Pirmkārt, paldies Stirnu buka kalnu karalienei Evijai, kas man atgādināja, ka tāds pasākums vispār notiek, turklāt ar tik seksīgu grupu "Jebkurš virs 100 kg" : ) Par to es tiku informēts arī pirms gada vai diviem, bet toreiz man tas gāja secen neatceros kādu iemeslu dēļ. Iespējams, biju par resnu vai slinku, vai varbūt vienkārši biju guvis kādu savainojumu. Šogad beidzot saņēmos un apņēmos un klusībā cerētu arī uz triumfu, jo kā nekā iepriekš biju bieži daudzinājis, ka esmu Latvijas rekordists pusmaratonā svarā virs 100kg, virs 110kg un līdz 115kg, vārdu sakot – elitārs puskuilis un kuilis. Protams, 2km krosā un 21km šosejā ir kaut kas pilnīgi un absolūti atšķirīgs, tomēr apliecināt sevi kuiļos bija diezgan principiāli.
Konkurenti pēc skata bija pietiekami respektabli, lai nesteigtos sev kārt zelta medaļu kaklā. Pirms starta izgājām trasi kopā ar manu leģendāro bračku Dzinču (kurš arī bija viens no respektablajiem konkurentiem), un jā – tie divi kāpumi otrajā kilometrā bija ļoti draudīgi, īpaši otrais. Tiesa, skrienot tais kalnos skrējās visumā labi, par ko paldies "Fātera metodei", kas ir vislabākā metode pasaulē. Kas attiecas uz kuiļiem un konkurenci, kādos pirmajos 200 metros biju līderis, bet pēc tam mani apskrēja kāds čalis vārdā Dainis. Kādu brīsniņu viņš paturējies priekšā, bet jutu, ka viņa skils lāga netur un pēc kādiem 500 – 600 metriem aizgāju viņam garām. Kad biju pievarējis pirmo no diviem drūmajiem kalniem, redzēju, ka Daņila ir diezgan tālu – principā es varēju vēl piesēst un aliņu izdzert, tomēr neriskēju… Finišā ieskrēju diezgan pārliecinoši – 45 sekundes priekšā galvenajam konkurentam, un pie aliņa tomēr tiku – pie Ādažu alus, kas bija ļoti un pārsteidzoši gards, kļūstot par manu sezonas atklājumu (veči, varu jums atvēlēt vietu uz sava krekla, ja pēc mačiem tieku pie gardās trīspakas). Pēcāk pārmijām pāris vārdus, un izrādījās, ka arī Dainis met nost kilīšus, un, tāpat izmantoja iespēju, kamēr ir virs 100. Kas principā apstiprina manu teoriju, ka katrs kuilis tiecas būt etiopietis : )
Triumfs ir salda lieta, un mani jau aicina aizstāvēt savu čempiona titulu nākamgad, bet jau esmu brīdinājis, ka pēc gada būšu stabilā etiopietī, un vispār gribu būt mana brāļa koučs, lai palīdzētu viņam tikt kuiļu top 3, ko bratans viennozīmīgi būtu pelnījis (jā, vienu no maniem Ādažu aliņiem viņš nopelnīja jau sestdien). Protams, varētu jau tieši uz Zibens krosu pieņemties svarā un svērt teiksim 100.4 kg, bet pagaidām tādu plānu man nav.
Kas attiecas uz restarta nedēļā zaudētajiem kilīšiem, tad ou jā – tie atkal priecē. Pirmajā nedēļā pēc restarta pa pieskari aizgājuši 2.0 kilo, kas palīdzējuši sasniegt zīmīgi robežu – kopš projekta "Etiopietis" sākuma zaudēti 20.5. 14 nedēļās tas teorētiski nav nekas supervarens (sak, vidēji tikai 1.5 kilo nedēļā), bet jau viedie žīdi senatnē teica, ka "visam jābūt pakāpeniski". Es šamējiem klausu, jo viedais prāts tak ir akurāts : ) Īstenībā diezgan interesanti – bars bikšu kļūst par lielu, krekli, kuri nederēja, pēkšņi sāk derēt kā uzlieti, un pats galvenais - atcerējos, cik "viegli" man skrējās jūlija sākumā, kas "Etiopietis" vēl bija tikai šūpulī – teikt, ka gāja grūti, būtu tas pats, kas nepateikt neko – principā viss bija resnā un dziļā pēcpusē, un katrs skrējiens bija mokošs pasākums. Turpretī tagad… bauda skriet. Par to paldies ne tikai manai atdevei treniņos, aliņam pēc mačiem, bet arī Veselības centram "Krio". Brīdī, kad mūsu siltās, cieņas un mīlas pilnās attiecības uzplauka, nebiju domājis, ka tās būs tik dziļas un saldējoši seksīgi piepildītas. Bet tā jau tie skeptiķi dabū pa pakausi : )
P.S. Reizēm es lēnām krītu grēkā – ēdu gan sirsnīgi eļļainu kartupeļu pankūku, gan auzu cepumu, gan uzdzeru aliņu pa virsu. Jā, arī sālītus zemesriekstus lieku māgā. Un par sieru, kā manu mūža mīlestību nemaz nerunāsim. Tas nenozīmē, ka esmu grēcinieks, tas nozīmē, ka esmu cilvēks. Un vienreiz nedēļā jau atlaist arī var. Shalom!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru