrs kuilis tiecas būt etiopietis : )

 Triumfs ir salda lieta, un mani jau aicina aizstāvēt savu čempiona titulu nākamgad, bet jau esmu brīdinājis, ka pēc gada būšu stabilā etiopietī, un vispār gribu būt mana brāļa koučs, lai palīdzētu viņam tikt kuiļu top 3, ko bratans viennozīmīgi būtu pelnījis (jā, vienu no maniem Ādažu aliņiem viņš nopelnīja jau sestdien). Protams, varētu jau tieši uz Zibens krosu pieņemties svarā un svērt teiksim 100.4 kg, bet pagaidām tādu plānu man nav.

Kas attiecas uz restarta nedēļā zaudētajiem kilīšiem, tad ou jā – tie atkal priecē. Pirmajā nedēļā pēc restarta pa pieskari aizgājuši 2.0 kilo, kas palīdzējuši sasniegt zīmīgi robežu – kopš projekta "Etiopietis" sākuma zaudēti 20.5. 14 nedēļās tas teorētiski nav nekas supervarens (sak, vidēji tikai 1.5 kilo nedēļā), bet jau viedie žīdi senatnē teica, ka "visam jābūt pakāpeniski". Es šamējiem klausu, jo viedais prāts tak ir akurāts : ) Īstenībā diezgan interesanti – bars bikšu kļūst par lielu, krekli, kuri nederēja, pēkšņi sāk derēt kā uzlieti, un pats galvenais  - atcerējos, cik "viegli" man skrējās jūlija sākumā, kas "Etiopietis" vēl bija tikai šūpulī – teikt, ka gāja grūti, būtu tas pats, kas nepateikt neko – principā viss bija resnā un dziļā pēcpusē, un katrs skrējiens bija mokošs pasākums. Turpretī tagad… bauda skriet. Par to paldies ne tikai manai atdevei treniņos, aliņam pēc mačiem, bet arī Veselības centram "Krio". Brīdī, kad mūsu siltās, cieņas un mīlas pilnās attiecības uzplauka, nebiju domājis, ka tās būs tik dziļas un saldējoši seksīgi piepildītas. Bet tā jau tie skeptiķi dabū pa pakausi : )

P.S. Reizēm es lēnām krītu grēkā – ēdu gan sirsnīgi eļļainu kartupeļu pankūku, gan auzu cepumu, gan uzdzeru aliņu pa virsu. Jā, arī sālītus zemesriekstus lieku māgā. Un par sieru, kā manu mūža mīlestību nemaz nerunāsim. Tas nenozīmē, ka esmu grēcinieks, tas nozīmē, ka esmu cilvēks. Un vienreiz nedēļā jau atlaist arī var. Shalom!

Projekts "Etiopietis": ReStarts! S2E1

Oho, kas to būtu domājis, vai ne? Un tagad visi godīgi paceļ rociņas un pasaka, cik no jums patiešām domāja, ka "Etiopietis" finišēs ar 8. oktobri? Protams, ka tā bija tikai draiska koķetēšana ar sekotājiem, jo es jau iepriekš biju teicis, ka tā vai savādāk projekts turpināsies, un kas gan tas par projektu, ja nesasniedz savu galveno mērķi t.i. Etiopiju līdz kurai man pēc oficiālajiem datiem vēl 8.5 kilo. Mērķis nav izpildīts, kamēr tas nav izpildīts! 

 Tas ir pamatmērķis. Vēl man plānā bija un ir arī beidzot pēc ilgāka laika noskriet pusmaratonu (pēc skaita 35.), visur visādi citādi zīmēties ar projektu "Etiopietis", un, iespējams, piesaistīt arī uztura speciālistu. Tā sacīt – disciplīnai. Jo viena lieta, ka Tu gudri malku cērt un vakaros štopē sieru pa abi gali, bet pavisam savādāk, kad tev blakus ar pātagu stāv Lolitas Neimanes aroda pārstāvis. Mans uzticamais draugs un atbalsts paliek Veselības centrs "Krio", kas ne tikai mani regulāri nosaldē un palīdz man atjaunoties, bet arī rada lielisku noskaņojumu visai dienai.

Un vēl. Man ir krājkasīte, kas būtībā ir maķīša kolas glāze (jā, kaut kad kuiļa periodā acīmredzot biju ieklīdis maķītī vai hesītī), kurā es metu naudiņas. Jau pirms pusgada sev nosolījos, ka tā nauda aizies labdarībai. Tagad par to atcerējos, bet virzienu, kurā naudiņu virzīt īsti nebiju izdomājis. Idejas virmoja dažādas. Bet šobrīd gribu visus aicināt ziedot iecavniekam Austrim Augustam, kuram steidzami nepieciešama aknu transplantācija. Izdari labu darbu un noziedo: http://bit.ly/2dWBjSY

Un vēl. Jau pirms kāda laika biju apsolījis leģendārajam Edmundam, ka ap Ziemīšu laiku kopā ar Latvijas handbola tiesnešiem skriešu slaveno "beep testu", respektīvi, tā ir tāda fizisko spēku pārbaude, kas ir maķenīt līdzīga man bērnībā tik mīļajam atspoles skrējienam, kur savos jaunības gados biju fenomenāli labs. Bet kā zināms, viss nāk un aiziet tālumā… Pēc idejas man vajadzēja skriet jau vismaz aizpagājušajā testā, bet beidzot esmu tam nobriedis, jo... nu ja, beidzot forma civilizēta, lai neizskatītos sūdīgi un visu to kumeļu fona. Edmund, tuvāk Ziemīšiem, atgādini man par šo un es tev parādīšu skilu. Vai arī otrādi : )

Un vēl. Lai arī pamatmērķis "Etiopietī" ir sasniegt Etiopiju līdz kurai vēl tikai 8.5 kilo, maksimālais uzdevums līdz Ziemassvētkiem ir dabūt nost tikpat, cik līdzšinējā etiopieša misijā, proti, 18.5. Atšķirība tikai tajā, ka "Etiopietis. Season 1" man tam bija 13 nedēļas, bet "2. sezonā" tikai 11. Ja nepiemetam klāt nedēļu un nepaziņojam, ka vislabāk projektu tak finalizēt 1.janvārī.

Tiem, kas uztraucās, ka pēc "S1E13" esmu palaidies un sācis uzdzīvot – nav stresa, aizvien sevi uzturu "etiopieša režīmā", lai gan to mazliet maitā kaut kāda sasodīta un pagaidām nenoskaidrota alerģija, kas čakarē manu dzīvi jau nepilnu nedēļu… Nekas, piebeigsim paļubomu!

Starp citu, projekta "Etiopietis" S1 pārliecinoši lasītākie blogi bija tieši pirmais un pēdējais, respektīvi, starts un finišs. Tas laikam tāpat kā ar filmām un grāmatām, vai ne? Vidēji blogu ik nedēļas izlasīja 72 cilvēki, bet vidējo stipri uz augšu pavilka pirmā un pēdējā nedēļa, kad bija, attiecīgi, 284 un 216. Galvenais gan nav ļautiņu skaits – ja "Etiopieša" iespaidā vismaz viens cilvēks saņēmies uz tikumīgāku dzīvi, tas jau ir ieguvums. Ja šā bloga iespaidā vismaz viens noziedos Austrim – tas jau būs lieliski. Neapšaubāmi, projekts "Etiopietis" ir šovs un pakazuha, taču es ticu, ka tas klusiņām arī motivē un aicina uz labiem darbiem. Izdari labu darbu un padari pasauli labāku arī Tu! 

13. nedēļa: Sigulda. Grand Finale… -1.0kg (+8.5)

Visam skaistajam reiz pienāk gals, un arī projekts "Etiopietis" piedzīvojis savu finālu. Kā plānots – 8. oktobrī Siguldā, bet vai patiesi ar izpildītu plānu un noskrietu pusmaratonu? Nedomāju vis…

Atgādināšu, ka projekta sākotnējais "īzī pīzī" mērķis bija maksimums 27 kilogrami, minimums 22, bet kā jau ideālists, es, protams, pieturējos pie lielākā cipara. Starts šim pasākumam  bija visnotaļ apņēmīgs, bet dzīves reālijas ieviesa savas korekcijas. Ak jā, pavisam ideālā variantā bija pusmaratons Siguldā kā "Grand Finale", bet…

…jā, arī pusmaratonu es nenoskrēju. Pēc ilgstošām pārdomām un kaujām ar visādiem vīrusiem es izlēmu par labu 10.54 kilometriem. Sak, "sirsniņa mums viena, bet žīdu vesels bars…" Kā zināms, pirms nedēļas Salaspilī tas skrējiens bija tāds samocīts un ķep ļep, kas lielā mērā arī lika nosvērties labu 10.5 nevis pusmaratonam. Protams, ka pusmaratonu es arī varētu lempīgi kā "Baltie lāči" notusnīt, bet minimālās prasības bija vismaz ne sūdīgāk kā pēdējo (1:49:57, Ventspils, 2015).

Vispār dīvaini, ka fināla sacensību rītā sirsniņa tā kā grūtsirdīga jutās (ne  ta sāpēja, ne ta spieda), tāpēc iešāvu papildus dopinga šaibu (mildronātu, lai man piedod WADA). Ceļā uz Siguldu man vēl bija zināmas šaubas, bet iesildoties es sapratu, ka IR – "rajons ir jātur" un "būs seksīgi". Un šoreiz tas nebija Krio divu dienu, bet gan 26 stundu likums, jo forsmažora dēļ man nācās saldēt savu ekZistenciālo būtību nevis ceturtdienas vakarā, bet piektdien no rīta. Saldējās labi – enerģija pāris dienām un smaids uz nedēļu : ) 

Skrējās viegli. Kaut kādā ziņā pat baudpilni. Vienīgā problēma bija motors (sirsniņa), un vesels bars mudaku, kas maisījās pa kājām pirmajos kilometros : ) Bet tiklīdz izdevās iegūt vajadzīgo ritmu, viss gāja kā pa sviestu. Savā ziņā tas kaut kādā mērā atsita 2012.gadu, kad savu visu laiku labāko pusmaratonu (un arī Siguldā) noskrēju 1:31:56 – arī šogad plīsiena nebija, un es kā sprigans kumeļš finišēju ar 49:34. Tiesa, salīdzinot leģendāro 2012.gada tempu pusmaratonā ar sestdienas desmitnieka tempu, var gadīties iesmiet bārdā (attiecīgi, 4:21min/km un 4:42). Bet kā sacīt jāsaka – toreiz zāle bija zaļāka, etiopietis vieglāks un vēl daudz kas cits. Tagad var plaukšķināt plaukstiņas kaut vai tāpēc, ka sestdienas skrējiens bija ātrākais pusotra gada laikā, turklāt ar apbrīnojamu stabilitāti un spēju noturēt tempu visas distances garumā.

Atgriežoties pie projekta un tajā paveiktā, tad 13 nedēļās esmu pakāsis akurāt 18.5kg. ieskaitot pēdējā nedēļā nozūmēto kilīti. Teorētiski daudz, praktiski… varēja būt vēl vairāk. Bet visā visumā uz leju iet un tas ir galvenais. No minimālā mērķa jeb 22kg atpaliku tikai 3.5, bet no maksimālā… nu ja, arī tāds nieks viens ir – 8.5. Plāns izpildīts par 68.5% - respektīvi, divas trešdaļas no plāna. Skan jau labi, vai ne?

Vēl labāk gan jau skan tas, ka projekta laikā sākot ar 8.jūliju noskrēju 454 kilometrus, no tiem divas trešdaļas jeb ap 300 – no septembra, kad sākās "Etiopieša" lielais ieskrējiens (jā, pirms tam skriešanas ziņā tāda muļļāšanās vien bija). Jā, savā ziņā projektam tika pielikts labs finālpunkts ar labu skrējienu par kuru pašam prieks, un, kā viedie saka – kāpēc sevi mocīt pusmaratonā, ja var mocīt desmitniekā?

Šodien tāds kā sagurums kaulos un dvēselē, vai zinies. Šeit daudziem noteikti uzpeld jautājums - kas tālāk notiks ar projektu "Etiopietis"? Es mazliet apdomāšos, davai? Nu līdz pirmdienai vai otrdienai, bet konkrētu dienu nesaukšu, jo es jau par fināla blogu samānījos, ka tas būs 8.oktobra vakarā, bet ieradās ta 9. oktobra pēcpusdienā. Tā gadās, katram iedvesma savādāk badās!

Projekta "Etiopietis" rezumē
kg mīnusā: 18.5
kg līdz mērķim: 8.5
mērķis izpildīts par: 68.5%
noskriets: 454km
vēl jāskrien: dafiga : )

P.S. Paldies veselības centram "Krio" :)

12.nedēļa: Bēthovena simfonija bronhos, puskuilis un -2.8kg (+9.5)

Vai Tu re, kas tad te?! Kā tas var būt, ka projekta "Etiopietis" 12.nedēļas rezumē nāk klajā nevis pirmdienā vai otrdienā, bet sestdienā, kas turklāt ir pirms jau pieminētajām dienām. Visam ir diezgan loģisks izskaidrojums. Pirmkārt, šī ir tā sestdiena, kad līdz "Etiopieša" Grand Finale palikušas tieši septiņas dienas jeb nedēļa. Tāpēc, ko tur daudz čakarēties, labāk saīsinām priekšpēdējo nevis pēdējo nedēļu : ) It sevišķi, ja sestdienā uzkāpjot uz svariem cipars Tevi priecē (lai gan varbūt, ka tur pie vainas baterija, kas lēnām sāk izlādēties…)

Šeit starp plašajiem līdzjutēju pūļiem var rasties jautājums: "Bet, klau etiopieti, ja nu pirmdien Tu esi vēl etiopiskāks?" Atbildu – principā teorētiski tas ir iespējams, bet praktiski vēsture ir pierādījusi, ka pēc sacensībām nāk tā saucamais atslābuma periods, kad  gribas uzdzīvot. Pēc sacensībām pie durvīm stabili klauvē grēks un saka: "Pārum, padomā – Tu te ņemies un ņemies, disciplinē sevi un tā tālāk. Malacis, labs darbiņš padarīts. Tagad norauj jumtu!" Un pietuvinātās personas neļaus samelot, ka reizēm tas jumts arī tiek rauts.

Bet runājot par simfonijām un bronhiem, akurāt sestdien, 1. oktobrī, devos uz šarmanti skaisto Salaspili, kur pirms daudziem, daudziem (reāli daudziem) gadiem mani aizķēra mīlas viesulis (ne gluži tas, kas pa LTV), "noskriet vēju" un uzskriet 10 kilometrus. Principā, gatavošanās notika kā ierasts ar plānoto kilometrāžu un neplānoto saaukstēšanos, kas ievilkās vairāk par pāris dienām (ilgāk par 2-3 man parasti nav), un man ir stipras aizdomas, ka pie tā ir vainīgs Ančevskis, jo TV reklāmā taču saka: "Parasti saaukstēšanās ilgst astoņas dienas". Jē, Ainār, uzsūtīji astoņdiennieku, be…

Ar Salaspili principā viss bija normāli – ceturtdien kājas un rumpis bija smagi it kā iepriekšējā naktī būtu krāvis vagonus un pēc tam tos stūmis (ar rokām, ar kājām, ar grudaku, ar pakaļu utt.), bet iegāju kriosaunā, un kā vienmēr atlaida. Sacensību dienas rītā jau biju svaigs un gatavs lieliem darbiem. Manas kājas arī bija gatavas lieliem darbiem, bet, ak vai… Kā sacīt jāsaka – it kā skrien, bet "laukā nenāk". Proti, pa šo pusotru nedēļu vīruss (saaukstēšanas) savu melno darbiņu bija paveicis ar uzviju. Rezultātā 47 minūšu vietā sanāca 50:34 (ok, ja esam korekti, tad 49:05, jo distance bija nevis 10.0, bet 10.3, bet tas pa lielam būtību nemaina – rezultāts jūtami štruntīgāks par cerēto). Kājas bija apņēmīgas, bet rumpis acīmredzot bija nogurdināts.

Nav jau tā, ka man galīgi nebija spēciņa. Bija gan, bet limitēts. Un jā, vēl arī pierādījums, ka gluži vesels nebiju, bija tas, ka skrienot, man bronhos skanēja Bēthovena sestā simfonija maigā "Metallica" (apmēram kā "nasing els medus" – copyright Slakteris) izpildījumā. Tīri teorētiski var pieļaut, ka tie nebija mani skanošie bronhi, bet varbūtība ir visai neliela. Lai vai kā, pirmajiem pieciem kilometriem man vēl jaudas pietika, jo tie tika noskrieti par 43 sekundēm ātrāk nekā Valmierā (23:58 / 24:41), kamēr nākamajos 1.2 (jo Valmierā skrēju tak tikai 6.2), ja salīdzinām, biju jau 50 (!) sekundes lēnāks. Un tā tie pēdējie pieci tika nobumbulēti Bēthovena skaņās.

Bet runājot par cipariem, varu svinīgi paziņot, ka beidzot esmu no kuiļa stadijas esmu nonācis puskuilī (visi aplaudē stāvus). Jā, nedēļas laikā  (vispār jau piecu dienu laikā) esmu norāvis nost 2.8 (un ja esam korekti, un ņemam vērā arī 11. nedēļā "uzrautos" 0.9 kilo, tad 1.9). Un līdz etiopietim palicis tāds nieks vien… 9.5 kilogrami. Un jā, tūlīt kāds pareizi piebildīs… "un viena nedēļa". Droši vien visreālāk sasniegt etiopieša mērķi tam paredzētajā laikā ir ar kuņģa samazināšanas operāciju : ) Kilīšu krišana patiesībā ir mistiska padarīšana, jo vienu nedēļu Tev krīt, otru nāk klāt, trešajā atkal krīt, lai gan paika +/- tā paša, skrien arī +/- to pašu. Bet kā ir, tā jābūt. Visam savs laiks, viss notiek uz labu bla, bla, bla… : )

Lai vai kā, līdz projekta "Etiopietis" GRAND FINALE palikusi nedēļa. Oficiāli es neesmu paziņojis, kas sekos pēc tās. Iepauzēju kā Kerčs. Ir dažādas eksistenciālas pārdomas. Kā redzam, no mērķa izpildītas tikai nepilnas 2/3 aptuveni (nedēļu pirms finiša ir nost 17.5kg 12 nedēļās no iecerētā), un tā tālāk. Fiziski, ja esam pavisam godīgi, šobrīd neesmu gatavs arī pusmaratonam (lai kā arī gribētu). Tāda sajūta, ka Slakteris projekta sākumā pateica: "Vī vil bī taupīgi…" : ) Tā nu taupīgi kilīši arī tiek mērdēti.

Bet vispār, ja viss notiek pēc plāna, tad nākamais (noslēdzošās, 13. nedēļas) apskats 8. oktobrī, kas sestdiena. Tīri par cipariem. Projekta rezumē visticamāk pāris dienas vēlāk. Un galu galā apzinīgs paziņojums, kas ar "izgāzto projektu" (nu tak, puis, 70% tikai) notiek tālāk. Varbūt, ka iekāpšu vilcienā uz Varanasi,  aizbraukšu noskaidrot kā dzīvi lasīt. Lai gan man vairāk piedienētos iet ar kājām. Shalom!

P.S. Vispār tie visi nedēļās un mēnesī noskrietie kilometri ir baigais sūc, jo raugi, nupat pāris čaļi skrēja no Atēnām līdz Spartai leģendāro "Spartatlonu". 246 kilometrus. Kalni, lejas utt. Nav nekāds ķep ļep. Un dziļa cieņa šiem vīriem: Edgars Simanovičs, Gunārs Ķeģis, Pēteris Cābulis. Respekts!

12. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 48.4 (6 dienas)
kg mīnusā: -2.8
kg līdz mērķim: 9.5
plāna izpildes potenciāls: 70.2% (+5.9)