Šeit starp plašajiem līdzjutēju pūļiem var rasties jautājums: "Bet, klau etiopieti, ja nu pirmdien Tu esi vēl etiopiskāks?" Atbildu – principā teorētiski tas ir iespējams, bet praktiski vēsture ir pierādījusi, ka pēc sacensībām nāk tā saucamais atslābuma periods, kad gribas uzdzīvot. Pēc sacensībām pie durvīm stabili klauvē grēks un saka: "Pārum, padomā – Tu te ņemies un ņemies, disciplinē sevi un tā tālāk. Malacis, labs darbiņš padarīts. Tagad norauj jumtu!" Un pietuvinātās personas neļaus samelot, ka reizēm tas jumts arī tiek rauts.
Bet runājot par simfonijām un bronhiem, akurāt sestdien, 1. oktobrī, devos uz šarmanti skaisto Salaspili, kur pirms daudziem, daudziem (reāli daudziem) gadiem mani aizķēra mīlas viesulis (ne gluži tas, kas pa LTV), "noskriet vēju" un uzskriet 10 kilometrus. Principā, gatavošanās notika kā ierasts ar plānoto kilometrāžu un neplānoto saaukstēšanos, kas ievilkās vairāk par pāris dienām (ilgāk par 2-3 man parasti nav), un man ir stipras aizdomas, ka pie tā ir vainīgs Ančevskis, jo TV reklāmā taču saka: "Parasti saaukstēšanās ilgst astoņas dienas". Jē, Ainār, uzsūtīji astoņdiennieku, be…
Ar Salaspili principā viss bija normāli – ceturtdien kājas un rumpis bija smagi it kā iepriekšējā naktī būtu krāvis vagonus un pēc tam tos stūmis (ar rokām, ar kājām, ar grudaku, ar pakaļu utt.), bet iegāju kriosaunā, un kā vienmēr atlaida. Sacensību dienas rītā jau biju svaigs un gatavs lieliem darbiem. Manas kājas arī bija gatavas lieliem darbiem, bet, ak vai… Kā sacīt jāsaka – it kā skrien, bet "laukā nenāk". Proti, pa šo pusotru nedēļu vīruss (saaukstēšanas) savu melno darbiņu bija paveicis ar uzviju. Rezultātā 47 minūšu vietā sanāca 50:34 (ok, ja esam korekti, tad 49:05, jo distance bija nevis 10.0, bet 10.3, bet tas pa lielam būtību nemaina – rezultāts jūtami štruntīgāks par cerēto). Kājas bija apņēmīgas, bet rumpis acīmredzot bija nogurdināts.
Nav jau tā, ka man galīgi nebija spēciņa. Bija gan, bet limitēts. Un jā, vēl arī pierādījums, ka gluži vesels nebiju, bija tas, ka skrienot, man bronhos skanēja Bēthovena sestā simfonija maigā "Metallica" (apmēram kā "nasing els medus" – copyright Slakteris) izpildījumā. Tīri teorētiski var pieļaut, ka tie nebija mani skanošie bronhi, bet varbūtība ir visai neliela. Lai vai kā, pirmajiem pieciem kilometriem man vēl jaudas pietika, jo tie tika noskrieti par 43 sekundēm ātrāk nekā Valmierā (23:58 / 24:41), kamēr nākamajos 1.2 (jo Valmierā skrēju tak tikai 6.2), ja salīdzinām, biju jau 50 (!) sekundes lēnāks. Un tā tie pēdējie pieci tika nobumbulēti Bēthovena skaņās.
Bet runājot par cipariem, varu svinīgi paziņot, ka beidzot esmu no kuiļa stadijas esmu nonācis puskuilī (visi aplaudē stāvus). Jā, nedēļas laikā (vispār jau piecu dienu laikā) esmu norāvis nost 2.8 (un ja esam korekti, un ņemam vērā arī 11. nedēļā "uzrautos" 0.9 kilo, tad 1.9). Un līdz etiopietim palicis tāds nieks vien… 9.5 kilogrami. Un jā, tūlīt kāds pareizi piebildīs… "un viena nedēļa". Droši vien visreālāk sasniegt etiopieša mērķi tam paredzētajā laikā ir ar kuņģa samazināšanas operāciju : ) Kilīšu krišana patiesībā ir mistiska padarīšana, jo vienu nedēļu Tev krīt, otru nāk klāt, trešajā atkal krīt, lai gan paika +/- tā paša, skrien arī +/- to pašu. Bet kā ir, tā jābūt. Visam savs laiks, viss notiek uz labu bla, bla, bla… : )
Lai vai kā, līdz projekta "Etiopietis" GRAND FINALE palikusi nedēļa. Oficiāli es neesmu paziņojis, kas sekos pēc tās. Iepauzēju kā Kerčs. Ir dažādas eksistenciālas pārdomas. Kā redzam, no mērķa izpildītas tikai nepilnas 2/3 aptuveni (nedēļu pirms finiša ir nost 17.5kg 12 nedēļās no iecerētā), un tā tālāk. Fiziski, ja esam pavisam godīgi, šobrīd neesmu gatavs arī pusmaratonam (lai kā arī gribētu). Tāda sajūta, ka Slakteris projekta sākumā pateica: "Vī vil bī taupīgi…" : ) Tā nu taupīgi kilīši arī tiek mērdēti.
Bet vispār, ja viss notiek pēc plāna, tad nākamais (noslēdzošās, 13. nedēļas) apskats 8. oktobrī, kas sestdiena. Tīri par cipariem. Projekta rezumē visticamāk pāris dienas vēlāk. Un galu galā apzinīgs paziņojums, kas ar "izgāzto projektu" (nu tak, puis, 70% tikai) notiek tālāk. Varbūt, ka iekāpšu vilcienā uz Varanasi, aizbraukšu noskaidrot kā dzīvi lasīt. Lai gan man vairāk piedienētos iet ar kājām. Shalom!
P.S. Vispār tie visi nedēļās un mēnesī noskrietie kilometri ir baigais sūc, jo raugi, nupat pāris čaļi skrēja no Atēnām līdz Spartai leģendāro "Spartatlonu". 246 kilometrus. Kalni, lejas utt. Nav nekāds ķep ļep. Un dziļa cieņa šiem vīriem: Edgars Simanovičs, Gunārs Ķeģis, Pēteris Cābulis. Respekts!
12. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 48.4 (6 dienas)
kg mīnusā: -2.8
kg līdz mērķim: 9.5
plāna izpildes potenciāls: 70.2% (+5.9)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru